Pēdējā laikā stratēģiskā situācija Ukrainas karā stipri sarežģījusies. Pat ne tik daudz kaujas laukā, cik starptautiskajā politiskajā arēnā. ASV palīdzības pakete 61 miljarda dolāru apjomā iestrēgusi ASV iekšpolitisko cīņu koridoros, un pasaulē jau pilnīgi atklāti runā par “nogurumu no kara”. Lai lauztu notikumu gaitu, uz Vašingtonu devās Ukrainas prezidents Volodimirs Zelenskis.
Dažos vārdos atgādināsim, kāda bija politiskā situācija ASV pirms Zelenska vizītes Vašingtonā 12. decembrī. Ņemot vērā to, ka ASV Kongresa Pārstāvju palātu pašreiz faktiski kontrolē republikāņu trampistu spārns, kurš ir ārkārtīgi skeptisks pret palīdzības sniegšanu Ukrainai, ASV prezidents Džo Baidens 61,4 miljardu ASV dolāru palīdzību Ukrainai iekļāva vienotā 106 miljardu ASV dolāru palīdzības paketē kopā ar 14,3 miljardiem dolāru Izraēlai, kā arī palīdzību Taivānai un Meksikas robežas nostiprināšanai. Šī trampistu kontrole tiek panākta, pateicoties esošajiem noteikumiem, ka ierosināt palātas spīkera atstādināšanu var kaut viens (!) Kongresa loceklis. Draudot atstādināt spīkeru, viņi kontrolē likumprojektu virzību.
Baltā nama ideja bija vienkārša: tā kā trampisti un republikāņi kopumā ir dedzīgi Izraēlas atbalstītāji, tad vienotā paketē viņi neuzdrošināsies šo palīdzību noraidīt. Vēl jo vairāk kombinācijā ar finansējumu slavenajai Trampa “Meksikas sienai”. Taču, tā kā šīs palīdzības kopā salikšanas “viltība” bija tik acīmredzama un uzkrītoša, tad republikāņiem bija viegli norādīt uz Baidena politisko “negodprātību”, kas ļāva vainu par palīdzības nepiešķiršanu Izraēlai novelt uz pašu Baidenu.
Beigu beigās sanāca gandrīz vai tā, ka palīdzība Ukrainai, Izraēlai un Taivānai netiek piešķirta nevis republikāņu pretestības dēļ, bet gan Baidena primitīvo politisko spēlīšu dēļ. Tā kā šī Baidena “viltība” neguva gaidīto atbalstu ASV politiskajā šķirā (Vašingtonas “Deep state” un vadošajos medijos), tad republikāņi vēl piegāza eļļu ugunī, sasaistot atbalstu šai palīdzības paketei ar būtiskām izmaiņām imigrācijas likumā.
Republikāņu prasības imigrācijas likuma grozījumos var šķist šodienas realitātei, kad ik dienas Meksikas un ASV robežu šķērso vairāki tūkstoši migrantu, pilnīgi loģiskas un atbilstošas, jo galvenais jaunievedums tajā ir iespēja deportēt (ar virkni nosacījumu) nelegālos imigrantus, neatkarīgi no viņu atrašanās vietas. Pašreizējais likums salīdzinoši vieglu deportāciju bez garām tiesvedību procedūrām paredz vienīgi tajos gadījumos, ja imigrants tiek notverts uz robežas. Taču nedrīkst aizmirst, ka stīvēšanās ap šiem grozījumiem republikāņu un demokrātu partiju starpā ilgst jau vismaz 20 gadus. Līdz ar to šis jautājums no tīri praktiska jau sen pārvērties principiālā. No jautājuma par imigrāciju tas pārtapis par jautājumu: kurš kuru?
Šajā situācijā, kad Baidena reitings pirms nākamgad paredzētajām ASV prezidenta vēlēšanām ir nokritis līdz 38,6% atzīmei (13.12.2023.), piekāpties principiālā jautājumā, par kuru partijas asi diskutē jau trešo gadu desmitu, nozīmē vēl vairāk sevi parādīt kā “vārguli”, kurš nespēj stāties pretī “spēcīgajam, nežēlīgajam” Trampam. Jāatceras, ka demokrātu elektorātā lielu daļu veido tieši šie imigranti, viņu pēcteči un labi pārtikuši, pārsvarā gados jauni baltie amerikāņi, kuri imigrāciju uztver nevis kā “apdraudējumu”, bet gan kā papildu “iespēju”.
