Doneckas fronte draud sagrūt, bet Rietumu galvenais mērķis – "neeskalēt"

© SCANPIX/Zumapress

Pagājušajā nedēļā uz Vašingtonu devās īpaša Ukrainas delegācija, kuras sastāvā ir Ukrainas premjerministra pirmā vietniece Jūlija Sviridenko, aizsardzības ministrs Rustems Umerovs, ģenerālštāba pārstāvji un prezidenta kancelejas vadītājs Andrijs Jermaks. Vizītes mērķis bija izspiest (tas būtu precīzākais vārds) no Pentagona atļauju izmantot Rietumu raķetes apšaudēm pa militāriem mērķiem Krievijā.

Kāpēc šīs atļaujas iegūšana ir ārkārtīgi svarīga, ir redzams gandrīz katru dienu. Nupat 30. augustā ar smago, vadāmo aviācijas bumbu tika daļēji sagrauta 12 stāvu ēka Harkivā ar daudziem bojā gājušajiem un ap simt ievainotajiem. Šādi uzbrukumi Ukrainā ir ikdiena, un tos lielā mērā nodrošina Krievijas militārā aviācija, jo pārsvarā tieši no lidmašīnām tiek palaistas vadāmās aviobumbas un liela daļa raķešu.

Ukraina varētu stipri apgrūtināt Krievijas militārās aviācijas darbību, ja Rietumi tai ļautu ar Rietumos ražotām raķetēm apšaudīt lidlaukus, no kuriem šīs lidmašīnas paceļas. Taču šāda atļauja netiek dota. Pentagons pēc ASV aizsardzības ministra Loida Ostina un Ukrainas aizsardzības ministra Rustema Umerova tikšanās skaidri paziņoja, ka tā pozīcija paliek nemainīga (ASV ieroči drīkst apšaudīt tikai noteiktus objektus Krievijas teritorijā ar mērķi apgrūtināt Krievijas bruņoto spēku virzību Harkivas virzienā).

Zelenskis izskatās sanervozējies

Sestdienas pievakarē Ukrainas prezidents Volodimirs Zelenskis izplatīja pat speciālu paziņojumu, kurā norādīja: darbs Vašingtonā turpinās. Viņš lika saprast, ka par spīti Pentagona skaidrajam nē Ukrainas delegācija mājās braukt netaisās un turpinās “spiest”. “Mūsu pārstāvji ir snieguši mūsu partneriem visu nepieciešamo informāciju. Es aicinu Amerikas Savienotās Valstis, Apvienoto Karalisti, Franciju un Vāciju - mums vajadzīgi līdzekļi, lai pilnībā un efektīvi aizsargātu Ukrainu un tās iedzīvotājus. Mums ir nepieciešamas atļaujas tālā darbības rādiusa iespējām, kā arī jūsu tālās darbības rādiusa šāviņi un raķetes. Šo svarīgo lēmumu pieņemšanu nedrīkst atlikt. Tās ir darbības, kas var visbūtiskāk ietekmēt notikumu gaitu,” teikts Zelenska paziņojumā angļu valodā, ko pavadīja paša Zelenska video uzruna ukraiņu valodā.

Novērotāji, tajā skaitā pašā Ukrainā, atzīmē, ka Zelenskis pēdējā laikā izskatās stipri saguris, var pat teikt, sanervozējies un gandrīz vai izmisis. Lai arī savu runu viņš pabeidza ar tradicionālo: “Es pateicos visiem Ukrainas draugiem, kas neklusē par Krievijas teroru, kas reaģē uz uzbrukumiem, izplata patiesību par šo karu un mudina pasauli būt izlēmīgākai, līdz ar to efektīvākai aizsardzībai pret Krieviju”, ir acīmredzams, ka Zelenskis ar grūtībām valdās, lai nepateiktu kaut ko asāku par “Ukrainas draugu” “izlēmību” un “drosmi”.

Viņa vietā Rietumu līderus nupat Briselē nokaunināja Lietuvas ārlietu ministrs Gabriels Landsberģis, kurš žurnālistiem bez aplinkiem un it kā paškritiski pavēstīja, ka mēs (Rietumi) Krievijas militārās lidmašīnas aizsargājam vairāk nekā Ukrainas lidmašīnas.

“Ukrainas draugu”, pirmām kārtām ASV, atturība nav vienīgais iemesls Zelenska paaugstinātajai nervozitātei. Situācija kaujas laukos, īpaši Doneckas frontē (Pokrovskas un Toreckas virzienos), ir ārkārtīgi smaga. Krievijas dzīvā spēka un artilērijas pārsvars (artilērijas šāviņu ziņā ap 1:7) dara savu. Krievijas karaspēka virzības ātrums ir lielākais kopš karadarbības pirmajiem mēnešiem. Militārie analītiķi zīmē drūmas nākotnes ainas. Ja situāciju frontē neizdosies stabilizēt, tad Pokrovskas (tā ir Liepājas izmēra pilsēta, Ukrainai nozīmīgs loģistikas un atbalsta centrs) krišana ir tuvāko mēnešu vai pat nedēļu jautājums.

