Šonedēļ sāksies Valsts prezidenta Edgara Rinkēviča konsultācijas ar parlamentā pārstāvētajām partijām par nākamās valdības izveidi. Pēc visu partiju uzklausīšanas prezidentam būs jāizvēlas, ko nosaukt par šīs valdības veidotāju.
Pirmajā brīdī var šķist, ka šīs konsultācijas ir tīrā formalitāte. Jau ir izveidojies jaunās valdības kodols - “Vienotība”, ZZS, “Progresīvie”. Jau ir nosaukts šī kodola izvēlēts premjers - Evika Siliņa. Viss jau ir skaidrs. Viss jau ir nolemts.
Atbilstoši Satversmei Latvija ir izteikti parlamentāra valsts. Pat tās prezidentu ievēlē Saeima, nevis tauta. Līdz ar to prezidentam jārīkojas atbilstoši Saeimas vēlēšanu realitātei. Taču neviens dokuments nevar ietvert tādu netveramu lielumu kā personības autoritāte. Tās svaru un jaudu. Vārda spēku.
Edgara Rinkēviča pretenzijas uz VVF popularitātes rekorda pārsišanu pat netiek slēptas. Rinkēvičs ambīcijas ir augstas - būt visu laiku labākajam Latvijas valsts prezidentam. Ja viņam tas izdotos, tad ieguvēji būtu visi, tāpēc var tikai viņam novēlēt panākumus.
Lai šo mērķi sasniegtu, jāizvairās no visa, kas varētu mest ēnu šajā ceļā. Kad bijušais valdības vadītājs Krišjānis Kariņš bija iecerējis konstitucionāli šaubīgu valdošās koalīcijas un valdības ministru nomaiņu, pašam paliekot premjera amatā, Rinkēvičs deva skaidru signālu, ka šādu rīcību neatbalsta. Prezidents, norādot uz Satversmes 56. pantu, lika saprast, ka Kariņam šāds gājiens neies cauri. Neleģitīmu valdību prezidents nepieļaus. Kariņš vēl piektdien solīja “nemest plinti krūmos”, bet jau pirmdien to ar plašu vēzienu tur aizmeta.
Ne mazāku ēnu uz Rinkēviča visnotaļ gaišo tēlu (to saku bez mazākās ironijas) met viņa paša ievēlēšanas nosacījumi. Tā kā viņu ievēlēja ar opozīcijā esošo spēku balsīm, tad izplatījās runas par “politisko tirgu”. Ja runājam skaidru valodu, tad prezidenta ievēlēšanas cena bija vieta valdībā. Tas, ka burtiski uzreiz, tās pašas dienas (31. maija) vakarā, sākās runas par koalīcijas paplašināšanu, ļauj šo cenu nosaukt bez minstināšanās.
Visa šī locīšanās gandrīz trīs mēnešu garumā, ka nekas nav bijis sarunāts, ka nekāda “parāda atdošana” nenotiek un tamlīdzīgi, izskatās melīgi, liekulīgi, neglīti. Pat nav svarīgi, cik šie pirms prezidenta vēlēšanām dotie solījumi ir bijuši konkrēti un stingri. Galvenais, ka visa vēlākā rīcība precīzi sakrīt ar to, par ko politiskajās aprindās runā jau kopš prezidenta vēlēšanu koalīcijas tikšanās 10. maijā Ārlietu ministrijas sēžu zālē.
Ja tagad izveidojas jauna valdošā koalīcija, kura precīzi sakrīt ar prezidenta vēlēšanu koalīciju un kura skaitliski ir vēl mazāka nekā iepriekšējā, tad tā neapšaubāmi ir “parāda atdošanas” koalīcija. Jebkuras šādas valdības neveiksmes, bet no tām nav pasargāta neviena valdība, metīs ēnu arī uz pašu prezidentu. Visas jaunās valdības neveiksmes būs prezidenta ievēlēšanas cena.
Vai Rinkēvičam to vajag? Vai viņam vajag valdību, kura tik cieši asociējas ar viņa paša ievēlēšanas neglīto pusi? Noteikti nē. Tajā pašā laikā būsim reālisti. Lai kāda būtu viņa autoritāte, viņš nevar ignorēt Saeimas reālijas. “Vienotībai” ir visvairāk balsu, viņi jau ir izvirzījuši savu premjeru. Ko tagad darīt citiem?
