Devīto klašu centralizētie matemātikas eksāmenu rezultāti – 826 skolēni tajā izkrituši – kārtējo reizi aktualizējuši nebeidzamās diskusijas par to, vai skolēnu zināšanu līmenis gadu no gada slīd lejup. Ja tā, tad kas vainīgi – pedagogi, izglītības sistēmas veidotāji, vecāki, paši skolēni vai kāds cits?
Visas šīs diskusijas agri vai vēlu ar dažādām variācijām nonāk līdz: kāpēc gan cilvēkam vispār jāiet skolā? Ko tur īsti māca? Cik daudz no skolā iegūtajām zināšanām noderēs turpmākajā dzīvē? Kam man tā Fermā teorēma? Labāk būtu mācījuši, kā veiklāk salikt IKEA skapi, indīgāk atvairīt uzbraucienus sociālajos tīklos vai kā uzrakstīt sūdzību par sliktu servisu. Māciet kaut ko dzīvē noderīgu, praktisku, nevis liekat iekalt nevienam nevajadzīgus gadu skaitļus vai fizikas formulas.
Kāda bija izglītības sistēmas jēga agrāk? Skolā cilvēks civilizējās. Viņš guva pieeju cilvēces uzkrāto gudrību milzīgajam rezervuāram. Skaidrs, ka visas šīs zināšanas viņš tāpat neapgūs, bet jau pati saskarsme ar tām veidoja viņu kā izglītotu, augsti attīstītu cilvēku.
Mūsdienās šis vispārējais izglītotības faktors ir aizgājis dibenplānā. Tiek uzskatīts, ka visi jau tāpat civilizēti, tāpēc, apgūstot noteiktas prasmes, cilvēks no praktiskā viedokļa pavada laiku lietderīgāk nekā mācoties lietas, kuras turpmākajā dzīvē, visticamāk, nebūs noderīgas. Tas, ka, apgūstot šķietami nepraktiskas lietas, viņš attīsta savu domāšanu, paplašina uztveres (interešu) horizontu, vairs netiek uzskatīts par svarīgu.
Kādreiz populārs bija uzskats, ka bez izglītības būs jāstrādā par sētnieku, grāvraci vai ko tamlīdzīgu. Ar to domājot, ka augstākā izglītība dos arī lielākus ienākumus un augstāku prestižu sabiedrībā. Taču pēdējā laikā arvien biežāk dzirdamas frāzes: es ar savu augstāko vai pat divām augstākajām izglītībām saņemu mazāk nekā pārdevējs “Lidl” veikalā, nemaz nerunājot par metinātāju vai santehniķi, kuri šodien saņem ne mazāk kā viens otrs augstskolas profesors.
Kāpēc tā, un vai tas ir taisnīgi? Ja reiz pieskaramies slidenajai tēmai - kā bija kādreiz un kā ir tagad, tad agrākos laikos pasaule bija nežēlīgāka. Ja cilvēkam skolas gudrības nedevās viegli, tad skolotāji bez lielas aiztures vecākiem ieteica: sūtiet bērnu mācīties kādu praktisku amatu.
Tagad tā vairs nedrīkst teikt, jo valda princips - nav nespējīgu skolēnu, ir tikai nespējīgi, neprasmīgi skolotāji. Jāatzīst, ka bieži vien tā arī ir. Taču ne vienmēr. Cilvēki bez iebildēm atzīst, ka ne visi ir vienādi spējīgi, teiksim, mūzikā, sportā vai zīmēšanā, bet ļoti negribīgi atzīst, ka arī spējas loģiski domāt (spējas matemātikā) var būt stipri atšķirīgas.
Runājot par matemātiku, obligāti jānorāda uz plaši izplatītajiem maldiem, kas matemātiku saista ar skaitlisku rēķināšanu. Tā ir aritmētika, kurā skaita, reizina un dala. Matemātika ir tīrā loģika, kurā skaitļi spēlē pakārtotu lomu. Ja kāds saka: es skaitļos neesmu stiprs, tad visbiežāk tas nozīmē: man ar loģisko domāšanu ne visai.
Atziņa, ka matemātika ir visu zinātņu māte, ir vispāratzīta. Tas nozīmē, ka tieši uz matemātikas mācīšanu būtu jāliek uzsvars skolās. Diemžēl, atmetot ideoloģiskās dogmas, jāatzīst, ka ne visiem matemātikas padodas. Ko darīt?
Nav jāizgudro no jauna velosipēds. Jāņem pieredze no racionālajiem vāciešiem. Tur ir plaši attīstīta arodizglītība un cilvēki, kuriem matemātika sagādā grūtības, nemēģina par katru cenu iegūt augstāko izglītību. Tā vietā viņi apgūst labi apmaksātas profesijas un tāpēc nejūtas zemākas šķiras cilvēki.
