Sestdien notika prezidenta un parlamenta vēlēšanas Taivānā. Par šīm vēlēšanām varētu arī nerakstīt, ja vien Taivāna šobrīd neskaitītos nākamā vieta, kur varētu uzliesmot pagaidām vēl gruzdošais pasaules karš, par kura nenovēršamību runā arvien biežāk.
Lai arī prezidenta vēlēšanās piedalījās trīs nopietni kandidāti, reāla cīņa bija starp valdošās Demokrātiskās progresa partijas kandidātu, pašreizējo viceprezidentu Lai Cinde (angliskajā versijā viņš pazīstams arī kā Viljams Laijs) un lielākās opozīcijas partijas “Gomindan” kandidātu Hou Jūi. Ja pirms vēlēšanām aptaujas rādīja tikai nelielu Lai pārsvaru, tad pašās vēlēšanās viņš uzvarēja samērā pārliecinoši. Lai ieguva 40,2% balsu, kamēr Hou tikai 32%. Tā kā prezidentu ievēlē vienā kārtā, tad ar šiem 40,2% pietika, jo arī trešais kandidāts ieguva 27% balsu (šie procenti ir provizoriski, oficiālie rezultāti vēl tikai būs).
Taivānas iekšpolitiskās, sadzīviski praktiskās problēmas, kuras ir gandrīz visu vēlēšanu pamatā, mūs interesē maz, tāpēc koncentrēsimies uz vienu ģeopolitisko jautājumu - Taivānas attieksmi pret kontinentālo, komunistisko Ķīnu. Līdzīgi kā uztveres ērtību dēļ Lai Cinde tiek dēvēts par Viljamu Laiju, tāpat šajās vēlēšanās bija skaidri sadalītas politiskās lomas.
Lai Cinde skaitās stingrās līnijas piekritējs, bet viņa oponents Hou pārstāv tos, kuri gatavi ar Pekinu runāt un vienoties. Lielā mērā pati Pekina šo sadalījumu ir noteikusi, dēvējot Lai par “separātistu”, kura uzvaras gadījumā Pekinai būšot asi jāreaģē. Patiesībā Lai tāpat kā Hou runā tikai par “status quo” saglabāšanu. Kaut kāda neatkarības pasludināšana nemaz neesot nepieciešama, jo Ķīnas republika (Taivāna) un Ķīnas Tautas republika (kontinentālā Ķīna) jau esot divas suverēnas valstis, kuru iespējamā apvienošanās varētu notikt tikai kādā tālā nākotnē.
Kaut arī pirms vēlēšanām atsevišķi Rietumu mediji piebalsoja šim Pekinas naratīvam un prognozēja dažādas šausmas Dienvidķīnas jūrā, ja vēlēšanās uzvarēs “separātists” Viljams Laijs, vēlēšanu rezultāti kopumā tiek uztverti mierīgi. Arī Pekinas reakcija, vismaz pagaidām, ir mērena. Novērotāji pat atzīmē militāro aktivitāšu kritumu, jo jāatgādina, ka Ķīnas bruņotie spēki visu priekšvēlēšanu laiku ar dažādām darbībām (kaujas lidmašīnām ielidojot Taivānas gaisa telpā vai kara kuģiem riņķojot ap šo salu) provocēja Taibeju, liekot saprast, ka Sji Dzjiņpina Jaungada uzrunā izteiktā vēlme apvienot “sašķelto” dzimteni nav tikai tukši vārdi.
Pazīstamais Ukrainas politiskais apskatnieks Vitālijs Portņikovs, balstoties uz Ukrainas pieredzi, izvirza, manuprāt, ļoti ticamu hipotēzi: ja vēlēšanās uzvar tas, kurš ir gatavs runāt un vienoties ar potenciālo agresoru, tad tas esot tiešākais ceļš uz karu. Agresors šādu gatavību maldīgi uztverot kā gatavību kapitulēt, savukārt uz sarunām orientētais ir domājis pavisam ko citu, ne kapitulāciju. Rezultātā abas puses jūtas vīlušās, rodas dažādi uztveres pārpratumi, kuri beigu beigās novedot pie kara. Savukārt skaidri nosprausta pozīcija, skaidri formulēta gatavība pretoties esot vienīgais veids, kā likt potenciālam agresoram rūpīgi padomāt, pirms spert izšķirošo soli.
Ja piekrītam šai Portņikova hipotēzei, tad jāsaka, ka Taivānas prezidenta vēlēšanās ir uzvarējis kandidāts, kurš iespējas saglabāt mieru reģionā palielina. Kaut vai ar to, ka Pekinai tagad nav nekādu viltus cerību uz vāju vai simbolisku pretošanos militāra iebrukuma gadījumā. Sji Dzjiņpina sapņa par Taivānas pievienošanu īstenošana nebūs nekāda vieglā pastaiga, bet gan smags, asiņains karš.