Šī ASV iekšpolitisko cīņu priekšvēsture ir svarīga, lai saprastu kontekstu, kādā noritēja Zelenska vizīte. Jau pirms tās bija skaidrs, ka Zelenska viesošanās neizsauks ne tuvu tādu triumfālu sajūsmu, kādu tā izraisīja pirms gada, kad Ukrainas prezidenta runu vairākkārt pārtrauca ar stāvovācijām, bet aplausi izskanēja tikpat kā pēc katra otrā teikuma. Šoreiz Zelenskim vizīte Vašingtonā bija smags un pārbaudījumu pilns pienākums.
Vai viņš šo pienākumu izpildīja godam un var sev uzsist uz pleca par paveikto? Atbildes uz šo jautājumu pārsvarā ir drūmas. Vērtējumi atšķiras vienīgi niansēs. Prokremliskie apskatnieki vai tā dēvētie Putina sapratēji Zelenska vizīti jau nodēvējuši par pilnīgu izgāšanos, taču to viņi būtu teikuši par gandrīz jebkuru iespējamo vizītes rezultātu, jo nekāds izrāviens nebija pat plānots. Taču kopumā jāatzīst, ka šis ir tas retais gadījums, kad
“The Guardian” raksta, ka republikāņu senatorus Zelenskis nav spējis aizkustināt. Viņi savu nostāju Ukrainas palīdzības jautājumā nav mainījuši. “The New York Times” Ukrainas prezidenta vizīti apraksta vēl drūmāk. Laikraksta vērtējumā “Zelenska zvaigzne Kapitolija kalnā ir izbalējusi”, bet viņa izmisīgie aicinājumi pēc palīdzības “cietuši neveiksmi”. Laikraksts ne tikai piekrīt citiem komentētājiem, ka Kongress, visticamāk, līdz gada beigām neapstiprinās papildu palīdzību Ukrainai, bet pat pieļauj, ka to noraidīs vispār.
CNN Zelenska vizītes rezultātus dēvē par pieticīgiem. TV kanāls atgādina, ka, ja iepriekš Ukrainas prezidenta kortežu pie Baltā nama sagaidījuši svinīgā gaisotnē un Zelenska priekšā ticis izklāts sarkanais paklājs, tad šoreiz viss bija daudz mazāk svinīgi. Atmosfēra bijusi ikdienišķa, bet pats Baidens vispār nav iznāca ārā viņu sagaidīt. BBC korespondents Entonijs Zurkers atzīmē, ka Zelenskis Baltajā namā ticis uzņemts “bez fanfarām”. Kanāls “Fox News” citē republikāņu senatoru Džeimsu Deividu Vensu, kura skatījumā Zelenska vizīte bijusi “apkaunojoša”. “The Washington Post” atzīst, ka Zelenskim nav izdevies panākt izrāvienu sarunās ar Kongresu par papildu palīdzību Kijivai un tagad Ukrainu gaida grūtākais uzdevums - atrast veidu, kā izdzīvot ziemā, ņemot vērā strupceļu frontē, ieroču un naudas trūkumu un jūtamu sabiedrības nogurumu no kara. Līdzīgu nostāju pauž laikraksts “The Wall Street Journal”, uzsverot, ka “laiks iet uz beigām”.
Tajā pašā laikā laikraksts “Financial Times” publicēja aptauju, saskaņā ar kuru 48% amerikāņu uzskata, ka ASV tērē “pārāk daudz” militārajai un finansiālajai palīdzībai Kijivai, 27% domā, ka ASV Ukrainā investē “atbilstošu summu”, un tikai 11% uzskata, ka tā ir nepietiekama.
Ko tas viss nozīmē? Vai taisnība tiem, kuri Ukrainas kara nākotni zīmē drūmās krāsās un paredz Putina stratēģisko uzvaru tuvākajos gados? Šāda pesimistiska skatījuma pamatā ir nepamatoti augstās ekspektācijas šā gada pavasarī, kad visi ar nepacietību gaidīja sekmīgu Ukrainas pretuzbrukumu un drīzu aiziešanu līdz Melnajai jūrai. Kad pretuzbrukums sāka buksēt, līdz apstājās pavisam, tad arī parādījās milzīgā vilšanās un pesimistiskais noskaņojums.
