Pieredzējuši futbola līdzjutēji, kuri dzīvē redzējuši daudzas futbola spēles dažādās valstīs, ir vienisprātis. Latviešu futbola klubu vēsturē vēl nekas tamlīdzīgs nebija piedzīvots. Lai arī tika piedzīvots sāpīgs zaudējums. Rīgas RFS zaudēja Frankfurtes “Eintracht” ar rezultātu 0:1. Vienīgos vārtus mūsējie zaudēja 79. minūtē. Toties šī zaudējuma rūgtumu pilnībā atsvēra gan pati spēle, gan ar vienreizējā gaisotne ap to.
Uzreiz jāsaka, ka lielu artavu šajā futbola piedzīvojumā bez tā tiešajiem vaininiekiem - Rīgas RFS un Frankfurtes “Eintracht” futbolistiem - deva Frankfurtes puse. Gan policija, kura gādāja par latviešu līdzjutēju drošību, gan transporta struktūras, kuras nodrošināja latviešu līdzjutējiem atsevišķu vilciena sastāvu gan uz stadionu, gan atpakaļ, gan arī stadiona vadība, kura piedāvāja visus diktora paziņojumus (spēlētāju maiņas, vārtu guvēju uzvārdus un citas) līdztekus vācu valodai arī latviešu valodā. Bija sajūta, ka latvieši Frankfurtē ir gaidīti.
Atsevišķi jārunā par spēles kvalitāti. Moderns, ļoti mājīgs stadions ar ideālu zālienu. Biļetes uz spēli pilnībā izpārdotas. 56 600 skatītāju, no kuriem ap 400 latviešu. Gan no Latvijas atbraukušie, gan Vācijā vai citur Eiropā dzīvojošie.
Noteikti jāuzteic “Eintracht” fanu sektors, kurš visu spēles laiku neapklusa ne mirkli. Nepārtrauktas dziesmas, uzmundrinoši saukļi. Īpaši iespaidīgi izklausījās, kad viena tribīne desmit tūkstošu korī izkliedz saukļa sākumu, piemēram: “Ah-tung!” Un otri desmit tūkstoši no pretējās tribīnes atbild: “Ain-traht!” Vai arī piesakot spēlētājus. Diktors stadionā nosauc spēlētāja vārdu, un viss stadions pērkondārdošā korī - uzvārdu.
Ja reiz pieminu pretinieku fanu sektoru, tad jāatzīmē, ka desmitiem milzīgu kluba karogu tika vicināti visu spēles laiku bez apstājas. Iesaku ikvienam pamēģināt pavicināt lielu, daudzus metrus platu karogu augstu virs galvas kaut piecas minūtes. Viņi tur tos vicināja 2x45 minūtes.
Taču sāksim visu no sākuma, jo Latvijā futbola līdzjušanas kultūra, salīdzinot ar futbola lielvalstīm, pie kurām pieskaitāma arī Vācija, atrodas bērnudārza stadijā. Liela latviešu daļa pat nemaz nezina, ka mūsu futbola klubs RFS šogad piedalās UEFA Eirolīgas kausa izcīņā. Tas ir otrs spēcīgākais klubu turnīrs Eiropā aiz Čempionu līgas.
RFS, nodemonstrējot lielisku sniegumu un varbūt arī nedaudz piepalīdzot veiksmei, šoruden izdevās ielauzties šajā futbola grandu parādē. Pirms pāris nedēļām Rīgā nospēlējot 2:2 ar Stambulas “Galatasaray”, RFS atņēma punktus Turcijas čempioniem, un 24. oktobrī līdzīgs liktenis varēja piemeklēt arī vienu no Vācijas Bundeslīgas līdervienībām - Frankfurtes “Eintracht”.
Spēle futbola aprindās izsauca milzīgu interesi. Ne tikai Latvijā. Arī Vācijā. Kā jau minēju, stadions bija izpirkts. Tas nozīmē, ka nevaldīja noskaņojums - “ko tur iet skatīties uz tiem vājajiem latviešiem, tāpat jau mūsējie viņus nomazgās. Nav nekādas intrigas. Cita lieta, kad atbrauks itāļi vai angļi, tad gan”.
Palielinātā interese no latviešu puses gan bija viegli izskaidrojama. Izloze latviešu faniem nebija labvēlīga. No četrām izbraukuma spēlēm (turnīra nolikums paredz četras izbraukuma un četras mājas spēles pret dažādiem, nejauši izlozētiem pretiniekiem) divas būs viesos stipri nosacīti. Pret Kijivas “Dinamo” un Telavivas “Maccabi” spēles notiks neitrālos stadionos, bez šī savējo līdzjutēju iespaidīgā fona.
Frankfurte bija tieši tā vieta, kur vislabāk izbaudīt latviešiem pasvešo sporta līdzjušanas kultūru. Par hokeja pavasari šoreiz nerunāsim. Aizsteidzoties notikumiem priekšā, jāatzīst, ka Frankfurtē šo futbola burvības auru izdevās izbaudīt visā pilnībā. Vēl jo vairāk tāpēc, ka arī pati spēle bija neiedomājami aizrautīga, saturīga un augstā sportiskā kvalitātē. Pats galvenais, intriga saglabājās līdz pat spēles pēdējai minūtei.
