Krišjāņa Kariņa Briseles scenārija psiholoģiskā kļūda

© Foto kolāža/Dmitrijs Suļžics/MN/Depositphoto

Tieši pirms Lieldienu brīvdienām Latvijas politisko dzīvi satricināja vietējas nozīmes polittrīce – no amata atkāpās ārlietu ministrs Krišjānis Kariņš. Tas pats Kariņš, kurš gandrīz piecus gadus bija vadījis Latvijas valdību un vēl nesen pretendēja uz augstākajiem ES amatiem.

Vienlaikus jāatzīmē, ka Kariņa demisija pagāja tikpat kā nemanīta. It kā no maznozīmīga ministra amata būtu atkāpies kāds mazpazīstams, mazietekmīgs politiķis. Teiksim tā: it kā būtu no amata atkāpies, piemēram, klimata ministrs, kura uzvārdu uz ielas prastu nosaukt vien retais. Var rasties jautājums: kā tad tā? Kariņš taču ir Latvijas politikas pirmā lieluma zvaigzne. Ilggadējs valdības vadītājs, vadošās partijas līderis.

Šai mazajai interesei (salīdzinājumā ar notikuma nominālo nozīmi) ir viens būtisks iemesls. Ne tāpēc, ka demisija bija jau gaidāma. Galvenais iemesls mazajai interesei ir tās niecīgā politiskā nozīme. Tā maz kuru skar, izņemot pašus šī notikuma dalībniekus, un tai būs minimālas sekas. Kāpēc tā?

Runas par Kariņa Briseles ambīcijām klīda jau sen. Viņš vēl bija Ministru prezidents, bet ļaužu mutēs viņam jau tika piemeklēti amati Briselē. Ne jau ierindas Eiroparlamenta deputāta krēsls. Runa bija par vismaz EK komisāru, bet varbūt pat par kaut ko augstāku - EK viceprezidentu, Eiropas investīciju bankas prezidentu, varbūt pat par NATO ģenerālsekretāru.

Tas nozīmē, ka Kariņš ārlietu ministra amatā bija tādā kā pagaidu postenī. Tas viņa politiskajā karjerā bija it kā tāds pagaidu posms starp premjerministru un augsto amatu Briselē. Taču tagad visas šīs sapņu pilis brūk ar tādu ātrumu, ka pat atgriešanos 2017. gada situācijā par parastu Briseles un Strasbūras deputātu varētu uzskatīt par lielu veiksmi.

Vēl reālistiskāka kļūst nonākšana politisko pensionāru rezervātā. Blakus vecajiem cīņu biedriem - Artim Kamparam, Eināram Repšem un Dzintaram Zaķim. Tur viņi varētu atcerēties brīnišķos laikus, kad zāle bij’ zaļa un visi kopā dibināja “Jauno laiku”. Atcerēties, kā Doma baznīcā 2002. gadā, nesot karogu, zvērēja uzticību Latvijai.

Kariņa politiskās karjeras straujais sabrukums ir atsevišķas analīzes vērts, un to mēs arī dažos teikumos izdarīsim. Vispirms jānorāda uz viņa galveno kļūdu. Politikā, tāpat kā visās citās lietās, milzīgu lomu spēlē tīri psiholoģiski faktori. To neņemšana vērā smagi atspēlējas. Konkrētajā šaha partijā ārkārtīgi svarīgs bija nākamais gājiens pēc valdības vadītāja amata atstāšanas. Tas izrādījās tik kļūdains, ka uzvarēta pozīcija acumirklī kļuva par zaudētu. Tā mēdz gadīties pat izciliem šahistiem.

Runa ir par aplami izvēlētu amatu. Ārlietu ministra krēsla ieņemšana 2023. gada jūlijā bija rupja stratēģiska kļūda. Kā zināms, visas nelaimes ceļas no salīdzināšanas. Ārlietu ministrs Latvijā kopš 2011. gada, tātad 12 gadus (!), bija nemainīgs. Edgars Rinkēvičs. Viņš savu vietu atbrīvoja tikai pēc pārejas nākamajā, augstākajā - Valsts prezidenta - līmenī, kur uzreiz izpelnījās vispārēju atzinību. Šajā situācijā ieņemt Rinkēviča 12 gadus sildītu krēslu Kariņam bija acīmredzams viņa politiskās tuvredzības apliecinājums.

