Pašlaik viena no Latvijas politiski karstākajām tēmām ir tā dēvētās Stambulas konvencijas ratifikācija. Tieši attieksme pret šo dokumentu būs pamats nākamajai valdībai. Vienlaikus skan balsis: cik var ar to Stambulas konvenciju ņemties? Vai tad tiešām valstī reālu problēmu trūkst? Atraduši pseidoproblēmu un tagad to žļembā kā cīpslainu gaļas gabalu pa muti.
Pārfrāzējot zināmāko Vladimira Majakovska dzejoli, jāsaka: ja reiz par šo Stambulas konvenciju tik daudz runā, tātad tā kādam ir vajadzīga. Tātad kādam tā ir svarīga, bet ja svarīga, tad tā noteikti nav pseidoproblēma. Teikšu pat vairāk. Stambulas konvencijas ratifikācija vai neratifikācija ir šā brīža svarīgākā politiskā izšķiršanās: pa kuru civilizācijas attīstības ceļu iet?
To savā ziņā var salīdzināt ar Bastīlijas ieņemšanu Francijā 1789. gada 14. jūlijā vai Lietuvas karaļa Mindauga kronēšanu 1253. gada 6. jūlijā. Protams, šie notikumi ir it kā nesalīdzināmi, bet atcerēsimies: tajā pašā dienā, kad Parīzes ielās risinājās notikumi, kurus šodienas Francija atzīmē kā nacionālos svētkus, toreizējais Francijas karalis Luijs XVI savā dienasgrāmatā ierakstīja slaveno: “rien” (nekas [nenotika]).
Skaidrs, ka pēc Stambulas konvencijas ratifikācijas pārtikas cenas lielveikalos nemainīsies, tāpēc tie, kuriem “dienišķās maizes” jautājumi ir svarīgākie, šo konvenciju uztver kā “pseidoproblēmu”, ar ko muļķot ļaužu prātus. Savukārt tiem, kuriem ideoloģiskie jautājumi nešķiet otršķirīgi, šis ir nozīmīgs jautājums, kuram var būt tālejošas sekas. Tieši tāpēc arī daļā sabiedrības par šo jautājumu ir tik sakāpināta interese.
Vispirms gribu norādīt, ka nevēlos diskutēt par konkrētiem Stambulas konvencijas punktiem vai tās saistību ar reālu vardarbību. Manā uzskatā Stambulas konvencija ir fundamentāls reliģiska rakstura dokuments un tā ratifikācija jāuztver kā “ticības apliecinājuma” akts. Kaut kas līdzīgs “kristietības pieņemšanai” agrīnajos viduslaikos.
Ar šīs konvencijas pieņemšanu mēs formāli apliecinām, ka atsakāmies no transcendentā Dieva atzīšanas, un apliecinām savu ticību “zinātnei” un cilvēka iespēju visvarenībai (cilvēka iespēju neierobežotajam raksturam).
Šajā jaunajā reliģijā cilvēks atrodas virs Dieva, jo var pēdējā likumus mainīt pēc saviem ieskatiem. Šajā pasaulē cilvēki var mainīt dzimumus, vīrietis var dzemdēt un viņam ir mēnešreizes; klimatu nosaka nevis kādi augstāki spēki un pat ne fizikālie procesi uz Saules, bet gan cilvēks. Turklāt to ietekmē nevis ar vārdiem (lūgšanām), bet ar darbiem (šķirojot atkritumus piecos dažādos maisiņos).
Ar šo konvenciju tiek atcelts viens no kristietības pamatpostulātiem, tās formulētajiem “nāves grēkiem” - lepnība. Jaunajā reliģijā “nāves grēks” ir tā pretmets - pazemība, bet lepnība, ambīcijas skaitās godā ceļams labums. Tā kā cilvēki daudz labprātāk jūtas stipri un vareni, nevis nevarīgi un sīki, tad nav brīnums, ka šī jaunā reliģija daudziem ir tīkamāka nekā vecā, kas cilvēku padarīja niecīgu visvarenā Dieva priekšā. Es, es pats varu visu, infantilā egoismā saka mūsdienu cilvēks.