Jau pēc tam, kad mūsējie bija nonākuši iedzinēju lomā un līdz spēles beigām bija palikušas mazāk nekā desmit minūtes, izcils Somiju pārstāvošā Adama Marhijeva izgājiens noslēdzās ar sitienu pa vārtu pārliktni. Daži centimetri, un spēles rezultāts būtu pavisam cits.
Tā kā Latvijas līdzjutējiem bija iespēja iegādāties biļetes centralizēti sev atvēlētajā fanu sektorā, tad jau pirms spēles bija zināms, ka latviešu stadionā būs ap 400. Tas ir pieklājīgs skaits, kas pieprasīja jau organizētu pasākuma norisi. Latviešu fanu “rezidence” bija nolikta īru krogā pie Frankfurtes centrālās dzelzceļa stacijas, no kuras arī atiet vilcieni uz stadionu.
Sākotnēji bija plānots, ka iesim uz stadionu gājienā. Ar karogiem, bungām, taurēm un savām skaļajām balsīm. Policijas pavadībā un apsardzībā. Taču spēles dienā kopējā fanu čatiņā tika paziņots, ka Frankfurtes policija atsakoties nodrošināt mūsu 100% drošību no vietējām “ultrām”, tāpēc piedāvājot pavadīt mūs līdz vilcienam, kur mums būšot atsevišķi vagoni. Policija mūs pavadīšot arī no vilciena stacijas līdz stadionam.
Gājiens bija paredzēts uzreiz pēc četriem pēcpusdienā. Ap pusčetriem izgāju caur dzelzceļa stacijas ēkai, un tā jau bija pilna gan ar “Eintracht” faniem melnbaltraibās šallēs, gan policistiem pilnā kaujas ekipējumā ar ķiverēm rokās. Arī pie krodziņa, kurā pulcējās latviešu fani, bija vairāki (vismaz četri) policijas mikroautobusi. Nedaudz tālāk, pie stacijas, stāvēja lielais autobuss, pilns ar policijas specvienības kaujiniekiem pilnā ekipējumā. Vizuāli (tikai vizuāli, bet ne pēc būtības) nedaudz atgādināja situāciju Maskavā, kad tur 2017. gadā biju uz Navaļnija organizēto protesta mītiņu. Tiesa, Maskavā policistu bija nesalīdzināmi vairāk un tādu autobusu bija desmitiem.
Gājiens sākas īsi pirms puspieciem. Pirms tam tiek iemēģinātas balsis, nodziedot “Marseljēzas” (kas ir arī Francijas himna) latvisko versiju un izkliedzot dažādus saukļus: “Mēs esam eR-eF-eS. Tu un es - eR-eF-eS. Lat-vi-ja, Lat-vi-ja.” Policisti saprotoši smaida. Gājiens var sākties.
Rinda policistu pa priekšu, aiz tiem gājiena uzkurinātājs ar megafonu, kas izkliedz saukļus, aiz viņa fani, vicinot karogus, filmējot un aurojot. Gājienu noslēdz otra policistu rinda. Saukļu bļaušana ātri apnīk, un kāds uzsāk hokeja līdzjutēju iecienīto dziesmu “Vai tu zini, mana mīļā...”. Tad jau maisam gals ir vaļā un dziedātas tiek visas simt gadu zināmās krogus/galda dziesmas pēc kārtas.
Policistu pavadībā nonākam līdz vilcienu peronam, kas nodalīts no pārējās dzelzceļa stacijas publikas, un gluži kā konvoja pavadībā sakāpjam vilcienā. Tā kā vilcienā vagoni viens no otra ir atdalīti visai nosacīti, tad grūti pateikt, cik vagonu aizpilda dziedošie latvieši. Nākamā atrakcija - “Visi latvji kopā lec”. Vilciens draudīgi šūpojas. Man blakus stāvošs vīrs pa pusei pa jokam, pa pusei nopietni saka: “Latvijas valstij nebūs ko maksāt, ja mēs šo vilcienu salauzīsim.”
Visa brauciena laiku dziesmas nenorimst. Puiši, gaidot spēli, krodziņā jau ir krietni iesiluši un ir gatavi dziedāt un dziedāt. Pat ja balsis ir tādas, ka jāpriecājas: labi, ka to nedzird Raimonds Pauls. Dzelzceļa stacijā mūs jau gaida policijas mašīnas ar signālugunīm un jātnieku policijas vienība. Mūs ved pa puspamestu ceļu cauri mežam. Turpinās aurošana, kliegšana un dziedāšana. Diemžēl latviešu trokšņošanu neiztur viens no zirgiem, sanervozējas un aizskrien mežā. Nevaru pateikt, vai tas bija kāds rezerves zirgs vai zirgs nometa savu jātnieku, bet viņš metās meža brikšņos. Gājiens apstājās meža vidū. Policija lūdz mūs brīdi paklusēt, kamēr izdosies noķert mežā izbēgušo zirgu. Par laimi, stāvēt nenācās ilgi. Kādas piecpadsmit minūtes.