Putins ir drauds, bet tikai tāds īslaicīgs

Šajā Ukrainai smagajā situācijā kavējas Rietumu ieroču piegādes. Augustā piegādāt solītā pretgaisa aizsardzības sistēma “Patriot” tā arī nav saņemta. Kavējas arī ATACMS raķešu piegāde. Toties turpinās Ukrainas darbību ierobežošanas politika. Var rasties jautājums: kāpēc? Vai tad Rietumos pa šiem kara gadiem visi vēl nav sapratuši, ka vienīgā valoda, kuru saprot Putins, ir spēks? Tāpēc vienīgais veids, kā ar Putinu panākt kādu vienošanos, ir dot Ukrainai tik daudz ieroču, lai Putins pats meklētu kara izbeigšanas iespējas?

Jāatzīst, ka doma: Rietumos par Putinu jau sen vairs nav ilūziju, ir drīzāk vēlmju domāšana. Cilvēki, tajā skaitā politiķi, ārkārtīgi nelabprāt pieņem viņus neapmierinošu realitāti. Attiecībā uz Putinu daudz patīkamāk ir domāt, ka viņš ir tāds pats racionāls, kaut kādus salīdzinoši sīkus mērķus sasniegt gribošs politiķis, kādi ir viņi paši. Ar zināmu “autoritārisma” komponenti. Saglabāt varu, paplašināt “impērijas” teritoriju, ietekmi, savu un sava galma bagātību. Gan jau ar viņu kaut kā izdosies “sarunāt”.

No domas, ka Putina mērķis ir ne tikai likvidēt Ukrainas valstiskumu kā tādu, bet vēl vairāk - “noliekt” Rietumus “četrrāpus uz celīšiem”, jākratās vaļā kā vien iespējams. Īstais pretinieks esot Ķīna. Stratēģiskais. 21. gadsimta izšķirošais. Putins jau nav mūžīgs, toties Ķīna kā globālais konkurents nekur pazust netaisās.

Tāpēc galvenais mērķis attiecībās ar Krieviju ir nepieļaut bēdīgi slaveno “eskalāciju”. Šis vārds tikai mūsu pusē, Krievijas tiešajā tuvumā, izraisa alerģiju. Vašingtonā tas tiek uztverts pašsaprotami. Apmēram tāpat kā autotransporta ātruma ierobežošana apdzīvotās vietās. [Kara] akseleratora pedālis jāspiež ļoti piesardzīgi. Nedrīkst pieļaut nekādas karadarbības izplešanās iespējas.

Karš pasaulei atklāti sāk apnikt

Rietumu reakcija uz Ukrainas bruņoto spēku iebrukumu Krievijā, Kurskas apgabalā, bija it kā neitrāla. NATO ģenerālsekretārs intervijā nedēļrakstam “Welt am Sonntag”: “Ukrainai ir tiesības uz pašaizsardzību, un saskaņā ar starptautiskajām tiesībām šīs tiesības nebeidzas uz robežas”, piebilstot, ka NATO nebija iepriekš informēta par Ukrainas plāniem un nav piedalījusies šīs militārās operācijas izstrādē.

Lai arī formāli tiek teikts, ka “tā ir Ukrainas darīšana, kā tā ved karu pret agresoru”, jau tas vien, ka pirmā oficiālā reakcija uz šo iebrukumu izskanēja tikai trīs nedēļas pēc tā sākuma, liecina par zināmu neapmierinātību ar šādu notikumu pavērsienu. Presē parādījusies informācija par it kā Katarā notikušām sarunām par savstarpēju energosistēmu neapšaudīšanu. Šīs sarunas uzreiz pēc Kurskas operācijas sākuma esot pārtrauktas. Tiesa, nav nekādu oficiālu apstiprinājumu tam, ka šādas sarunas patiešām notikušas, bet vispārējais viedoklis ir tāds, ka Kurskas uzbrukums gaidīto “vienošanos” (karadarbības izbeigšanos) ir attālinājis.

Karš Ukrainā ir “nogurdinājis” ne tikai karojošās puses, bet arī pārējo pasauli. Protams, vienmēr var runāt, ka kādam tas ir izdevīgs, taču kopējais noskaņojums ne tikai Rietumos, bet arī Ķīnā (spriežot pēc Ķīnas oficiozu tonalitātes un sociālo tīklu noskaņojuma analīzes, ko regulāri publicē portāls “Republic”) ir līdzīgs: karš ir ievilcies, tas draud ar neprognozējamām sekām un sāk pasaules politisko šķiru arvien vairāk kaitināt. Kā istabā ielidojusi lapsene.

Jāpiespiež Ukraina “samierināties”

Ja runājam par “sarunām”, “vienošanos”, pamiera vai uguns pārtraukšanas noslēgšanu, tad bieži vien šīm runām apakšā vīd ideja, ka kara ilgums galvenokārt atkarīgs no Ukrainas. Esot kaut kā jāpierunā vai pat jāpiespiež Ukraina pieņemt realitāti. Ar to saprotot zināmus teritoriālos zaudējumus un piekāpšanos stiprākajam.

