LTV valdes priekšsēdētājs Ivars Priede ir lieliski apguvis karjeras izaugsmes skolu – nekas tā nepalīdz nostiprināt krēslu augstā amatā kā nemitīga lojalitātes apliecināšana tiem, kuri viņu šajā amatā iecēluši.
Latvijas slavenākais režisors Alvis Hermanis 22. augusta LTV raidījumā “1:1” izteica pārmetumus Latvijas Televīzijai (LTV), ka tā esot kļuvusi par “valdošās kliķes apkalpotāju”. Šo Hermaņa vērtējumu citi apskatnieki papildināja ar atziņu, ka LTV nevarot būt valdošās kliķes apkalpotāja, jo pati ir šīs kliķes sastāvdaļa.
Otrdienas, 29. augusta, intervijā “Rīta panorāmā”, kas bija veltīta LTV 70 gadu jubilejas sezonas atklāšanai, Priede it kā atbildēja uz šiem pārmetumiem. It kā, jo patiesībā viņš runāja pilnīgi par ko citu.
Lūk, Priedes tiešā runa: “...manuprāt, ir jāsaprot, kāda ir sabiedrisko mediju loma pēc būtības. Man šķiet, ka mūs uztver kā tādus laimes lāčus, kas ieradīsies sūnu ciemā un izdarīs visu un katra individuālo mājas darbu, atrisinās katra, arī sabiedrības problēmas. Mūs uzskata kā tādus problēmu atrisinātājus pēc būtības. Manuprāt, mūsu uzdevums ir informēt sabiedrību, pasniegt informāciju, piespiest katru sabiedrības locekli vērtēt, pieņemt lēmumus un rīkoties, nevis to darīt cilvēku vietā. Lai nu kā, manuprāt, šāda diskusija vienmēr ir apsveicama, kritika vienmēr ir jāuzklausa un jāskatās, kur mēs varam pilnveidoties, ko varam darīt labāk.”
Tālāk Priede noraidīja pārmetumus piederībā “valdošajai kliķei”, atsaucoties uz vienu no pēdējām vietām Eiropā finansējuma ziņā, un uzsvēra, ka “mēs neesam medijs, kuru var ietekmēt, lai kā atsevišķi sabiedrības locekļi gribētu to panākt caur dažādiem pārmetumiem”.
Ņemot vērā Priedes izteikto gatavību uzklausīt kritiku, izvērtēsim viņa teikto. Vispirms jānorāda, ka Priede ne ar pušplēstu vārdu neatbildēja uz kritiku pēc būtības.
Ko pārmet Hermanis un citi LTV kritiķi? “Jums arī te drusku tāds teātris notiek. Jūs tomēr baigi, bez kautrēšanās “kurināt” par valdošajām partijām. Jūs tā izliekaties, ka esat sabiedriskais medijs. Jūs izliekaties, ka esat objektīvs žurnālists, un tas ir tā diezgan uzkrītoši... Man liekas, ka jūs tomēr pārstāvat valdošo partiju, valdošo varu,” tiešā tekstā, neaizplīvuroti saka Hermanis.
“Ja mēs būtu valdošās kliķes sastāvdaļa, tad mēs nebūtu pēdējās vietās finansējuma apjoma ziņā,” atbild Priede. Hermanis viņam pārmet “kurināšanu par valdošajām partijām”, viņš par finansējuma apjomu. Priede izliekas nesaprotam, ka pārmetumi par valdošās kliķes apkalpošanu
ir tieši tāpēc, ka attieksme pret valdošo varu, kuru Latvijā iemieso “Vienotība”, ir uzkrītoši pieglaimīga.
Šo nenoslēpjamo iztapību redz visi, kuri paši nav valdošās varas dedzīgi atbalstītāji. Hermanis nepasaka neko jaunu. Viņš vienīgi to pasaka pietiekami skaļi, un, ņemot vērā viņa pilsoniskās autoritātes svaru, Priedem uz to ir jāreaģē. Viņš gan reaģē kā profesionāls “ierēdņu astoņkāja” (A. Hermaņa termins) pārstāvis. Viņam jautā vienu, viņš atbild to, ko grib. Pilnīgi garām tēmai.
Priedi, protams, var saprast. Ko gan citu viņš varētu teikt? Viņš nevar uzskaitīt gadījumus, kad atmaskots kāds “Vienotības” politiķis, ar šo partiju saistīts uzņēmējs vai pazīstams sabiedriskais darbinieks. LTV “rokošie” atmaskotāji “atmasko” vienīgi “Vienotības” opozicionārus. Tiešus vai netiešus. Pašreizējos vai jau sen kā “sistos”.