Taču objektīvie apstākļi nav tik drūmi, kā pirmajā brīdī varētu likties. Vispirms tāpēc, ka Rietumos nav mazinājusies pārliecība, ka Ukraina nedrīkst zaudēt. Drīzāk otrādi. Pārliecība par uzvaras nepieciešamību ir tikai pastiprinājusies, jo ir atjaunojušās bailes no Krievijas armijas konvenciālā spēka. Ja pavasarī šķita, ka Krievijas armija ir tik vāja un papluinīta, ka tā vairs nevienam nav spējīga uzbrukt, tad tagad par tās vājumu un nekam nederīgumu vairs nerunā. Līdz ar to pastiprinās apziņa, ka, Ukrainas frontei sabrūkot, apdraudēta būs visa pārējā pasaule, jo Putins būs sajutis uzvaras garšu.
Šo sapratni pēc pusotru stundu garās slēgtās tikšanās Senātā ar Zelenski demokrātu vairākuma līderis Čaks Šumers raksturoja šādi: “Ja Ukraina kritīs, tad tā būs milzīga traģēdija. Viņš [Zelenskis] skaidri pateica, ka, ja mēs zaudēsim un Putins uzvarēs, tad tas būs ārkārtīgi bīstami arī ASV. Ja uzvarēs Krievija, tad nākamās paaudzes to atcerēsies kā nenomazgājama kauna brīdi Rietumiem, ASV un tiem, kuri mēģināja bloķēt šo [palīdzības] likumprojektu.”
Tiesa, republikāņu mazākuma līderis Mičs Makkonels norādīja, ka viņa domubiedru nostāja pēc Zelenska uzklausīšanas nav mainījusies: stingrāka migrācijas politika joprojām ir partijas nosacījums Baidena pieprasītās palīdzības paketes apstiprināšanai. To pašu atzīmēja arī viens no republikāņu vecākajiem pārstāvjiem Lindsijs Greiems. Viņš sarunā ar BBC atzīmēja, ka tikšanās ar Zelenski neko būtisku nav mainījusi. “Es viņu apbrīnoju, bet viņš ne mazākajā mērā nav mainījis manu viedokli par to, kas mums jādara. Viņi [demokrāti] vienkārši cenšas viņu [Zelenski] izmantot,” atzina Greiems.
Piebildīsim, ka gan Makkonels, gan Greiems ir bijuši personīgi kara laikā Kijivā un skaitās Ukrainas draugi. Greiems norādīja, ka teorētiski atbalsta finansējumu Ukrainai, taču uzstāj, ka nevar to atbalstīt, kamēr demokrāti noliedz robežu problemātiku. Republikāņu senators Ēriks Šmits pauda republikāņu kopīgo viedokli, ka neesot dzirdējis “neko jaunu”. “Visu šo informāciju mēs jau esam dzirdējuši iepriekš. Tas viss ir tas pats vecais. Kad jūs ierodaties ASV Kongresā un lūdzat 60 miljardus ASV dolāru, manuprāt, mums ir tiesības uz konkrētākām atbildēm,” norāda Šmits.
Līdzīgu pozīciju pēc personiskas, tiesa, īsas, tikšanās ar Zelenski pauda Kongresa Pārstāvju palātas spīkers Maiks Džonsons. Viņš paziņoja, ka, “lai gan ASV joprojām ir Kijivas pusē pret Putina brutālo iebrukumu”, viņš paliek nelokāms savā nostājā, ka ASV vispirms jārisina jautājums par robežām. Joprojām neesot atbildes uz daudziem jautājumiem, starp kuriem galvenais - skaidra Baltā nama stratēģija Ukrainas jautājumā.
Šeit arī nonākam pie galvenās Baidena, ASV un kolektīvo Rietumu galvenās kļūdas. Tā arī 22 mēnešu laikā, kopš turpinās Krievijas iebrukums Ukrainā, neviens “lielais” Rietumu politiķis nav spējis pateikt, kāds ir Rietumu stratēģiskais mērķis šajā karā. Ko Rietumi vēlas panākt un kādu redz vēlamo kara iznākumu. Vārdu salikumu “Ukrainas uzvara” šie “nopietnie” politiķi nespēj pārdabūt pār lūpām un izlīdzas ar dažādiem eifēmismiem.
