Rīgas "progresīvie" politiķi reģionos saskata sev politisko apdraudējumu

© Neatkarīgā

Izglītības un zinātnes ministrijas rīcības plāna projekts paredz, ka tuvāko gadu laikā Latvijā būtu jāslēdz vai jāreorganizē vēl desmitā daļa Latvijas skolu. Krasais vidusskolu skaita samazinājums pierobežā, likvidējot vidusskolas Zilupē, Ciblā, Kārsavā, Baltinavā, Rekovā, nozīmē to, ka pierobežā paliks vien trīs vidusskolas – Ludzā, Viļakā un Balvos.

Ziņai par skolu tīkla “optimizēšanu” (sašaurināšanu) var pievienot arī ziņu par līdzīgiem procesiem veselības aprūpes sistēmā. Veselības ministrija piedāvā likvidēt traumatoloģijas un ķirurģijas nodaļas vairākās reģionālajās slimnīcās, kā arī slēgt dzemdību aprūpes pakalpojumus Gulbenē, Balvos un Dobelē.

Skolu, medicīnas iestāžu un citas dzīvošanai nepieciešamās infrastruktūras mērķtiecīga demontāža ārpus Rīgas reģionos pirmajā brīdī var šķist neloģiska un laikmetam neatbilstoša. Ekonomiskās attīstības diktētais urbanizācijas vilnis Rietumu pasaulē jau ir beidzies. Šobrīd dominē citas tendences - centieni saglabāt daudzmaz vienmērīgu iedzīvotāju blīvumu no lielpilsētām attālākos reģionos.

Latvija iet pretējā virzienā. Visas politiskās aktivitātes, tajā skaitā pirms dažiem gadiem veiktā teritoriāli administratīvā reforma, ir vērstas uz reģionos vēl palikušo iedzīvotāju koncentrēšanu atsevišķos centros. Ja nu kāds vēlas dzīvot ārpus šiem centriem, tad uz paša atbildību un paša rēķina. Valsts palīdzību un atbalstu lai negaida.

Lai arī Latvijā it kā neviens tiešā tekstā nesaka - mums tie lauku reģioni ir smags akmens pie kājām un pēc iespējas ātrāk no tā jātiek vaļā - tas tiek teikts aplinkus. Visai nepārprotami. Sākot ar kurnēšanu par lielajām iemaksām pašvaldību izlīdzināšanas fondā un beidzot ar prasībām nodrošināt pietiekami lielu skolēnu skaitu klasē. Ja šo skaitu nevarat nodrošināt, tad - skolu klapējam ciet. Tieši šādiem vārdiem. Pat ne - slēdzam.

Protams, tādi gadījumi kā Rēzeknē, kad bezatbildīgas saimniekošanas dēļ pilsēta ir novesta līdz bankrotam, lej bagātīgu ūdens gūzmu uz šī noskaņojuma dzirnavām. Nu redziet, kas mums reģionos notiek. Mēs viņiem dodam naudu, bet viņi to vienkārši iznieko (visticamāk, starp savējiem).

Tā, bez šaubām, ir liela problēma. Uztveres un pasaules redzējuma pretrunas starp nosacīto Rīgu un tikpat nosacītiem laukiem nav noliedzamas. Kas Rīgā skaitās “normāls”, tas laukos “nenormāls”. Un otrādi. Nevēlos ieslīgt spriedelējumos, kas “pareizi”, kas “nepareizi”.

Manuprāt, un to pierādījusi pasaules vēsture, pilsētas ir cilvēces attīstības dzinējs, savukārt lauki nodrošina to, ka pilsēta savā iedomātajā pārākumā neaizraujas un neaizlido kaut kādā avangardiskā kosmosā. Vienmēr lauki ir nodrošinājuši pilsētas ar dzīvā spēka pieplūdumu, jo tieši tur dzimstība ir bijusi augstāka. Pat ja šodien daudz kas ir mainījies, lauku galvenā funkcija ir līdzsvarot (piebremzēt) pilsētu vēlmi “lidot pa gaisu” un turēt to tuvāk pie zemes.

Latvijai savu izmēru un ģeogrāfiskā novietojuma dēļ ir ārkārtīgi svarīga teritorijas apdzīvotība. Lidojot ar lidmašīnu, īpaši labi redzama Latvijas iztukšotība, apdzīvoto vietu mazais izmērs un to niecīgais skaits.

Šķiet, ka visām politiskajām partijām būtu šī problēma jāredz un jāpiedalās tās risināšanā. Apmēram tā kā Izraēlā, kur visvisādos veidos tiek atbalstīta ebreju apmetņu veidošana tuksnesī, dzīvošanai pavisam maz piemērotos apstākļos. Taču tur nav nevienas nopietnas partijas, kura aicinātu beigt tērēt vienmēr trūkstošos līdzekļus šo apmetņu subsidēšanai un uzturēšanai.

Latvija varbūt neatrodas gluži tādā situācijā kā Izraēla, bet eksistenciālā apdraudējuma līmenis nemaz tik ļoti atšķirīgs nav. Tad kāpēc Latvijā runas par reģionu dzīvošanu uz citu rēķina atrod pietiekami daudz dzirdīgu ausu?

Iemesls ir vienkāršs un bieži vien pat neapzināts. Kā jau minēju, laukos cilvēki ir tuvāk zemei un daudz nelidinās “progresa” mākoņos. Rīgā dzīvojošie nosacītie “sojas lates dzērāji” (“Attīstībai/Par!”, “Progresīvie” un daļēji arī “Vienotības” elektorāts) reģionu cilvēkus uztver kā traucēkļus viņu ideoloģisko mērķu sasniegšanai. Līdz ar to, jo mazāk laukos cilvēku, jo lielākas izredzes mums uzvarēt vēlēšanās un darīt visu pēc saviem ieskatiem.

Vēlreiz gribu uzsvērt, ka visbiežāk šī sasaiste notiek neapzināti. Reti kurš “sojas lates dzērājs” tiešā tekstā atzīs, ka vēlas pēc iespējas mazāk cilvēku Latvijas laukos, taču zemapziņas līmenī vēlmes ir tieši tādas. Jo mazāk to “lauķu” (viņu valodā - “kartupeļu”), jo labāk. Jo drīzāk mēs taisnības un vispārējās laimības “jauno pasauli” uzcelsim.

Vai tik nebūs otrādi - jo mazāk Latvijas reģionos būs cilvēku, jo drīzāk jūs Latviju pazaudēsiet.