Tāpat kā par daudzām pasaules metropolēm mēdz teikt, ka tās nekad neguļ (New York never sleeps), tā arī par jebkuru valdību var teikt – tajā nekad nebeidzas iekšējās politiskās rūgšanas procesi. Neviena valdība nekad nevar justies sastingusi un stabila. Tajā pastāv mūžīga iekšējā dinamika un spriedze. Evikas Siliņas valdība nav izņēmums.
Ne reizi vien esmu rakstījis, ka valdības vadītāja (-as) uzdevums ir saklausīt jebkuru klaboņu pašas pārvaldītajā mehānismā un šo “klabošo gultni” laikus nomainīt. Pirms vēl sākušās nopietnākas problēmas. Galvenais ir noskaidrot, kurš tieši ir tas klabošais gultnis, kurš jānomaina, un nekļūdīties, jo var izrādīties, ka nomainīts tiek ne tas īstais.
Vēl pavisam nesen ne tikai pašai Siliņai, bet arī plašākai politiski aktīvajai sabiedrības daļai bija visai skaidrs - “klabošais gultnis” ir “Progresīvo” satiksmes ministrs Kaspars Briškens. Viņš ir ne tikai atbildīgs par “Rail Baltica” projekta problēmām, bet arī krīt ārā no kopējā ansambļa ar savu komunikācijas stilu.
Ne velti šā gada 5. septembrī premjerministres Siliņas un valsts prezidenta Edgara Rinkēviča kopējā preses konferencē abas valsts augstākās amatpersonas izteica nepārprotamu norādījumu “Progresīvo” partijai, lai tā valdības stabilitātes un “valstisko interešu” vārdā gatavo Briškena nomaiņu. Mierīgi, izsvērti, bez politiskas eskalācijas. Tā, lai vilks paēdis un kaza dzīva. Atradīsim Briškenam pieņemamu kompensāciju citur, un visi paliks apmierināti.
Tā tas viss bija iecerēts. Un tā arī būtu noticis, ja ne atlidojuši varbūt ne gluži “melnie gulbji”, tad vismaz “melnie strazdi”. Krievijas “šahedi”.
Pēkšņi atklājās, ka motorā pamatīgi grab ne tikai viens “klabošais gultnis”, bet vairāki. Parādījās pieprasījums arī pēc aizsardzības ministra Andra Sprūda demisijas.
Kā šobrīd modīgi būtu teikt: pret “Progresīvo” ministriem tika uzsākta “nomelnošanas kampaņa” (ironizēju). “Progresīvo” līderis Andris Šuvajevs stingri un pārliecinoši iedarbināja savas partijas “piekto pantu”, paziņojot: jebkurš uzbrukums mūsu ministriem tiks uztverts kā uzbrukums visai partijas organizācijai kopumā.
Tikmēr neskaidrības ar “Rail Baltica” projekta tālāko likteni samilza arvien lielākas. Izrādījās, ka sākotnējās problēmas, kuras varēja norakstīt uz ministra līmeni, ir krietni apjomīgākas. Tās ieguvušas gluži vai gigantiskus, nepārvaramus izmērus.
Kā LTV raidījumā “Šodienas jautājums” atzīmēja aģentūras SKDS direktors Arnis Kaktiņš: ““Rail Baltica” projekts ir un būs liela problēma ne tikai šai valdībai, bet arī visām nākamajām valdībām ilgu gadu garumā.” Tās vairs nav ministra līmeņa problēmas, kuras var novērst, vienu nosacīto “tukšmuldētāju” nomainot pret enerģisku “darītāju”.
Šajā situācijā publiski izskanēja balsis, kuras atcerējās, ka jau pirms gada valdības vadītāja bija solījusi “Rail Baltica” projekta sakarā “turēt roku uz pulsa”. Tātad arī viņa ir līdzvainīga, jo laikam jau to pulsu nebija īsti sataustījusi. Nav ko nogrūst visu vainu uz Briškenu, ja arī pati neesi bez grēka.