Tā vien izskatās, ka līdz šim galvenais Rietumu mērķis ir bijis “eskalācijas novēršana”. Lai gan pagaidām neviens nav skaļi un nepārprotami pateicis: mūsu galvenais mērķis ir izvairīties no tiešas karadarbības ar Krieviju un sagaidīt, kad Putins vienalga kādu iemeslu dēļ noies no skatuves, šī ideja vienmēr bijusi nolasāma Rietumu līderu izteikumos. Galvenais vēstījums jau no paša kara sākuma palicis nemainīgs - ka tikai pārāk nesadusmot Putinu. Izejot no šī uzstādījuma, ilgstoši tikusi un joprojām tiek dozēta militārā palīdzība Ukrainai, lai tikai Putinu “neiedzītu stūrī” un viņš nesāktu rīkoties “neadekvāti”.
Bet, ja mērķis ir nesadusmot Putinu, tad patiešām - kāpēc tērēt 61 miljardu ASV nodokļu maksātāju naudas? Putinu var “nesadusmot” arī par mazāku naudiņu. Diemžēl slavenais teiciens par zemnieku, kurš nepārkrustās, pirms pērkons norībējis, attiecinām ne tikai uz vieglprātīgiem krievu “mužikiem”, bet arī pavisam nopietniem Rietumu politiķiem kaklasaitēs. Kamēr Putins viņus nav personiski pazemojis, nolicis pie vietas un licis laizīt kāju pēdas, tikmēr viņiem galvenais ir nesakaitināt Putinu.
Kas notiks tālāk? Pieredzējušais senators (81 gads) Makkonels uzskata, ka Kongress, visticamāk, likumprojekta par palīdzību Ukrainai izskatīšanu atliks uz nākamo gadu. Pēc viņa domām, ir “praktiski neiespējami” apstiprināt līdzekļu piešķiršanu pirms Ziemassvētkiem.
Jebkurā gadījumā ir skaidrs, ka palīdzība Ukrainai no ASV un Rietumiem kopumā neapstāsies, jo skaidrība, ka nedrīkst ļaut Putinam uzvarēt, ir vispārēja. Par to diskusiju nav. Runa ir vienīgi par šīs palīdzības apjomu. Līdz ar to priekšplānā izvirzās cits jautājums - cik ilgi izturēs Ukraina, jo arī tur “nogurums no kara” pamazām kļūst par valdošo emociju sabiedriskajā noskaņojumā. Viena lieta ir emocionālais pacēlums pēc pērnrudens uzvarām Harkivas un Hersonas virzienos, bet pavisam cits noskaņojums ir pēc šī gada smagajām un mazrezultatīvajām kaujām visā frontes garumā.
Lai Zelenska vizīte neizskatītos pēc pilnīgas neveiksmes, Baidens tikšanās laikā ar Zelenski paziņoja, ka ir apstiprinājis 200 miljonu dolāru palīdzības paketi Ukrainai. Šie līdzekļi tiks ņemti no kopējās palīdzības paketes, ko vēl pagājušajā gadā apstiprināja Kongress. Tas ietvers pretgaisa aizsardzības sistēmu komponentes, raķetes HIMARS sistēmām, 155 mm un 105 mm artilērijas šāviņus, prettanku šāviņus, kājnieku ieroču munīciju, kā arī rezerves daļas un atbalsta aprīkojumu.
Vienlaikus Baidens norādīja, ka, ja Kongress laikus neapstiprinās jauno militārās palīdzības paketi Kijivai, tā būs “labākā Ziemassvētku dāvana” Putinam. Viņš atkārtoti uzsvēra, ka ASV joprojām stāvēs Ukrainas pusē. Tomēr ASV līderis, kurš iepriekš bija regulāri solījis, ka ASV atbalsts Ukrainai turpināsies “tik ilgi, cik tas būs nepieciešams”, šoreiz lietoja citus vārdus. 12. decembrī viņš paziņoja, ka ASV “turpinās nodrošināt Ukrainu ar kritiski svarīgiem ieročiem un ekipējumu tik ilgi, cik varēs”.
Tiesa, arī šai retorikas maiņai, visticamāk, ir iekšpolitiskas saknes. Šādi Baidens brīdina sabiedrību no iespējamās Trampa uzvaras nākamā gada vēlēšanās. Līdz tam gan vēl vesels gads, kura laikā daudz kas var notikt. Cerēsim uz to labāko.