Var jautāt - un kas tur slikts? Pasaule attīstās, iet uz priekšu, un mums jāiet tai līdzi. Kāpēc atpalikt un iestrēgt pagātnē?
Atsevišķi Stambulas konvencijas pretinieki tai pieraksta it kā nelabus nolūkus. Saeimas deputāts no NA Aleksandrs Kiršteins tos formulē šādi: Stambulas konvencijas mērķis esot pārprogrammēt sabiedrību: 1) izjaucot dabiskas ģimenes; 2) atsakoties no nacionālas kultūras; 3) atsakoties no reliģijas; 4) atvieglojot imigrāciju no Āfrikas un musulmaņu valstīm.
Var piekrist, ka Kiršteina nosauktās parādības (uzskatu pārprogrammēšana) iet kopsolī ar Stambulas konvencijas garu, bet vai ir tās sekas? Stambulas konvencija drīzāk ir jau agrāk ieņemto “augstieņu” nostiprināšana juridiski deklaratīvā veidā. Tiek pateikts, kas sabiedrības pārprogrammēšanā jau ir panākts un no kā atkāpšanās vairs nebūs.
Dabiskās jeb konvencionālās ģimenes institūta erozija sākās krietni pirms tam, kad vispār par kaut kādām konvencijām sāka runāt. Tā daudz vairāk saistīta ar visaptverošas kontracepcijas parādīšanos. Nacionālā kultūra vispār ir ļoti nesens (18.-19. gadsimta) “izgudrojums”. Objektīvi nacionālā kultūra vāji iet kopā ar kristietību, kura ir izteikti globāla un vispārcilvēciska (visi cilvēki ir Dieva bērni). Tāpat imigrāciju no ārpus Eiropas zemēm veicina tieši šīs vispārcilvēciskās vērtības, kuras ieprogrammētas kristietiskajā kanonā, nevis otrādi.
Tad kur slēpjas Stambulas konvencijas ratifikācijas bīstamība? Kāpēc pret tās ratifikāciju jāizturas maksimāli piesardzīgi? Tāpēc, ka tā pilnībā ignorē cilvēces attīstības ceļā pastāvošos slazdus un potenciālos draudus. Galveno no tiem - cilvēka bioloģisko būtību. Cilvēka bioloģisko sākumu. Viņa veģetatīvo un limbisko nervu sistēmu, kas nepadodas apzinātai kontrolei. Zemapziņu jeb neapzināto.
Ideja, ka viss cilvēku sabiedrībā esot sociālais konstrukts, ko var mainīt un mīcīt kā māla piku, ir bīstama tieši ar to, ka ignorē realitāti. Ignorē īsto zinātni, aizvietojot to ar dāsni apmaksātu pseidozinātni, kurā “pētījumu” rezultāti tiek piedzīti “pētījumu” finansētāju vēlmēm.
Šo jauko, bet iemidzinošo realitātes ignorēšanu var salīdzināt ar pusaudža sajūtām, kurš, uzkāpis uz jaudīga motocikla, burtiski kaifo no tā jaudas un elpu aizraujošajām ātruma iespējām. Gāze tiek spiesta līdz galam, un dvēsele sajūsmā kliedz. Vienreizēji, super. Kas var būt labāk. Dzīve ir skaista! Bet īstas braukšanas prasmes jau nav. Pieredzes, nojausmas par iespējamām briesmām nav. Ar visām no tā izrietošajām sekām.