Tāpat atšķirībā no Ukrainas kara, kad ASV jau pašā sākumā skaidri pateica, ka tieši neiejauksies, Taivānas gadījumā šādas pašatstatīšanās no iespējamās karadarbības nav. ASV Taivānas jautājumā saglabā stratēģisko nenoteiktību, kad iespējami visdažādākie risinājumi. Tā kā Vašingtonā, tajā skaitā trampistu nometnē, Ķīna pašlaik skaitās galvenais stratēģiskais pretinieks, tad arī reakcija uz Ķīnas militārām darbībām pret Taivānu varētu būt krietni asāka nekā uz Putina darbībām Ukrainā.
No otras puses, 2023. gads iezīmēja jaunu globālās nestabilitātes tendenci, kura paguvusi apliecināties (Jemenā) jau arī šogad. Dažādi konflikti, kuri agrāk tika uztverti kā lokāli, iegūst globālās pretstāves raksturu. Proti, nosacītie Ziemeļi/Rietumi pret Austrumiem/Dienvidiem vai autoritārie režīmi pret demokrātiskajiem spēkiem.
Šīs pretstāves pamatā ir Baraka Obamas laikos Rietumos par valdošo kļuvušais pieņēmums, ka pasaulē brīvība un demokrātija ir norma, uz kuras ieviešanu jebkura sabiedrība pati tiecas. Mēs (Rietumi) pastāvēsim malā, vēl pakaisīsim pelnus uz galvas, uzņemoties atbildību par visām vēsturiskajām netaisnībām, un drīz vien pasaulē triumfēs Rietumu tipa liberālā demokrātija. Izrādās, ka tas ne tuvu tā nav.
Tiklīdz Rietumi parādīja vājumu, tā process aizgāja tieši pretējā virzienā. Manā versijā lūzuma punkts notika 2013. gadā, kad Sīrijas diktators Asads lietoja ķīmiskos ieročus, bet Obama, kurš pirms tam tieši ķīmisko ieroču lietošanu bija noteicis kā sarkano, nepārkāpjamo līniju, faktiski nekādi nereaģēja. Obamas neizlēmība uz šo, iespējams, Maskavas inspirēto ķīmisko ieroču testu bija skaidrs signāls pasaulei ar visām no tā izrietošajām sekām.
Rietumu kuslā reakcija uz 2014. gada notikumiem Ukrainā un Krievijas klajo iejaukšanos Sīrijas lietās, faktiski izglābjot Asadu, noteica tālāko pasaules politisko attīstību. Putins galīgi noticēja savai pārliecībai, ka Rietumi ir gļēvi, neizlēmīgi un neko vairāk kā dusmīgu rūkšanu no sevis neizspiedīs. Lai arī Kremlis 2022. gadā Ukrainā aplauza zobus, tas notika ne jau Rietumu izlēmības dēļ. Tas notika Ukrainas bezbailības dēļ.
Diemžēl 2023. gada notikumi parādīja, ka iebrukums Ukrainā pasaulei neko daudz nav iemācījis. Nopietni secinājumi nav izdarīti. Putins, vienā rokā vicinot dolāru paciņas, bet ar otru draudot nospiest sarkano kodolpogu, turpina dancināt Rietumus gandrīz kā agrāk, un ne viens vien būtu gatavs atgriezties pie “bussiness as usual”. Krievijas karadarbības taktika Ukrainā tika nomainīta. Zibenskara doktrīnu nomainīja novājināšanas karš uz izturību.
Ja vēl 2023. gada pirmajā pusē šķita, ka Ķīna pret Putina avantūru Ukrainā izturas ar vāji slēptu nepatiku, jo zibenskara izgāšanās it ka nodemonstrēja agresijas upuru iespējas aizstāvēties (līdz ar to deva mācību Ķīnai atlikt uzbrukumu Taivānai), tad Ukrainas pretuzbrukuma neveiksmes pērnvasar šo attieksmi mainīja. Kļūst skaidrs, ka globālā nestabilitāte iegūst pastāvīgu, ilgstošu raksturu, un katrai valstij, kura pretendē uz kādu nopietnāku lomu, ir jāpozicionējas - kurā nometnē esi. Ķīna, bez šaubām, ir Dienvidu/autokrātu pusē.
Taivānas prezidenta vēlēšanas, kurās uzvarēja stingrās līnijas kandidāts, liecina, ka ne visur uzvar piekāpīgie, “saprātīgie” un “apdomīgie” (lasi: gļēvie), uz kuriem cer visu līmeņu autokrāti un agresori. Tas dod cerību, ka slīdēšanu globālā kara virzienā izdosies apturēt.