Ar futbola “faniem” piesardzība nekad nav lieka
Stadiona apkārtnē atmosfēra bija ļoti mierīga un draudzīga. Rodas nelielas šaubas - vai tiešām vajadzēja tik pārspīlētu apsardzi un mūsu nošķiršanu no pārējās līdzjutēju publikas. Šīs šaubas izkliedē kāda pieredzējuša līdzjutēja stāsts par zināmo incidentu pēc “Galatasaray” un RFS spēles Rīgā, kurai viņš bija aculiecinieks. Pēc spēles, kurā Turcijas čempionvienība, izvirzoties vadībā ar 2:0, beigās izlaida uzvaru no rokām, turku fani bija nikni kā velni.
Viņš stāsta: “Es tur ārpus “Daugavas” stadiona stāvēju un tieši runājos ar diviem “saprātīgiem” turku faniem. Pēkšņi redzu, nāk kāds simts turku fanu, pārgrieztām acīm, gatavi noslaucīt visu pa ceļam. Kāds tur patrāpījās viņiem pa rokai, momentā ar sitienu tika nogāzts. Pakausis tā īpaši bīstami atsitās pret asfaltu. Un es skatos apkārt. Tikai viens mūsu policists, kurš saprot: viņu tūlīt nonesīs bez mazākās aiztures. Jāsaka, mums milzīgi paveicās, ka nenotika kāda lielāka traģēdija.”
Ļoti gribētos cerēt, ka mūsu policija sapratīs: futbola fani jeb “ultras” ir īpaša subkultūra, kura vienmēr jātur “uz grauda”, jo tiklīdz tā sajūt vājumu, tā kļūst nevaldāma. Vācijas policija šajā ziņā labāk pieckārt pārapdrošinās nekā laiž visu pašplūsmā. Vēl jo vairāk tāpēc, ka futbola fanošana daļai līdzjutēju iet kombinācijā ar aliņa iedzeršanu.
Spēles laikā mūsu fani no līdzjušanas viedokļa centās turēties, cik spēja, bet pārkliegt mājiniekus nebija iespējams. Līdz ar to nekāda dziedāšana vairs nesanāca. Vienīgi saucienu korī - RFS un Latvija, Latvija. Pāris reizes “sarauj”.
Pēc spēles, sekojot atkal tai pašai policijas mašīnai, devāmies cauri mežam. Šoreiz gan bez jātnieku policijas pavadījuma. Toties pa piķa melnu tumsu. Meža ceļam nebija absolūti nekāda apgaismojuma. Vienīgi policijas mašīnas signālugunis, kuras vairāk žilbina nekā dod gaismu, kur spert kāju. Ne velti izskanēja saucieni, lai policijas mašīna izslēdz gaismas, kas tikai traucē. Mobilo tālruņu ēnā problēma tika atrisināta, spīdinot lukturīšus sev zem kājām. Ņemot vērā, ka spēles laikā tika turpināta kuņģu uzpilde ar alu, šoreiz dziedāšana jau ieguva nedaudz grotesku pieskaņu.
Dzelzceļa stacijā policijas ķēde jau bija nodalījusi mums eju no pārējās publikas, kura tāpat devās mājās no stadiona. Šoreiz latvieši ar aplausiem sveica vietējos un pat sauca: “Eintraht.” Vācieši draudzīgi atbildēja un pie sevis, iespējams, padomāja: viesi zaudēja, bet tāpat ļoti priecīgi un apmierināti.
Piebraucot ar vilcienu Frankfurtes stacijā, uz perona bija policisti ar vilku šķirnes suņiem, taču tā vien šķita, ka tie nebija mums domāti. Tie bija stacijā “katram gadījumam”, ja pašu “ultras” kādus tračus gribētu sarīkot. Jebkurā gadījumā varēja redzēt, ka Frankfurtes policija uz katru spēli gatavojas “trakākajam” scenārijam, lai nebūtu iespējas, ka notiek kaut kas neparedzēts.
Jāsaka, ka visi futbola apskatnieki atzīst šis spēles unikalitāti un izsaka cerību, ka tā dos papildu impulsu Latvijas futbola attīstībai un fanu kultūrai kā būtiskam šīs attīstības veicinātājam. Tajā pašā laikā žēl, ka šādi mači lielākajai Latvijas publikas daļai iet secen, jo tiek rādīti tikai abonentu televīzijā, kas nav iekļauta skatītajiem paredzētajās TV kanālu standartpakās. Līdz ar to šo spēli redzēja pārsvarā tikai tie, kas futbolā iekšā. Cilvēkiem no malas spēle palika nezināma. Par to visvairāk žēl, jo RFS puiši patiešām rādīja ļoti pieklājīgu sniegumu. Paldies viņiem.
