Jaunā normālība: Vācijā jaunā gada sagaidīšana notikusi mierīgi. "Tikai" trīs bojā gājušie

© SCANPIX

Sākoties jaunajam gadam, Berlīnē lielu nekārtību nebija, taču notika uzbrukumi glābšanas darbiniekiem. Sarīkojot uguņošanu, gāja bojā trīs cilvēki, ziņo telekanāls ZDF. Vecgada vakarā esot īslaicīgi aizturēti 390 cilvēki, pārsvarā par ieroču un sprāgstvielu likuma pārkāpumiem. Astoņi policisti cietuši un savus pienākumus nav varējuši turpināt pildīt. Bet kopumā jaunā gada sagaidīšana esot notikusi mierīgāk nekā pirms gada.

Līdzīgi ziņojumi ir arī no citām Eiropas valstu galvaspilsētām - Parīzes, Romas, Briseles. Nekārtību esot mazāk, jo policija tikusi laikus mobilizēta. Parīzē sadedzinātas “tikai” 745 automašīnu, kas esot mazāk nekā citus gadus.

Taču jārunā ne jau par šīm sadedzinātajām automašīnām vai pirotehnikas apšaudi Berlīnē pie Neptūna strūklakas Aleksandra laukumā. Tās ir tikai noteiktas, ilgstoši realizētas politikas ārējās izpausmes. Vēl svaigā atmiņā 2016. gada Jaungada masveida sieviešu “apgrābstīšana” Ķelnē, kas faktiski ievadīja Eiropu jaunā laikmetā.

No otras puses, 2016. gada notikumi iezīmēja arī jaunu Eiropas politiskās šķiras attieksmi pret migrāciju. Ja līdz 2016. gadam izteikties pret migrāciju automātiski nozīmēja izpelnīties ultralabējā ekstrēmista apzīmējumu, tad tagad par to vismaz var runāt. Kaut ārkārtīgi piesardzīgi un uzmanīgi, bet tomēr var. Līdz tam “solīdā sabiedrībā” par migrāciju drīkstēja teikt tikai labu vai neko.

Kaut arī pēc 2016. gada sabiedriskā doma nedaudz mainījās, politiskajā šķirā būtisks lūzums nenotika. Lai arī pieskaršanās migrācijas jautājumiem vairs nenozīmēja automātisku “nacista” birkas piešūšanu pie svārku atloka, kā tas bija iepriekšējos gados, tomēr Itālijas Džordžijas Meloni valdību “kvalitatīvie” mediji joprojām dēvē par ultralabējo populistu valdību. Ja pavērojam, uz kāda pamata notiek šī birkas piekarināšana, tad redzam, ka tās “ultralabējums” izpaužas vienīgi vēlmē ierobežot neapturamo migrācijas straumi, kas plūst pāri Vidusjūrai no Āfrikas, un drosmīgā ģimenes vērtību aizstāvībā.

Šajā brīdī ir vērts padomāt, kāpēc valdība, kura atbalsta pašsaprotamas, vienkāršas kā 2x2 lietas, skaitās ultralabēja? Līdz kādam absurdam esam nodzīvojušies? Šobrīd arī Latvijā ir tik “progresīva” valdība, ka no vārda demogrāfija tā izvairās kā kaut kā nepiedienīga. Arī vārdu imigrācija šīs valdības ministri cenšas nepieminēt, lai gan nemitīgi tiek piesaukta “darbaspēka nepietiekamība” un šī darbaspēka ievešanas nepieciešamība.

Tikmēr Eiropā tieši imigrācijas jautājumi kļūst par centrālajiem pirms jūnija sākumā paredzētajām Eiroparlamenta vēlēšanām. Kaut joprojām “solīdās” partijas šim jautājumam pieskaras ārkārtīgi uzmanīgi, lai neteiktu bailīgi, galvenais, ka šis jautājums beidzot ir parādījies darba kārtībā.

Cits jautājums, vai tam ir kāds jēdzīgs risinājums. Vai šo migrācijas plūsmu vispār ir iespējams apturēt? Fundamentāli nemainot izpratni par cilvēktiesībām, vārda plašākajā nozīmē.

Pasaule ir tik ilgi dzīvojusi tajā globalizācijas paradigmā, kurā viss ar nacionālo norobežošanos un savrupību skaitījies slikts, nosodāms un izskaužams, ka mainīt šo uzstādījumu ir grūtāk nekā varētu likties. Pie jaunās realitātes Eiropa jau tā pieradusi, ka šādas ziņas, kā minēts raksta sākumā - Berlīnē mierīgs jaunais gads. Tikai trīs bojā gājušie. Astoņi policisti ievainoti smagi, 54 viegli - tiek uztvertas kā normālas un ikdienišķas. Tas nav nekas īpašs, par ko būtu jāzvana trauksmes zvani.