Siliņa sāka iekšēji nervozēt. Ar muguras smadzenēm viņa juta, ka pielavās briesmas viņai pašai. Tika nomainīti vairāki preses sekretāri. Tika izspēlēta publiskā izrāde ar Briškena apsaukšanu un kaunināšanu Ministru kabineta sēdē.
Publikai patīk, ja “lielais priekšnieks” izgāž dusmas uz nemīlamiem padotajiem. Atcerēsimies Baltkrievijas diktatora Lukašenko iecienītās izrādes ar aizbraukšanu uz kādu kolhozu un turienes priekšniecības publisku pazemošanu ar draudiem arestēt turpat uz līdzenas vietas. Līdzīgu teātri Siliņa iestudēja pret Briškenu. Nav šaubu, ka ar šo uzvaru publiskajā duelī viņa ieguva papildu punktus sabiedrības patikas reitingos. Vai viņa šādi ieguva papildu punktus reālajā politikā? Diez vai. Kāpēc?
Tāpēc, ka tādas demonstratīvas padoto “eksekūcijas” labi strādā uz publiku autoritārās sistēmās, kur vadonis patiešām var brīvi rīkoties, taču demokrātijās, kur jāsabalansē dažādu politisko spēku intereses, šāda uzvedība neliecina par spēku. Tā liecina drīzāk par vājumu, kad netiec ar kaut ko galā un apelē pie plašākas sabiedrības atbalsta.
Ja Siliņa būtu spēcīgs līderis, tad viņa ar Briškenu kā “klabošo gultni” būtu tikusi galā mierīgi, kabinetu klusumā, neiznesot šo iekšējo “skandālu” līdz plašākai publikai Lukašenko stilā. Tieši šī nespēja nostabilizēt stāvokli pašas valdībā, kad tas sāka šūpoties, “Rail Baltica” problēmām pieaugot, noveda pie likumsakarīga rezultāta.
Iekšējs satraukums par nespēju kontrolēti vadīt multifaktorālus procesus noveda pie nopietnam politiķim nepiedodamā izteiciena Edvardam Smiltēnam. “Neaizrijies”, “neapvemies” ir vārdi, kuri varbūt ir pieņemami iedzērušu kaimiņu sadzīviskā strīdā, bet ne politikas augstākajā līmenī. Nav svarīgi, ko teica Smiltēns. Nav svarīgi, kāds tajā brīdī bija Siliņas noskaņojums vai dvēseles stāvoklis. Šie izteikumi ir tādi, kuri uz mašīnas kontrolpaneļa liek momentāni iedegties sarkanajai brīdinājuma lampiņai. Motorā ir problēmas.
Pēkšņi viss saslēdzās un salikās vienotā sistēmā. Pēkšņi atklājās, kurš ir īstais “klabošais gultnis”. Pat ne klabošais gultnis. Kaut kas vairāk. Izrādās, sarkanā signāllampiņa uz kontrolpaneļa ir iedegusies, jo mašīnas modernais dators secinājis: vadītājs pie stūres darbojas neadekvāti. Vai nu ir pārāk nervozs, lai piedalītos satiksmē, vai arī atrodas kaut kādu vielu ietekmē. Viņš kļūst bīstams sev un apkārtējiem.
Var jau šo sarkano signāllampiņu ignorēt. Pieņemt, nu kam gan negadās. Dusmās paspruka šie nelāgie vārdi, bet vispār jau pelnīti. Smiltēns arī nav nekāds politiskās priekšzīmes paraugs. Hokeja čempions atradies.
Var jau gadīties, ka nervozais autobraucējs nekādās avārijās neiekuļas. Visādi var gadīties. Bet ja nu tomēr iekuļas, tad vēlāk būs par vēlu žēloties, ka neņēmām vērā signāllampiņas brīdinošo mirgošanu.