Taču atgriezīsimies pie šodienas realitātēm. Tajā skaitā ģeopolitiskajām, kad notiek asa Rietumu konfrontācija ar spēkiem, kuri gribētu apstrīdēt Rietumu dominanti pasaulē. Šī konfrontācija tiek izmantota kā būtisks Stambulas konvencijas ratifikācijas arguments. Ja jau pret šīs konvencijas “vērtībām” ir Putins un viss pasaules antidemokrātiskais, antirietumnieciskais bloks, tad - vai nu, vai nu. Līdz ar to mums jāizšķiras - vai nu kopā ar Rietumu pasauli, vai arī... kopā ar Putinu, Ķīnu un Ugandu, kur nesen pieņēma ārkārtīgi stingrus pret LGBT kopienu vērstus likumus.
Šis arguments ir ārkārtīgi būtisks, ja ne pats būtiskākais savas uzskatāmības dēļ. Absolūtais ļaunums Putins versus civilizētie Rietumi. Kurā pusē esi tu?
Šajā nevienādībā ir kāda ārkārtīgi būtiska nianse. Ja Putins neapšaubāmi ir “absolūtais ļaunums”, tad it kā loģiski viņa antagonists - “Rietumi” - ir absolūtais labums. Vai tomēr nē?
Skaidrs, ka Rietumi, kuri neapšaubāmi ir civilizācijas avangards, ejot pirmie, var kļūdīties, aiziet pa nepareizo taku. Cilvēces attīstības ceļš nebūt nav bijis taisns gājiens tikai uz priekšu, tikai uz augšu. Tie ir nemitīgi meklējumi un mēģinājumi, kad nav zināms, kas pasauli gaida aiz nākamā stūra. Šajā ceļā arī Rietumiem ir tiesības kļūdīties, aiziet pa sāņu ceļu.
Kad 1989. gada 23. augustā Baltijas valstu tautas sadevās rokās “Baltijas ceļā”, tad miljoniem šīs akcijas dalībnieku ne mirkli neradās jautājums - pa kuru ceļu iet? Mērķis bija skaidrs un nepārprotams. Reālās dzīves izprasts un izdzīvots.
Šodien tamlīdzīgu, nepārprotamu sajūtu nav. Vienotas pārliecības, ka Stambulas konvencijas ratifikācija mūs noliks uz pareizā ceļa, nav. Ne tikai miljoni, pat tūkstoši neizies demonstrācijā šīs konvencijas ratifikācijai. Vēl vairāk. Skatoties uz Rietumiem, nav 100% pārliecības, ka tur viss ir labāk un pareizāk. Jā, tur joprojām ir augstāks dzīves līmenis un sakārtotāka vide, bet ne visas turienes novitātes gribētos pēc iespējas drīzāk ieviest pie mums.
Tas pats Putins savus agresīvos tīkojumus varēja atļauties tikai tāpēc, ka Rietumus uztvēra kā morālos zaudētājus (lūzerus). Un patiesi, kā gan Rietumi, kuru ekonomiskais un militārais potenciāls ir nesalīdzināmi lielāks nekā Krievijai, ļauj Putinam turpināt noziedzīgu karadarbību Ukrainā un kopā sēdēt gan ANO, gan UNESCO, gan daudzās citās organizācijās, it kā nekāda kara, agresijas un noziegumi pret cilvēci nebūtu?
Ko gan, uz šo Rietumu piekāpību skatoties, lai domā Krievijas, Ķīnas vai Ugandas iedzīvotāji? Vai viņiem rodas kāda lielāka cieņa pret Rietumiem? Vai tieši otrādi, nicinājums kā pret gļēvuļiem? Upurēt miljoniem govslopu uz klimata ticības altāra, to Rietumi var, bet militāri un ekonomiski nospiest Putina Krieviju nevar.
Tad kāpēc mums stāties šajā gļēvuļu “baznīcā”, ratificējot šīs “baznīcas” “svētos rakstus”? Tikai tāpēc, ka Putins ir citā, sātanistu sektā? Nē, tas nav nopietni. Tāpēc labāk turpināt iet savu ierasto, tradicionālo ceļu, ignorējot modīgos sociālos eksperimentus, pie kuriem pieskaitāma arī Stambulas konvencija ar savām “sociālajām dzimtēm” un tamlīdzīgiem “brīnumiem”.
