Krievijas varas koridoros parādās sīkas mikroplaisas. Par kaut kādu valdošās elites pilnvērtīgu šķelšanos runāt pāragri, bet priekšnoteikumi Kremļa konstrukciju erozijai pamazām briest.
Par pieaugošu neapmierinātību Krievijas varas struktūrās liecina arvien biežāk publiskajā telpā redzamā kašķēšanās savējo starpā. “Turbopatrioti” ar bēdīgi slaveno kara noziedznieku Igoru Girkinu-Strelkovu priekšgalā jau ilgstoši lamā Krievijas bruņoto spēku vadību. To pašu dara ne mazāk bēdīgi slavenais kaujas vienības “Vagner” vadītājs un īpašnieks Jevgeņijs Prigožins. Nupat pēdējam asi uzbruka viņa nesenie sabiedrotie - kadirovieši.
Spriedze acīmredzami pieaug. To rada ne tikai panākumu trūkums Ukrainas karadarbības frontēs un regulārie diversijas akti Krievijas iekšienē. Ar bezpilotu lidaparātiem tiek apdraudēti ne tikai objekti Ukrainas pierobežā, bet arī Maskavas tiešā tuvumā. Neskaidras piederības kaujinieki regulāri veic bruņotus reidus Belgorodas apgabalā, gluži kā ņirgājoties par Krievijas robežu caurumainību.
Par nervozo klimatu Krievijas politiskajā vidē liecina arī vairāki netieši faktori. Piemēram, Kremļa TV propagandas šovu dalībnieku ķermeņa valoda. Nodurtas galvas, skatiens kaut kur sānis, kamēr runā Solovjovs, Skabejeva vai cits raidījuma dalībnieks. Arī pašu balsīs īpašu mundrumu vai entuziasmu nejūt. Rodas iespaids, ka katrs mēģina atrast sev pārliecinošu attaisnojumu bezjēdzīgajam karam un ar to saistītajiem noziegumiem.
Taču visuzskatāmāk par rūgšanas procesiem Krievijas varas struktūrās liecina militāro komandieru savstarpējā ēšanās, kas dažbrīd iegūst tik kriminālas formas, ka kļūst nenoslēpjams - Krievijā nav ne autoritārs, ne totalitārs politiskais režīms. Tas ir izteikts bandītisks režīms, kur valda bandītu pasaules likumi un tikumi.
Šajās dienās plašu ievērību izpelnījās divu čečenu līderu - Adama Delimhanova un Mohameda Daudova (vairāk pazīstams ar iesauku “Lords”) tiešais “uzbrauciens” Prigožinam, kurš regulāri, katru dienu bez izņēmuma izplata video uzsaukumus, kuros vainu par visām Krievijas armijas ķibelēm uzkrauj aizsardzības ministram Sergejam Šoigu un ģenerālštāba priekšniekam Valērijam Gerasimovam. Pareizāk sakot, nevis uzkrauj vainu, bet gan lamā šos armijas komandierus trīsstāvīgiem “mātes vārdiem”.
Atbildēt vai iebilst Prigožinam neviens Maskavas civilais ierēdnis neuzdrošinās. Vienalga, cik augstā amatā viņš neskaitītos, kas tikai apliecina, ka, teiksim, Krievijas valsts domes (nomināli augstākā likumdevēja) priekšsēdētājs Vjačeslavs Volodins ir politiski tukša vieta. Tas pats Delimhanovs, kurš ir tikai ierindas deputāts, ir ar nesalīdzināmu lielāku ietekmi.
Pietiek ar vienu Delimhanova telefona zvanu, lai ikviens aizturētais čečens tiktu atbrīvots no jebkura Krievijas policijas iecirkņa. Viens telefona zvans un jebkurš Krievijas pilsonis, kurš kaut ko ne tā izdarījis vai pateicis, publiski atvainotos kameru priekšā. Pazīstamais Krievijas politisko notikumu komentētājs Staņislavs Belkovskis, pieminot šos uzvārdus, vienmēr ironiski piebilst - lai aiztaupītu pūles, jau iepriekš atvainojos.
