Ilgus gadus mūsu “pareizās” politiskās uzvedības skolotāji mācīja: politiķu un politisko spēku ietekme uz medijiem ir nesavienojama ar demokrātijas pamatprincipiem. Īpaši tas attiecas uz sabiedriskajiem medijiem, kuriem jābūt politiski neietekmējamiem. Jebkāda politiskā darbība attiecībā uz sabiedriskajiem medijiem ir absolūti nepieļaujama.
Šīs patiesības tika gadiem klāstītas kā neapstrīdamas aksiomas un no biežās atkārtošanas daudzu apziņā kā tādas arī iesakņojās. Nevienas Latvijas politiskās partijas programmā nebija pat attālas norādes, ka, uzvarot vēlēšanās, varētu tikt mainīta sabiedrisko mediju vadība un to ideoloģiskais kurss. Tai skaitā to partiju programmās, kuras šajos medijos regulāri tika noniecinātas, izsmietas un pret kurām izturējās ar neslēptu nicinājumu.
Šīs nonievātās partijas kurnēja, ka sabiedriskie mediji spēlē uz vieniem vārtiem, bet ar to arī samierinājās, jo vēl vairāk par šo nicinājumu baidījās, ka tās tiks apvainotas sabiedrisko mediju ietekmēšanas mēģinājumos vai to “vājināšanā”. Pēdējais vārds jāliek pēdiņās, jo sabiedrisko mediju “stiprināšana” ir tas burvju vārds, kurš allaž tika piesaukts, kad nepieciešams pamatot sabiedrisko mediju “neatkarību”. Visi šie vārdi ir eifēmismi, aiz kuriem slēpjas pavisam citas nozīmes. Stiprināšana un vājināšana ir nodokļu maksātāju naudas lielāka/mazāka bezkontrolēta piešķiršana, bet neatkarība - iespēja darīt to, ko grib, absolūti nerēķinoties ar pārējās sabiedrības vēlmēm un interesēm.
Praksē tas nozīmēja, ka sabiedriskie mediji paši kļuva aktīvi politisko procesu dalībnieki. Turklāt nevis kā nosacītie opozicionāri, kā “ceturtā vara”, kas būtu tikai loģiski un pašsaprotami, bet gan kā varas piedēklis. Kā vēl viena valdošās koalīcijas partija. Atsevišķos gadījumos viegli pakritizējot valdošos, bet kopumā dziedot ar viņiem vienu meldiņu.
Kaut vai šajās dienās, “TV Panorāmā” vērtējot Evikas Silinas valdības pirmās simt dienas. Vispārējā līnija - Siliņas valdība ir ļoti laba. Objektīvu, “Vienotības” meldiņā nedziedošu ekspertu vērtējums tā arī neizskanēja, tāpat kā politiskās opozīcijas viedoklis. Priekš kam?
Lai nerastos pārpratumi, uzsveru, ka šo piemēru pieminu ne tāpēc, ka man būtu kādas būtiskas iebildes pret Siliņas valdību. To pieminu tikai tāpēc, ka pēc līdzīgas shēmas tiek atspoguļots valdības darbs jau daudzu gadu garumā. Viss politiskais spektrs ir iedalīts labajos un sliktajos, un tikai politiski aklais šo sadalījumu nevar nepamanīt.
Tas, kas šajās dienās notiek Polijā, kad jaunā “demokrātiskā” Donalda Tuska valdība patriekusi visu sabiedrisko mediju (TV, Radio un Polijas centrālās ziņu aģentūras) vadību, situāciju būtiski izmaina. Pareizāk sakot, tā varētu mainīties, ja vien atsevišķiem politiskajiem spēkiem būs “krampis” rīkoties enerģiski un atbrīvoties no gļēvuma ideoloģijas. Proti, atteikties no politiski drošākās, mazāk apdraudošās pozīcijas - ai, nu tur jau neko nevar darīt.
Izrādās, var gan darīt. Izrādās, var arī tā. Klaji un neslēpti pārņemt varu sabiedriskajā medijā vienā dienā, vienā piegājienā. Šāds absolūti neslēpts valdošo politisko spēku uzbrukums sabiedriskajiem medijiem demokrātiskās valstīs līdz šim nav bijis. Vismaz neatceros neko tamlīdzīgu. Parasti šī mediju pārņemšana notiek pamazām, lienošā gaitā, kad tiek nomainīts viens redaktors, tad otrs, viens valdes loceklis, otrs, trešais un tā pamazām, līdz medijs jau ir pārņemts.
Ko domāju ar vārdiem - atbrīvoties no gļēvuma ideoloģijas? Tas nozīmē gatavību kauties, nebaidoties, ka arī pats vari dabūt pa degunu un zilu aci. Tas nozīmē cīnīties par savas pārliecības vietu sabiedriskajos medijos un ne tikai tur, jo pastāv arī citi naudas piešķiršanas mehānismi caur Sabiedriskās integrācijas fondu, Kultūrkapitāla un citiem fondiem, kuros tāpat jau gadiem ir izveidojies savs aktīvs, ar saviem cilvēkiem un saviem naudas piešķiršanas kritērijiem.
