Impēristes Jūlija Latiņina un Ksenija Larina māca "dumjajiem" latviešiem, kā dzīvot

© Ekrānšāviņš no Latynina TV

Par pazīstamās žurnālistes un videoblogeres Jūlijas Latiņinas Latvijas Nacionālajam teātrim veltīto ierakstu tviterī varētu arī nerunāt, ja vien šis impēriskais redzējums nebūtu tik ļoti raksturīgs visai Maskavas emigrācijai. Idejiski līdzīgu ierakstu savā “Telegram” kanālā publicējusi arī cita žurnāliste. Vienmēr inteliģentā un impēriskus uzskatus agrāk nepaudusī Ksenija Larina.

Nacionālais teātris (NT) nesen noslēdza nomas līgumu ar teātra aģentūru “Entracte International” par Krievijas režisora Dmitrija Krimova iestudētās izrādes “Ārprātīgo piezīmes” izrādīšanu uz teātra skatuves šā gada septembrī. Krimovs ir slavenā PSRS laiku režisora Anatolija Efrosa dēls un pēc Krievijas iebrukuma Ukrainā emigrēja uz ASV. Pēc tviterī uzvirmojušā sašutuma viļņa šis nomas līgums tika lauzts. Izrādes rādītas netiks. Kā atzina NT vadība: “Nebija pienācīgi izvērtēta šī nomas pasākuma simboliskā un morālā nozīme Krievijas agresijas pret Ukrainu kontekstā.”

Nevēlos izvērtēt NT rīcību. Ne šo nomas līgumu slēdzot, ne arī to laužot. Manuprāt, citētajā NT paziņojumā viss pateikts skaidrāk par skaidru. Vienmēr jāņem vērā kopējais konteksts. Zināmos apstākļos arī citkārt labas lietas var izskatīties slikti. Tas, ka NT vadība ātri noreaģēja, neļaujot potenciāla konflikta iedīglim uzliesmot un ilgstoši piedūmot mūsu informatīvo telpu, ir tikai apsveicami.

Taču lielisko iespēju paklusēt neizmantoja Krievijas antiputiniskā emigrācija, kura, lai kā to sistu un slānītu tēvzemē, pamanās dabūt pa ausi arī ārzemēs. Savas neapvaldāmās uzpūtības un nenoslēpjamā impērisma dēļ. Ko dod Putina nīšana, ja šovinistiskais redzējums uz apkārtējo pasauli ir tāds pats kā Kremļa diktatoram un tāpat kā viņam aizmiglo skaidru skatienu?

Propagandistu kokteilis: 80% taisnības, 20% melu

Ko uzrakstīja Latiņina un Larina? Vispirms jāatzīmē, ka Latiņina sev ierastā manierē apzināti sagroza faktus. Pilnīgi droši rakstu “ierastā manierē”, jo tā ir Latiņinas firmas zīme: 80-90% absolūti precīzi, neapstrīdami fakti un 10-20% it kā pa vidu iejaukti patiesībai neatbilstoši pieņēmumi. Tieši šī Latiņinai raksturīgā melu/patiesības sajaukuma dēļ atsevišķi konspirologi viņu sauc par slēptu Kremļa aģenti.

Latiņina raksta: “Latvijas nacionālais teātris aizliedzis Čulpanas Hamatovas iestudējumu un vispār izrādes krievu valodā pēc aktīvistes Liānas Langas tvīta.”

Kāpēc jāpiesauc Hamatova, ja iestudējuma režisors ir Krimovs? Skaidrs, kāpēc. Hamatova krievu auditorijai ir lielāka zvaigzne un tās uzvārdam lielāks emocionālais svars. Ja fakti neatbilst patiesībai, tad jo sliktāk faktiem. Meli un puspatiesības ir arī viss pārējais. Iestudējums ir nevis aizliegts, bet gan lauzts nomas līgums.

Tas pats attiecas uz izrādēm krievu valodā. Šobrīd turpinās Krievijas agresija pret Ukrainu, un pret izrādēm krievu valodā uz Nacionālā teātra skatuves nav vienprātīgas reakcijas. Arī Liānai Langai nav tādas burvju varas, lai pēc viņas tvīta kaut kas tiktu aizliegts. Tika rosināta publiska diskusija, kuras rezultātā NT pieņēma lēmumu. Nekas šeit netika “aizliegts”. Rīgā ir Mihaila Čehova krievu drāmas teātris, kurā bez jebkādiem aizliegumiem vai ierobežojumiem notiek izrādes krievu valodā.

Taču tālāk seko teksts 100% Latiņinas stilā: “Visās cilvēku populācijās vienmēr ir skaudīgi, naida pārpilni “heiteri”, bet dažas sabiedrības ļauj šiem naidpilnajiem, skaudīgajiem “heiteriem” un niecībām sevi apliecināt uz to rēķina, kas kaut ko sasnieguši.”

Latiņina, protams, sevi pieskaita pie tiem, “kas kaut ko sasnieguši”, kaut gan viss viņas repertuārs caurcaurēm mudž no augstprātīgas citu dēvēšanas par “naidpilnām, skaudīgām niecībām”. Lai gan grūti realitātē iedomāties kādu, kurš patiesi apskaustu groteski milzīgā, sarkanā ādas krēslā sēdošās Latiņinas “sasniegumus”.