Šajā dienās Delimhanovs izplatījis noniecinošu uzrunu Prigožinam. Vispirms Delimhanovs Prigožinu neuzrunā Krievijas vidē cieņpilnā manierē - vārdā un tēva vārdā. Delimhanovs Prigožinu nosauc vienkārši par Jevgeņiju Prigožinu, nevis Jevgeņiju Viktoroviču. Tālāk jau Delimhanovs viņu uzrunā kā puiku: “Viņš (Prigožins) nesaprotot, ar ko nodarbojas vienība “Ahmat”. Skaidrs, ka tu Žeņa to nesaproti. Tev tas arī nav jāsaprot. Vienība “Ahmat” kā vienmēr pilda augstākā virspavēlnieka dotos uzdevumus. Ja tev kaut kas nav saprotams, tad tu jebkurā brīdī vari ar mums sazināties, sarunāsim vietu, kur tikties un tad mēs tev paskaidrosim, kas tev nav saprotams. Tagad tu esi kļuvis blogeris, kurš pa visu pasauli kliedz, ka tev visa kā trūkst. [...] Pietiek tev muldēt, bļaustīties, klaigāt. Saki vietu, kur, kad tiksimies un tad, kā saka Ramzans Ahmatovičs [Kadirovs], mēs, stāvot aci pret aci ar tevi, jebkuru jautājumu atrisināsim. Pietiek jau. Citādi tauta un mūsu sabiedrība nesaprot, ko viņš tur nemitīgi kliedz.”
Delimhanova teikto papildina Daudovs: “Kad kara apstākļos viss būtu pieticis? Tas nenozīmē, ka karavīram par to jābļaustās: man tas pietrūkst, man tā nav. Tu savos paziņojumos vienmēr centies dot mājienus, ka kādus tur vajadzētu nošaut. Trešo, desmito. Tad es tev teikšu. Par tādiem paziņojumiem pat nevis regulāriem, katru dienu, bet par vienu tādu paziņojumu Otrajā pasaules karā, Lielajā tēvijas [karā] uzreiz tevi pieliktu pie sienas.”
Prigožins uz šiem “uzbraucieniem” īpaši nereaģēja. Viņš savā Telegram-kanālā “Kepka Prigožina” paziņoja, ka “paliek pie savas pārliecības, ka nepieciešams sodīt aizsardzības ministrijas augstākās amatpersonas par viņu kļūdām, kuras novedušas pie personālsastāva bojāejas un citām speciālās militārās operācijas problēmām.”
Uz čečenu līderu aicinājumiem tikties, Prigožins atbildēja, ka tam neesot nekādas jēgas. “Kas attiecas uz manu atrašanās vietu, tad visi diskusijas dalībnieki lieliski zina manu telefona numuru, tai skaitā speciālā slēgtā telefona numuru, un viņiem ir visas iespējas ar mani sazināties.”
Nav principiālas atšķirības, vai šī agrāko sabiedroto - Prigožina un kadiroviešu - saķeršanās ir īsta un nopietna, vai tas ir tikai teātris savu akciju cenas uzsišanai. Galvenais, ka šajos savstarpējos pārmetumos jaušama vispārēja neapmierinātība.
Lai ko stāstītu Putins, ir acīmredzams, ka nekas neiet pēc plāna un šī bezmērķība, kad nav saprotams, kādam jāizskatās kara noslēgumam, ko varētu uzskatīt par uzvaru, sāk arvien vairāk visus tracināt. Gan jau šī rīvēšanās novedīs arī pie kaut kā taustāmāka un pasaulei cerīgāka. Atliek vien gaidīt un paļauties uz Ukrainas bruņoto spēku varonību.