Ko mēs redzam Latvijā? Šogad šie 9. klases matemātikas uzdevumi objektīvi bija tik viegli (kas ir pāra un nepāra skaitļi; izvilkt kvadrātsakni no 64 un tamlīdzīgi), ka skaidrs - tiem, kas šos uzdevumus atrisināt nespēj, nav ne mazākās jēgas turpināt deldēt skolas solu vispārizglītojošajā vidusskolā. Labāk lai iet apgūst kādu amatu, bet, ja jau vidusskolas izglītība ir obligāta (kāda ir šī obligātuma jēga, šķiet, nepateiks neviens), tad lai to visiem arī formāli kaut kā iedod.
Izglītības sistēmu pakārtojot ideoloģijai (nevienu nedrīkst atstumt, visus nepieciešams iekļaut), notiek skolu programmu arvien lielāka primitivizācija. Tas notiek ar dažādu eifēmismu palīdzību, starp kuriem centrālais - kompetenču izglītība. Kas tā ir? Izglītības ministrijas skaidrojums: lietpratība jeb kompetence ir spēja saskaņoti izmantot zināšanas un prasmes reālās, neierastās dzīves situācijās.
Šajā formulā ievietojam jau pieminēto Fermā teorēmu. Kurā dzīves situācijā to varēs “saskaņoti izmantot”? Gandrīz 100% nekad. Tātad laukā no programmas.
Kompetenču izglītība balstās uz ideju, ka neesot jēgas no zināšanu iegaumēšanas (iekalšanas), ja skolēni šīs zināšanas pietiekami neizprot un līdz ar to nespēj izmantot savā darbībā. Praksē tas skan apmēram tā: nu, kāpēc gan tam nabaga skolēnam jāiekaļ, kurā gadā atcēla dzimtbūšanu Vidzemē, ja to taču acumirklī var uzzināt internetā?
Viss it kā pareizi, bet, ja skolēns, vēsturi mācoties, nevienu gada skaitli nav “iekalis”, tad, visticamāk, viņam arī nebūs izveidojusies vienota, lineāra laika ass. Viņam nebūs nekādas apjausmas par to, kas bija agrāk, kas vēlāk. Amerikas atklāšana vai dzimtbūšanas atcelšana?
Šis hronoloģiskais analfabētisms šobrīd skolās vērojams masveidā, kad ikdienišķi kļūst jautājumi skolotājam - un ko jūs pats darījāt Otrā pasaules kara laikā, vai brīdī kad Latviju 18. novembrī proklamēja Nacionālajā teātrī utt. Ja skolā nekas nav “jāiekaļ” (jāiemācās no galvas), tad arī nerodas ne vēlme, ne vajadzība kaut kādus faktus meklēt internetā. Nav ne intereses, ne bāzes zināšanu.
Tagad, kad arvien biežāk izskan jautājums par Latvijas atpalicības cēloņiem, skatiens gribot negribot pievēršas izglītības jautājumam. Valda vienprātība par to, ka, jo gudrāka (izglītotāka) sabiedrība, jo augstāks tās labklājības līmenis. Diemžēl šī korelācija ir ar palielu laika nobīdi. Šodienas izmaiņas izglītības sistēmā atspoguļosies reālajā dzīvē tikai pēc gadiem. Gan uz labo, gan slikto pusi.
Te arī nonākam pie jau pieminētā jautājuma. Kam jāsaņem lielāks atalgojums, un kas to nosaka? Nevienam nav liegts iet mācīties par juristiem, menedžeriem, komunikāciju speciālistiem un citiem “ekspertiem”. Visi var iegūt diplomu, neatkarīgi no spējām. Tikai tādā gadījumā vēlāk nevajadzētu sūdzēties sociālajos tīklos, ka saņem mazāk vai tikpat kā kasieris lielveikalā.
Bieži vien kasierim lielveikalā ir atbildīgāks un sociāli lietderīgāks darbs nekā augstāko izglītību ieguvušam ierēdnim birokrātam. Privātajā sektorā šie “speciālisti” nevienam nav vajadzīgi, bet valsts birokrātiskajam aparātam viņu ikgadējais izlaidums jāabsorbē. Sanāk, ka pārējai sabiedrībai šie augsti “izglītotie” dumiķi jāuztur.
Varbūt atpalicību varētu mazināt, ja valsts pārvaldes atalgojuma sistēma būtu tāda, ka “dumiķi”, ar kuriem pilna sistēma, un katrs vadītājs viņus labi zina, nesaņemtu tikpat daudz, cik lielveikala kasieri, kuriem ir daudz lielāka atbildība un arī intensīvāks darbs. Ja viņi saņemtu atbilstoši savai “kompetencei”, tad ieguvēji būtu visa sabiedrība.