Eiropa ir neatgriezeniski kļuvusi multikulturāla, un nekāda etniskā tīrība nav atjaunojama pat teorētiski. Pārsvarā no migrantiem sastāvošas ielu bandas Stokholmā, Gēteborgā un Birmingemā ir kļuvušas par šo pilsētu neatņemamu sastāvdaļu uz turpmākajiem gadu desmitiem. Tā ir jaunā realitāte, ar ko visiem būs jāsadzīvo.

Ko šajā situācijā varam darīt mēs? Latvija no migrācijas smagi cieta jau padomju okupācijas laikā, kad šeit tika masveidā iepludināti cilvēki ar stipri atšķirīgu kultūru un izpratni par vēlamo lietu kārtību. Samērā plaši izplatītā Jaungada uguņošana pēc Maskavas laika ir šo atšķirību neizlīdzināšanās uzskatāms apliecinājums. Pat 30 gadus pēc neatkarības atjaunošanas Latvijā netrūkst cilvēku, kuri fiziski atrodas šeit, bet dvēseliski tur. Kopā ar Putinu un viņa “suverenitāti”.

Pēdējos gados migrācijas sērga ir atsākusies. Rīgas ielās arvien biežāk var redzēt cilvēkus, pārsvarā jaunus vīriešus, kuru ārējais izskats liecina par viņu ne vietējo izcelsmi. “Vai tev viņi traucē?” ir standarta pretjautājums uz kaut biklākajām iebildēm pret šo cilvēku klātbūtni valstī. Tālāk jau seko pārmetumi rasismā, ksenofobijā un atpakaļrāpulībā, bet neaizmirsīsim, ka Ķelnes sieviešu apgrābstītāji un Gēteborgas narkotirgoņi neparādījās vienā dienā. Gadiem viņi “nevienam netraucēja”, uzvedās samērā klusi un nemanāmi, līdz kādā brīdī viņu jau bija tik daudz, ka “kārtīgiem cilvēkiem” pilsētas centrā jauno gadu labāk nesagaidīt.

Rietumeiropas pieredze liecina, ka migrācijas radītās problēmas būtu jārisina, pirms tās vēl parādījušās. Pēc tam jau ir par vēlu. Vācijā jau tagad ar tiesas lēmumu vajadzētu deportēt vairāk nekā 50 000 nelegālo iebraucēju, taču realitātē 2023. gadā tika deportēti tikai 7900 cilvēku. Jāuzsver, ka runa ir par imigrantiem, kuri jau ar tiesas lēmumu pakļauti deportācijai. Iebraucēju, kuri valstī uzturas nelegāli vai puslegāli, ir nesalīdzināmi vairāk. Kāda ir situācija Latvijā, nav īsti zināms, jo Latvija šiem nelegālajiem imigrantiem nav tā sapņu zeme, kur meklēt laimi, bet vairums ne vietējās izcelsmes picu izvadātāju ir ar legālām uzturēšanās atļaujām kabatā.

Taču uzskats, ka vairumam imigrantu Latvija nav galamērķis, var būt maldīgs un iemidzinošs. Vienā brīdī šie iebraucēji var atklāt, ka pārvadāt lielajās pārtikas kastēs narkotikas ir daudz izdevīgāk nekā picas, un tad arī Rīgā varētu atkārtoties Malmes scenārijs.

Vai mūsu iekšlietu sistēmas kapacitāte ir pietiekama, lai šo scenāriju novērstu? Lielas pārliecības nav. Tāpat kā tam, ka, līdz kaut kas notiks, mūsu amatpersonas kaut pirkstiņu pakustinās, lai šo migrāciju būtiski ierobežotu. Kaut vai liekot šiem picu piegādātājiem ievērot Latvijā pastāvošo darba likumdošanu, apkalpojošā sfērā prasot latviešu valodas zināšanas.

Taču, ja picas neizvadās iebraucēji no globālajiem Dienvidiem, tad kas gan cits to darīs? Ne jau vietējie. Tad kāda ir izeja? Ja izejas nav, tad atliek vien plātīt rokas un gaidīt, kad picas nomainīs jau kaut kas cits, bīstamāks. Tad arī policija varēs sākt rosīties un prasīt naudu cīņai pret šīm ielu bandām.

Tikmēr gaidīsim un turpināsim spriedelēt par darbaspēka nepietiekamību, un mierināsim sevi ar stāstiem, ka Špenglers jau pirms simt gadiem paredzēja Vakareiropas pagrimumu, kurš kā nenotiek, tā nenotiek. Bet varbūt tomēr notiek?

Komentāri

Daudziem Latvijas un ārvalstu iedzīvotājiem no 1. janvāra iznāks saskarties ar pārsteigumu, ka valsts pārvaldes pakalpojumu portālam “latvija.lv” vairs nevarēs piekļūt ar populāro autentificēšanās metodi, izmantojot internetbanku. Tāpēc labāk laikus saprast, kas notiek, un rīkoties tā, lai rodas mazāk neērtību.

Svarīgākais