Šajā sadalījumā “Vienotības” koalīcijas partneri “Apvienotais saraksts” un Nacionālā apvienība arī ir tajā sarakstā, kurus drīkst sist un “atmaskot”. Par ZZS vai, vēl trakāk, Aināru Šleseru un Alekseju Rosļikovu nemaz nerunājot. Toties “Progresīvo” Kaspars Briškens no LTV studijas tikpat kā neizlien. Neviens nebrīnītos, ja kādu dienu viņš arī laika ziņas lasītu.
Šī dalīšana “labajos” un “sliktajos” ir tik uzkrītoša, ka to nepamanīt var tikai tas, kurš to uzskata par gluži normālu parādību. Protams, var jau pieņemt, ka visi, kas saistīti ar “Vienotību” ir svēti, balti un nevainīgi. Nu gluži kā “Vienotā Krievija” Kremļa televīzijas kanālos. Taču tad jāpieņem, ka arī demokrātija un “centrālās televīzijas” objektivitāte pie mums ir salīdzināma ar situāciju Krievijā.
Tieši par šo selektīvo “objektivitāti” runā Hermanis un viņam “piebalsojošie”. Nevienu vārdu, kas šo neapstrīdamo realitāti apgāztu,
Priede nemin. Tā vietā viņš stāsta, ka kāds LTV uztverot kā “laimes lāčus, kas ieradīsies sūnu ciemā un atrisinās katra, arī sabiedrības problēmas”.
Tā varbūt LTV gribētu sevi pozicionēt, jo tā arī uzvedas. Proti, LTV aktīvi piedalās politiskajā procesā, selektīvi atlasot informāciju, kura būtu vēlama “valdošajai kliķei” (“Vienotībai”) un parāda sliktā gaismā gandrīz visus pārējos, kuri ierindoti “sliktajos”. Faktiski pildot šo valdošajai kliķei pakalpīgo “laimes lāča” lomu.
Kad Priede stāsta, ka “mūsu uzdevums ir informēt sabiedrību, pasniegt informāciju”, viņš saka pareizus vārdus, tikai tie neatbilst realitātei. LTV atklāti, ar to pat lepojoties, nodarbojas ar informācijas “pareizu” interpretāciju, tās sagatavošanu “pareizā” mērcē un “pareizā” iepakojumā. Šī “pareizība” ne mirkli netiek slēpta un de fakto sakrīt ar “valdošās kliķes” redzējumu.
Objektivitātes labad varētu atbalstīt LTV īstenoto sabiedrībā sasāpējušu, bet uzmanības centrā līdz šim nenonākušu problēmu aktualizēšanu, ja vien vienlaikus būtu arī aktīva valdošās politiskās kliķes kritika. Taču nekas tāds nenotiek pat tuvumā.
Latvijā bieži par paraugu min Igauniju. Arī tur sabiedriskais medijs nodarbojas ar sabiedrības “audzināšanu”. Tā ir vispārpieņemta Eiropas prakse. Taču šajās dienās Igaunijas sabiedriskajiem medijiem bija jāiztur spēcīgs demokrātijas pārbaudījums. Smagā politiskā skandālā tika ierauta “pareizā” premjerministre Kaja Kallasa, kuras vīram piederējis uzņēmums, kurš, par spīti noteiktajām sankcijām, sadarbojies ar Krieviju.
Igaunijas sabiedriskā televīzija bija viena no pirmajām, kas šo skandālu “uzraka”, un ir starp medijiem, kuri pieprasa Kallasas atkāpšanos. Neatkarīgi, cik agrāk laba un pareiza skaitījās “Vienotības” Igaunijas analoga - Reformu partijas - līdere. Lūk, tā ir īsta “neatkarība”’, kura tiek pierādīta ar darbiem, nevis stāstot, ka “neesam medijs, kuru var ietekmēt”, un piesaucot mediju ombudu, kuru vada Hermaņa piesauktās kliķes dedzīga atbalstītāja.
Neviens, protams, nevar prognozēt, kā līdzīgā situācijā rīkotos mūsu LTV, bet līdzšinējā prakse neļauj ar 100% pārliecību teikt - arī mūsējie stingri stāvētu patiesības pozīcijās, neatkarīgi no tā, kas šo patiesību pirmie publiskojuši un uz kuru politisko spēku dzirnavām šī informācija varētu liet ūdeni.
