Eiropas Savienības iekšlietu ministri sanāksmē 8.–9. jūnijā Luksemburgā nolēma radikāli mainīt patvēruma un pagaidu aizsardzības piešķiršanas kārtību, lai būtiski samazinātu nelegālo migrantu pieplūdumu ES.
Lai arī sabiedriskā doma kopš 2105. gada, kad toreizējā Vācijas kanclere Angela Merkele smaidot uzņēma pašiņus ar migrantiem no Āzijas un Āfrikas, ir būtiski mainījusies, patvēruma meklētāja statusa piešķiršanas juridiskais rāmis ES daudz mainījies pa šim gadiem nebija.
Ikviens ārvalstnieks, kurš tādā vai citādā veidā ticis ES teritorijā, varēja pretendēt uz rūpīgu un individualizētu izmeklēšanas procedūru. Tās gaitā migrācijas dienesta darbinieki rūpīgi izskatīja katru patvēruma meklētāja statusa pieteikumu. Ņemot vērā, ka tikai Itālijā, pēc ANO Bēgļu aģentūras datiem, kopš gada sākuma ieradušies vairāk par 50 000 nelegālo imigrantu, šie bēgļu uzņemšanas nometņu darbinieki ir pārslogoti un nespēj pienācīgā kvalitātē izskatīt šos pieteikumus.
Situāciju būtiski sarežģī dažādas nacionālās valstis nīstošas nevalstiskās organizācijas, kuras dara visu, lai apgrūtinātu migrantu uzņemšanas iestāžu darbu. Nupat atklātībā nonākusi NVO “Advocates Abroad” dibinātājas un vadītājas Arielas Rikeres ar slēpto kameru uzņemtā atzīšanās, kurā viņa stāsta, kā ilgstoši apmācījusi migrantus melot robežsargiem un migrācijas dienestu darbiniekiem.
Diplomēti juristi no šīs un citām organizācijām (Latvijā pazīstamākā ir “Gribu palīdzēt bēgļiem”) lieliski pārzina juridiskās nepilnības migrācijas likumdošanā un tās izmanto, lai faktiski palīdzētu likumpārkāpējiem. Tā vietā, lai šos nozieguma līdzdalībniekus sauktu pie atbildības, viņus aicina tā dēvētās sabiedriskās televīzijas studijā (“Gribu palīdzēt bēgļiem” aktīviste Ieva Raubiško, LTV1 “Kas notiek Latvijā?”, 2023. 07.06.), kur viņiem dod iespēju līdzvērtīgi ar valsts pārvaldes struktūrām spriedelēt par to, kā “risināt” nelikumīgo robežpārkāpēju problēmas.
Skaidrs, ka situācijā, kad labi finansētas un juridiski spēcīgi “apkaltas” organizācijas ir gatavas ar nagiem un zobiem cīnīties pret nacionālo valstu ideju kā tādu, Eiropas Savienībā grūti panākt kādu vienotu un, galvenais, efektīvu rīcību šīs nelikumīgās imigrācijas apturēšanai.
No otras puses, par spīti tam, ka ES medijos joprojām pārsvars ir nacionālo valstu idejas nīdējiem, sabiedriskā doma pamazām nosliecas veselā saprāta pusē. Cik ilgi cilvēki var ticēt Kašpirovska tipa “iedvesmotājiem”, kuri nenogurstoši “dod uzstādījumu”, ka inkluzivitāte un dažādība ir lieliskas, visādos veidos atbalstāmas lietas, ja, izejot ārā uz ielas vai skatoties noziedzības statistiku (īpaši izvarošanas un laupīšanas, izmantojot auksto ieroci), redzams pilnīgi pretējais.
Ikviens saprātīgs un no aizspriedumiem brīvs cilvēks taču redz, ka, jo lielāka tā dēvētā “diversitāte”, jo augstāks noziedzības un terora riska līmenis. Diemžēl atsevišķi mediji joprojām Kašpirovska stilā cenšas sabiedrībai iestāstīt pilnīgi pretējo.
Šādā gaisotnē pagājušās nedēļas nogalē Luksemburgā notikušajā ES iekšlietu ministru sanāksmē tika panākts kompromisa lēmums, kuru pašreizējos apstākļos es vērtētu kā visnotaļ pieņemamu.
Pirms šīs sanāksmes bija izveidojusies neoficiāla “antimigrācijas” valstu koalīcija, kuru veidoja Polija, Ungārija, Itālija, Slovākija, Lietuva, Austrija un Nīderlande. Taču īsi pirms ministru apspriedes Luksemburgā EK priekšsēdētāja Urzula fon der Leiena bija darba vizītē Tunisijā un panāca, ka Tunisija no savas puses stingrāk kontrolēs robežu (par 100 miljoniem eiro, ko šim nolūkam maksās ES, + 900 miljonu eiro aizdevuma veidā). Tā kā Itālijā nelegālie migranti pārsvarā ierodas tieši no Tunisijas, Itālija pēc šī kompromisa panākšanas no būšanas stingrās pozīcijās atteicās. Pēc Itālijas izstāšanās no šīs nosacītās koalīcijas tā faktiski izjuka. Galarezultātā “pret” balsoja vienīgi Polija un Ungārija, kas principā nevēlas uzņemt bēgļus.