Doma ir vienkārša: mēs saprotam jūsu (Ukrainas) varonīgo cīņu, bet jums jāsaprot, ka arī mēs (Rietumi) nesam milzu zaudējumus, jo šis karš ēd nost mūsu resursus un arvien grūtāk mums paskaidrot vēlētājiem, kāpēc mums jūs jāfinansē. Un vispār, jums jāsaprot, ka pasaulē ir daudz lielākas problēmas, kuras jārisina, nekā tā jūsu postpadomju stīvēšanās Donbasa stepēs.

Doma, ka karadarbības turpināšana vai izbeigšana ir gandrīz 100% atkarīga no Putina, netiek pieņemta. Zināmā mērā šo attieksmi stimulē arī pati Ukraina, neatkāpjoties no publiski izteiktā mērķa atjaunot kontroli pār Ukrainas teritoriju 1991. gada robežās. Tā kā šobrīd šis mērķis neizskatās ne militāri, ne kādā citā veidā sasniedzams, tad sanāk, ka Ukrainas pozīcija ir nereālistiska. Līdz ar to tā varbūt arī ir taisnīga, taču sava nereālistiskuma dēļ - stūrgalvīga un simpātijas neraisoša. Tas, ka Ukraina tīri politiski neko citu nemaz nevar teikt, tiek ignorēts. Tāpat kā tas, ka Putins no Ukrainas prasa ne jau teritoriju (ko Ukraina samērā viegli arī atdotu), bet tās valstiskās neatkarības beigas. Kapitulāciju. Kā Latvijā 1940. gadā.

Ķīna savu attieksmi pret Krieviju nemainīs

Tikmēr pagājušajā nedēļā Pekinā noslēdzās ASV nacionālās drošības padomnieka Džeika Salivana trīs dienu vizīte Pekinā. Salivans skaitās lielākais “Ķīnas teorijas” virzītājs Džo Baidena administrācijā. Vienlaikus viņš skaitās arī lielākais palīdzības Ukrainai bremzētājs, un tāpēc Ukrainā Salivans ir kļuvis par otru pasaulē nīstāko politiķi aiz Putina. Internetu ir pārpludinājušas Salivana bildes ar parakstiem: “Ukrainas bērnu slepkava”, “Krievijas aizsardzības ministrs” un tamlīdzīgiem.

No otras puses, būsim objektīvi. Ja nu kāds var ietekmēt Putinu mainīt kursu un mēģināt vienoties Ukrainas jautājumā, tad tā ir Ķīna. Pareizāk sakot, tās līderis Sji Dzjiņpins. Salivana vizītes laikā Sji viņu pieņēma atsevišķā audiencē, kamēr aprīlī, kad Pekinā līdzīgā vizītē viesojās ASV valsts sekretārs Entonijs Blinkens, Sji viņu nepieņēma.

Tas netieši norāda, ka Ķīna ar Salivanu ir gatava runāt. Par daudz ko. Ne tikai par biznesa lietām un Taivānas jautājumu, bet arī par jauno pasaules kārtību. Kā tikšanās laikā Salivanam piedāvāja Ķīnas ārlietu ministrs Van I: “Mēs gaidām, ka ASV būs gatavas ar Ķīnu izveidot savstarpējas jauna tipa lielvalstu attiecības.”

Ko nozīmē šīs “jauna tipa” attiecības, sīkāk netika paskaidrots, taču ir skaidrs, ka Ķīna ir ieinteresēta mazināt augošo spriedzi starp abām valstīm. Lai arī Ukrainas jautājums ASV un Ķīnas attiecībās ne tuvu nav prioritārais, Salivans ceturtdien vizīti noslēdzošajā preses konferencē visai asi atzīmēja: “Mēs joprojām esam stipri nobažījušies par Ķīnas atbalstu Krievijas militāri rūpnieciskajai bāzei, kā arī par šī atbalsta ietekmi uz

Eiropas un transatlantisko drošību, nemaz nerunājot par attieksmi pret Krievijas brutālo agresiju Ukrainā.”

Tie gan ir tikai vārdi, jo Ķīna būtu gatava uz būtisku savas pozīcijas maiņu attiecībās ar Krieviju tikai tad, ja Salivans kaut ko būtisku tai spētu dot pretī. Ar “būtisku” šeit jāsaprot izmaiņas attieksmē pret Taivānu vai/un tarifu un tirdzniecības “kara” jautājumos. Neko tādu Salivans Ķīnai nepiedāvāja un nemaz nevarēja piedāvāt. Vienīgais, ko viņš varēja piedāvāt: ja ievēlēs Trampu, būs vēl sliktāk. Tas arī, visticamāk, ir iemesls, kāpēc viņu pieņēma pats Sji Dzjiņpins.

Šonedēļ, 6. septembrī, būs kārtējā Ramšteinas “kontaktgrupas” (50 Ukrainas atbalsta valstu) sēde, kurā visi ar Ukrainas militāro palīdzību saistītie pasākumi tiks kārtējo reizi caurskatīti un precizēti, ievērojot arī smago situāciju frontē. Jācer, ka Gabriela Landsberģa asā dažu rietumvalstu līderu kritika būs devusi viņiem trūkstošo drosmi un izlēmību.