Pavisam nesen intelektuālā diskusijā Latiņinas impērismu atmaskoja pazīstamais Ukrainas žurnālists Vitālijs Portņikovs. Viņš Maskavā nostrādājis daudzus gadus un labi pazīst turienes publiku. “Kad šāds Maskavas kundziņš ierodas jebkurā impērijas nomalē,” skaidro Portņikovs, “tad viņš uzvedas kā no centra, no Maskavas atbraucis revidents, kas bez mazākās aiztures, ar nenoslēpjamu augstprātību vietējiem provinciāļiem/“nacmeņiem” (mazākumtautību pārstāvjiem) pamāca, kā tas vai tas pareizi jādara.” Portņikovs norāda, ka tā viņi neuzvedas ne Berlīnē, ne Amsterdamā un pat ne Varšavā, taču, ierodoties ikvienā bijušās PSRS “republikā”, automātiski ieslēdzas “lielākā” brāļa sindroms un gatavība visus augstprātīgi komandēt.

Jāatzīmē, ka no pašas šeit pieminētās Hamatovas nekad pēc 2022. gada 24. februāra nav gadījies manīt šo impēriski augstprātīgo attieksmi, kas tik raksturīga daudziem Maskavas snobiem.

Arī jūtīgie iekrīt impēriskuma slazdā

Atsevišķi jārunā par Kseniju Larinu. Viņa atšķirībā no vulgārās, lai neteiktu prastās, Latiņinas vienmēr pozicionējusies kā ārkārtīgi smalka, iejūtīga, empātiska žurnāliste, kura vienmēr iestājas par vājākajiem, par taisnību, par cilvēcību. Pārmest viņai impērismu vai augstprātīgu uzpūtību nevar. Taču arī viņa acīmredzot nav spējusi izjust “tekošo momentu” un ar to saistīto kontekstu. Rezultātā viņai sanācis it kā saturiski pareizs teksts, bet ar zināmu “piegaršu”.

Larina savu pozīciju (attiecībā uz mūsu NT lēmumu lauzt līgumu) iezīmē jau pirmajā teikumā: “Uzskatu šādu lēmumu par kļūdu, muļķību un stūrgalvīgu augstprātību. [..] Uzskatu, ka šāda atpazīstamības līmeņa krievus ar šādu slavu un pilsonisko drosmi nedrīkst apklusināt vai atcelt, bet tieši otrādi - viņiem pēc iespējas biežāk jādod vārds, lai viņi savā brīnišķīgajā krievu valodā talantīgi un pārliecinoši pateiktu visu, ko viņi domā par karu un Putina režīmu.”

Viss jau it kā pareizi, taču gribot negribot šis teksts precīzi iegulstas impēriskajā matricā, kur “dumjie” latvieši grib atcelt “dižo” krievu kultūru un tās “brīnišķīgo” valodu. Problēma ir tā, ka visi šie epiteti par “dižo”, “vareno”, “brīnišķīgo”, “vienreizēji bagāto” krievu kultūru un valodu ir tā augsne, kurā lekni sazaļo ārkārtīgi indīgie impērisma asni. Tā paša impērisma, kura vēlākie augļi ir pārākuma sajūta, vēlme pakļaut, agresija, karš, nežēlība, asinis. Viss tas, ko mēs redzam Ukrainā. Diemžēl ne tikai tur.

“Dižā un varenā” rada smaciņu

Latvijas etniskais krievs Ruslans Tarasovs Larinai atbild skaidrā krievu valodā: “Lūk, par to arī mūs nemīl. Tēmā neiedziļinājās, būtību nesaprata, bet viedoklis ir. Nacionālais teātris tradicionāli iestudē izrādes latviešu valodā. Viņi arī Serebreņikovu iestudēja latviešu valodā. Rīgā ir citi teātri. Un krievu teātris arī. Atradīs citu skatuvi.”

Nav ko piebilst. Gribētos cerēt, ka Larina sapratīs, ka, runājot par tautām, kas kādreiz atradās, un daudzas vēl joprojām atrodas, zem krievu impēriskās preses, labāk nelietot šos apzīmējumus - dižā, varenā, brīnišķīgā krievu kultūra un valoda, jo šie apzīmējumi vienmēr ir kalpojuši kā citu kultūru un citu valodu apspiešanas instruments. Gadu simtiem apspiestajām tautām tas var izklausīties kā: “Mēs, protams, saprotam un atzīstam jūsu (latviešu, gruzīnu, ukraiņu) kultūras tiesības uz pastāvēšanu, bet jūs tomēr esat baigie muļķi un provinciāļi, kuri neapzinās savu vietu.”

Ja nu briesmīgi gribas lietot frāzes par “dižo un vareno”, tad Latvijā vispirms tomēr derētu izrādīt kaut minimālu nožēlu par nodarīto, par 50 gadu okupāciju, kolonizāciju, rusifikāciju. Kad 1991. gada janvārī, pēc 13. janvāra notikumiem Viļņā, Maskavā Manēžas laukumā izgāja pusmiljons maskaviešu Baltijas valstu aizstāvībai, tad šķita: krievu tauta beidzot ir apzinājusies savu vainu skaitliski mazāku tautu priekšā, ir gatava to nožēlot un izpirkt.

Tagad pēc vairāk nekā 30 gadiem redzam, ka impērisma vīruss tolaik bijis tikai novājināts un uz laiku pārgājis latentā stadijā. Tiklīdz tam kļuva labvēlīgāki apstākļi, tā šis vīruss pamodās un tagad inficējis pat it kā pret to imūnos. Tāpēc piesardzība pret visu krievisko ir pamatota.

Svarīgākais