Lai arī Vācija ir galvenais migrantu galapunkts, tās kreisi liberālā “luksofora” valdība nekādi nevar izšķirties starp realitāti un savām ideoloģiskajām pamatnostādnēm. Lai pārāk neatrautos no šīm ideoloģiskajām dogmām, Vācija rosināja gala lēmumā būt iecietīgākiem un humānākiem pret nelegālo migrantu ģimenēm ar bērniem. Šie Vācijas mēģinājumi uzdoties par svētulīgajiem tika noraidīti, pamatoti norādot, ka cilvēku kontrabandisti nekavēsies izmantot jebkādus noteikumu izņēmumus un uz ES sūtīs tieši "ģimenes ar nepilngadīgiem bērniem".
Galvenā “patvēruma meklētāju uzņemšanas noteikumu” reformas izmaiņa skar to noteikumu sadaļu, kas, kā jau minēts, paredzēja, ka ikviens ES nonākušais migrants var pretendēt uz rūpīgu un individualizētu izmeklēšanas procedūru, kuras laikā ar visādu kvazireliģisku NVO palīdzību vazāt aiz deguna migrācijas dienestu darbiniekus. Tagad šī norma ir atcelta.
Turpmāk uz ES ārējām robežām notiks centralizēta pārbaudes procedūra: nelegālie ārvalstnieki no valstīm, kuru valstspiederīgie līdz šim vidēji mazāk nekā 20% ieguvuši tiesības uzturēties ES, tiks internēti īpašās nometnēs. Viņiem tiks piemērota paātrināta patvēruma (ne)piešķiršanas procedūra un nodrošināta ātra deportācija. Juridiskā nianse būs tāda, ka viņi netiks uzskatīti par personām, kas jau ieceļojušas ES teritorijā.
Tāda pati procedūra attieksies uz to valstu pilsoņiem, kuras klasificētas kā drošas. Tas ir, valstis, kas no ES viedokļa ievēro cilvēktiesības, bēgļu konvenciju un tiesiskumu. Runa ir par tādām valstīm kā Maroka, Tunisija, Alžīrija, Turcija, Bosnija un Hercegovina, Serbija, Moldova un Gruzija.
Tā dēvētais tranzīts uz ES tiks slēgts. Tas nozīmē, ka visiem migrantiem, kuri ES ieradīsies tranzītā caur "drošām valstīm", vispār tiks liegta iespēja pieprasīt patvērumu. Viņi tiks nosūtīti atpakaļ uz "drošo" tranzītvalsti (tām pašām Maroku, Tunisiju...) kā personas, kas nav patvēruma meklētāji, un viņiem pēc patvēruma būs jāpiesakās tur.
Kā visas šīs procedūras izmaiņas izskatīsies praksē, šobrīd grūti spriest, bet vismaz kaut kāda kustība notiek pareizajā virzienā.
Pagājušajā gadā ES valstīs patvērumu lūdza aptuveni miljons migrantu (neskaitot Ukrainas īstos bēgļus) no visas pasaules. Jaunā ES vienošanās paredz, ka turpmāk visi nelegālie migranti, kas ierodas ES, tiks reģistrēti brīdī, kad tie šķērsos ES ārējo robežu. Pēc tam šie migranti tiks izkliedēti atbilstoši to iedzīvotāju skaitam. Piemēram, Vācijai būs jāuzņem 21,56% tā dēvēto patvēruma meklētāju, bet Latvijai tie būtu aptuveni 0,5%, kas tāpat veido ap 5000 migrantu.
Vienošanās paredz, ka no migrantu uzņemšanas valstis varētu atpirkties. Viens nepieņemts nelegālais imigrants valstij izmaksās 22 tūkstošus eiro. Tas gan nenozīmē, ka šī nauda nonāks pie tiem, kas paņems citu valstu nepaņemtos “migrantus” un pārsniegs savu “normu”. “Solidaritātes sodu” varēs arī samaksāt kā ieguldījumu robežu aizsardzībā vai robežapsardzības un imigrācijas dienestu darbinieku finansēšanā.
Līdz ar to, vismaz uz papīra, izskatās, ka no “bēgļu kvotām” varētu samērā viegli “atpirkties”, šo naudu ieguldot papildu robežapsardzes infrastruktūras (žoga) izbūvei. Tieši tur, kur līdz šim nauda tika piešķirta negribīgi. Ņemot vērā šīs atrunas, Latvijas delegācija iekšlietu ministra Māra Kučinska vadībā šo migrācijas reformu atbalstīja, nenostājoties principiālās “pret” pozīcijās. Šis ir gadījums, kad, iespējams, saprātīgs kompromiss ir labāka izvēle nekā principiāla nostāšanās “pozā”.