Nav pat runa par to, cik labs vai slikts ir Kariņš kā ārlietu ministrs. Runa ir par politiķu kustībām aparāta iekšienē. Kariņš pēkšņi kļuva par Rinkēviča dublieri. Pat ne dubultnieku, bet gan rezerves spēlētāju, kuru parasti laiž laukumā tad, kad pamatsastāva spēlētājs ir noguris. Kad uzbrukuma līderis uz dažām minūtēm jānosēdina uz rezervistu soliņa, lai atpūšas, lai atgūst spēkus. Kamēr nosacītais Porziņģis atpūšas, viņa rezervistam vienkārši “jānotur rezultāts”. Nekas cits no viņa netiek prasīts.

Taču arī šī analoģija nav īsti precīza, jo Rinkēvičs no laukuma nemaz nenogāja. Viņš turpat vien palika, un Kariņš ārlietu ministra amatā kļuva kā spēlētājs, kurš galvenajam punktu guvējam tikai maisās pa kājām un traucē.

Nonācis šādā situācijā (pats pēc savas gribas), Kariņš kļuva pilnībā neaizsargāts. Viņa īstie fani (nevis situatīvie aizstāvji) neslēpj neizpratni - par ko Krišjānis kritis tādā vispārējā nežēlastībā? Ko viņš tādu izdarījis? Un viņiem var piekrist. Viss šis lidojumu skandāls laikos, kad Kariņš bija premjerministrs, būtu palicis turpat, kur “Latvijas Avīzes” publikācijas par mangāna rūdas tranzītu 2022. gadā. Proti, nekur.

Skandāli uzliesmo tikai tad, kad tiem ir labvēlīgi blakus apstākļi. Tikai tad, kad skandāla ugunij tiek pievadīts liels skābekļa daudzums. Proti, citu mediju uzmanība un vispārējā pārliecība, ka tas patiešām ir kaut kas slikts. Ja šādas vispārējas pārliecības nav, kā, piemēram, jau pieminētā Repšes gadījumā ar lūgumu/prasību tautai saziedot miljonu latu, lai glābējs būtu gatavs nākt un visu atrisināt, tad tas nekādu skandālu nerada. Viss normāli. 2022. gadā publikācijai par mangāna rūdas tranzītu citi mediji nepiebalsoja, un tā nevienu nākamajā dienā vairs neinteresēja.

Tagad ir vispārēja pārliecība, ka Kariņš ir izrīkojies slikti, par viņu raksta visi, kam nav slinkums, un viņa atkāpšanās nevienu nepārsteidz. Šī demisija bija ne vien sagaidāma, bet tā bija gaidīta (vēlama), jo masu apziņā ārlietu ministra (valsts pārstāvja starptautiskā arēnā) funkciju joprojām pilda vecais ārlietu ministrs, kurš tagad amatu savienošanas kārtībā ir arī Valsts prezidents - Edgars Rinkēvičs.

De facto mums jau ir ārlietu ministrs, tāpēc sabiedrību maz interesē, kurš būs jaunais nominālais, bet ne faktiskais šī krēsla aizņēmējs - Zanda Kalniņa-Lukaševiča, Baiba Braže, Andris Sprūds (samainoties vietām ar kādu no “Vienotības” aizsardzības ministra amatā) vai vēl kāds cits. Tas galu galā nav svarīgi. Tāpat valsti starptautiskā arēnā arī turpmāk pārstāvēs Rinkēvičs.

Īpaši jānorāda, ka šeit mēs runājam nevis pēc būtības, bet gan par to, kā tas izskatās vai, pareizāk sakot, kā tas tiek uztverts publiskajā telpā. Var jau gadīties, ka jaunais ārlietu ministrs izrādās spīdošs diplomāts un ārlietu ministriju pārveido par izcilāko valsts struktūru, bet tikpat labi viņš var izrādīties zilonis trauku veikalā, kurš visu ministrijā noārda.

Taču tie drīzāk ir tīri teorētiski varianti. Visticamāk, jaunais ārlietu ministrs, vienalga, kurš tas būs, būs pārejas figūra, kurai būs jādarbojas Rinkēviča ēnā un savas personiskās ambīcijas “jātur zem deķa”. Pie pašreizējā spēku salikuma un potenciālajiem ārlietu ministra amata pretendentiem tas, iespējams, ir arī labākais, uz ko varam cerēt.

Svarīgākais