Aiztikt šos naudas dalīšanas kantorus partijas baidās, jo Latvijā ir pieņemts, ka partijas nedrīkst līst iekšā nekur, kur darbojas tā sauktie radošie (inteliģence vai intelektuāļi, kā nu kuram labāk patīk šos cilvēku saukt). Iet pret “inteliģenci” automātiski skaitās sevi ierakstīt mazinteliģento kategorijā ar visām no tā izrietošām sekām. Tā kā “inteliģence” pārsvarā ir bijusi sociāli kreisi noskaņota, tad arī tās politiskās simpātijas novirzījušās šajā pašā virzienā.
Jāatzīst, ka pēdējos gados situācija ir sākusi mainīties. Tam ir trīs galvenie iemesli. 1) Migrācijas spiediena ievērojama pastiprināšanās; 2) Arvien ekstrēmākas kreisās ideoloģijas izpausmes publiskajā telpā; 3) Krievijas iebrukums Ukrainā.
Kreisā ideoloģija arvien vairāk atraujas no reālās dzīves, un “vienkāršajam” cilvēkam šīs ekstrēmās izpausmes (kaut vai 50 gadus veca bioloģiskā vīrieša, bet pašidentificētas sievietes vēlme piedalīties meiteņu peldēšanas sacensībās un pārģērbties ar viņām vienā ģērbtuvē) rada arvien lielāku kognitīvo disonansi. Šim “vienkāršajam” cilvēkam kļūst arvien mazāka vēlme būt kā tiem “intelektuāļiem”, kuri šajā konfliktā starp meitenēm, kuras nevēlās ģērbties kopā ar to veci, un bioloģisko vīrieti, kurš piedzimis “nepareizajā” ķermenī, nostājas nevis “neiejūtīgo” meiteņu, bet gan “nabaga nelaimīgā” vīrieša/sievietes (?) pusē.
Migrācijas arvien grūtāk noslēpjamās ēnas puses un Putina agresija padarījusi krietni mazāk pievilcīgu “miermīlīgā runča Leopolda” tēlu, kas visos strīdus gadījumos aicina nesaasināt situāciju un meklēt miermīlīgu risinājumu. Mūžīgā piekāpšanās migrantu un putinistu priekšā neliecina vairs ne par kādu gudrību vai intelektuālismu, bet gan par gļēvulību un nespēju pastāvēt par sevi.
Tādas ir pēdējo gadu tendences sabiedriskās domas dinamikā. Vai šīs tendences mēs redzam arī mūsu sabiedriskajos medijos? Varbūt kādas minimālas izmaiņas akcentos ir vērojamas, bet politiskajā ziņā izmaiņu tikpat kā nav. Sakot: sabiedriskais medijs = “Vienotības” medijs, nebūs aizšauts garām.
Tuska valdība ir nodemonstrējusi piemēru, kā jārīkojas, ja sabiedriskais medijs kļūst par viena politiskā spēka ruporu. Polijas gadījumā sabiedriskos medijus bija pārņēmusi partija “Likums un taisnīgums” (PiS), un, mainoties valsts politiskajai vadībai, ar spēka metodēm tika mainīta arī sabiedrisko mediju vadība. Tieši tāpat kā mainījās arī pārējās valsts pārvaldes vadība.
Tuska “demokrātiskā” valdība ir pierādījusi, ka sabiedriskie mediji ir tādi paši valsts arhitektūras struktūrelementi kā visi citi un tiek pakļauti politiskajai, demokrātiskā ceļā ievēlētājai vadībai. Sabiedriskie mediji, valsts izlūkdienests, drošības dienesti, policija ir tādas pašas struktūrvienības kā visas citas, kuras vienmēr bijušas politiski vadītas. Sabiedriskie mediji nav nekas ārpusē stāvošs un no politiskajiem procesiem neatkarīgs. Tāds ir šīs Tuska valdības veiktās akcijas galvenais secinājums.
Nākamos trīs gadus mums Saeimas vēlēšanas nav paredzētas. Līdz ar to arī nekāds spējš pavērsiens sabiedriskajos medijos nav gaidāms, bet, lai neatkārtotos Polijas ne visai simpātiskais “apvērsums”, jau tagad būtu jāsāk nopietna politiskā diskusija par sabiedrisko mediju politisko simpātiju nolīdzsvarošanu. Par mehānismiem, ar kuriem šīs simpātijas līdzsvarot, ja paši mediji to negrib darīt.
Galu galā ir pilnīgi skaidrs, ka ikvienam žurnālistam, mediju vadošajam darbiniekam ir sava politiskā pārliecība un politiskās simpātijas. Mehāniski viņu piespiest būt “objektīvam”, politiski neitrālam nevar. Paplašināt uzskatu dažādību var vienīgi diversificējot žurnālistu un vadošo darbinieku korpusu. Kā to izdarīt, tas arī būtu šo diskusiju mērķis.