Prezidents aicina izvirzīt arī citus premjera amata kandidātus. Jaunās valdības kodols ar 52 balsīm jau savējo nosaucis. Ja “Apvienotais saraksts” tagad virzītu savu premjerministra kandidātu, Uldi Pīlēnu, un viņa centieni atdurtos pret 52 balsu bloku (kas, visticamāk, notiktu), tad Pīlēns un viņa pārstāvētais politiskais spēks iegūtu izteikta neveiksminieka iezīmes. Par prezidentu netika, par premjeru netika. Mūžīgais zaudētājs.
Jāsaka, kā ir. Politiskajā šķirā “Apvienoto sarakstu” jau tagad uztver kā tādu politisko vājinieku partiju, kuri politiskā šaha meistarībā krietni atpaliek no tādiem rūdītiem bukiem kā “Vienotība”, ZZS un pat Nacionālā apvienība. Viņi politiskajā nemākulībā tiek likti vienā plauktā ar “Progresīvajiem”, kurus pagaidām īsti par pilnu neņem.
Tas nozīmē, ka Rinkēvičam lielas manevra iespējas, nosaucot valdības sastādītāju, nav. Vienīgais, ko viņš var prasīt (un arī tikai vēlējuma izteiksmē), ir paplašināt koalīciju. Tā kā NA un “Progresīvie” jau savstarpēji paziņojuši, ka kopā nestrādās, tad vienīgais paplašinājuma variants ir koalīcijā piesaistīt AS.
Teorētiski šī iespēja izskatās loģiska. Nevienai no “kodola” partijām nav principiālu iebildumu pret AS ņemšanu koalīcijā. Vismaz publiskajā komunikācijā. Arī ZZS strikti nenostājas pret “šķeltniekiem”, kā no viņu puses varētu izskatīties AS. Kur slēpjas problēma?
Saeimas pusgada darba laikā ir izveidojušies divi samērā cieši bloki. ZZS un “Progresīvie” (tas, kādas bija šo spēku attiecības pirms Saeimas vēlēšanām, jau ir vēsture) un NA un AS. Ja visām šobrīd parlamentā pārstāvētajām partijām ir sava, daudzmaz definējama identitāte, tad AS ar to ir lielas problēmas.
Iekļaujoties jaunajā Siliņas valdībā ar “piektā riteņa” vai “ceturtās kājas” nosacījumiem, AS riskē šo savu identitāti vēl vairāk pazaudēt un kļūt pilnīgi par nekādiem. Par tādiem, ar kuriem neviens vispār nerēķinās. No otras puses, arī paliekot ciešā blokā ar NA, viņiem būs grūti skaidrāk iezīmēt šo savu vēlamo identitāti.
Nacionālā un konservatīvā niša jau šķiet aizņemta. Tiesa, viņi varētu pretendēt uz mazliet mērenākiem nacionālistiem un mērenākiem konservatoriem nekā NA. Aizejot opozīcijā, viņi varētu vainot ZZS “principu nodevībā” un iešanā kopā ar nosacītajiem “liberastiem” un “sorosistiem”. Cits jautājums, vai ZZS elektorātu tas baigi uztrauc. Jebkurā gadījumā kaut kādas izredzes tomēr saglabājas.
Rezumējot. Prezidentam nenosaukt Siliņu par nākamo Ministru prezidentu ir tikai teorētiskas iespējas. Ja nenotiek kādas gluži negaidītas politiskas izmaiņas (spekulācijas par potenciālās premjeres biogrāfiju tādas nav), tad prezidentam nav variantu.
Daudz smagāka izšķiršanās būs AS. Pieļauju, ka gan prezidents, gan arī nosauktā valdības veidotāja centīsies (prezidenta uzdevumā) viņus pierunāt nākt koalīcijā. Cik lielā mērā AS patiesi kāds vēlas redzēt pie valdības galda, tas atkal jau ir cits jautājums. Vismaz formāli AS būtu iespēja iekļauties koalīcijā, ja viņi to gribētu. Nav šaubu, ka starp šī spēka pārstāvjiem tādi ir.
Vai AS kā politiskam spēkam tas būtu izdevīgi? Par to ir lielas šaubas, lai gan nekad neko uz priekšu nevar 100% paredzēt. Šobrīd vislielākās izredzes ir izveidot 52 balsu koalīciju (Oļega Burova balss šajā situācijā nav būtiska), paliekot AS un NA opozīcijā. Vai to kāds grib vai negrib, tas nozīmē, ka Aivars Lembergs atgriežas laukumā.
