Lai cik ierobežota arī nebūtu Latvijas Bankas (LB) ietekme uz eirozonas monetāro politiku, LB prezidentam joprojām ir nozīmīga loma mūsu valsts ekonomiskajā, finansiālajā un banku sistēmas attīstībā. Tāpēc mūsu politiķu izvēlei – kuram uzticēt šo svarīgo amatu pēc tam, kad šā gada 21. decembrī beigsies pilnvaru termiņš esošajam LB prezidentam Mārtiņam Kazākam – jāpieiet ar pilnu nopietnību.
Par spīti jautājuma svarīgumam, šobrīd tas no tautsaimnieciska ir gandrīz vai pilnībā pārbīdījies politiskajā plāksnē. Tam ir zināms izskaidrojums. Tā kā Latvijā nav citās valstīs plaši izplatītās futbola vai cita populāra sporta veida kultūras visas sezonas garumā, tad pie mums šo “futbola kultūru” aizvieto politika. Latvijā galvenās mediju zvaigznes ir nevis miljonus pelnoši futbolisti, bet gan politiķi, ar kuriem sākas un beidzas nosacītā “TV Panorāma”. Latvijā politiskais “sports” aizvieto īsto sportu.
Diemžēl šajā politiskajā “sporta” spēlē ir ievilkts arī tik nopietns jautājums kā LB prezidenta amats. Šī raksta mērķis nav izvērtēt pretendentu piemērotību šim augstajam amatam no viņu profesionālā aspekta, jo tam šobrīd nav izšķirošas nozīmes. Izvēle notiek, gandrīz pilnībā vadoties no politiskiem apsvērumiem, lai ko arī neteiktu paši politiķi. Kāda ir partiju pozīcija laukumā? Kādu spēles taktiku ir izvēlējušās komandas?
Ievērojiet, es nesaku, kādu taktiku ir izvēlējušies komandu treneri vai to līderi, jo dažām komandām ir acīmredzams treneru vai līderu, kuros ieklausās, trūkums. Es šeit runāju galvenokārt par “Vienotību”.
“Vienotība” ir partija, kura kopš 2009. gada marta ir Latvijas politikas dominējošais spēks. Galvenais līderis, tāds kā ilgus gadus Portugāles futbolā bija Krištianu Rolandu. Tas, ka laiku pa laikam “Vienotībai” gadījās pa vājākai sezonai, lietas būtību nemaina. Tā jau 15 gadus ir Latvijas “Džungļu grāmatas” Akela.
Pa šiem 15 gadiem “Vienotība” ir nodarījusi pāri visiem šī brīža laukuma spēlētājiem. Gluži kā Agatas Kristi leģendārajā “Austrumu ekspresī”, kur ikvienam no šī ātrvilciena pasažieriem ir motīvs iedurt dunci nīstamā Retčeta ķermenī. Tāpat arī ikvienai Saeimā esošajai partijai ir iemesls “Vienotībai” atriebties. Pat šī brīža it kā tuvākajiem sabiedrotajiem Progresīvajiem”. “It kā”, jo kas gan tie par “tuvākajiem” pēc galma apvērsuma Rīgas domē (RD) un neslēptiem uzbraucieniem satiksmes ministram Kasparam Briškenam.
“Vienotības” publiskie advokāti var meklēt visādus attaisnojumus, tomēr nav noliedzams fakts, ka LB prezidenta jautājumā mūsu vadošā partija ir nodemonstrējusi kliedzošu līderības trūkumu. Jebkuras spēles loģika ir negrozāma. Ja viena komanda kā trenējoties dauza bumbu savā laukuma pusē un nemaz netaisās doties uzbrukumā, tad to dara cita. “Vienotības” nepiedodamā pasivitāte noveda pie tā, ka ZZS pārtvēra iniciatīvu un izvirzīja savu kandidātu.
Tas, ka dažas stundas pirms kandidātu izvirzīšanas termiņa beigām “Vienotība” izlēma tomēr atbalstīt esošo LB prezidentu, nozīmē, ka tai arī jāuzņemas galvenā atbildība par izveidojušos situāciju koalīcijā. Kā tad šajā situācijā vajadzēja rīkoties ZZS? Teikt: nu labi, koalīcijas stabilitātes vārdā mēs noņemam savu kandidatūru un piekāpjamies “Vienotības” un
“Progresīvo” blokam? Kā tas politiski izskatītos? Kā šādu zaudējumu uzdot par uzvaru? Nekādi.
Kādi šobrīd ir atšķirīgo politisko spēku mērķi, rīcības motīvi un vēlamais rezultāts? “Apvienotais saraksts” neslēpj vēlmi atgriezties valdībā un sēdēt pie “lielā” galda. Tajā pašā laikā neaizmirsīsim, ka AS ir visai raibs sastāvs, nav izteikta līdera un vāja kopīgā identitāte. Atsevišķi politiķi savu nozīmi Latvijas politikā pārvērtē, un nav teikts, ka viņiem ir politiskā nākotne, ja šajā Saeimas sasaukumā neizdosies tikt atpakaļ zirgā.
Nacionālā apvienība (NA) ir ar krietni noturīgāku elektorātu. Tai ir sava ideoloģiskā bāze, un tā šajos “grūtajos laikos” var arī palikt opozīcijā, nebaidoties no pazušanas vēstures mēslainē.
ZZS skatās tālākā nākotnē. No vienas puses, ir vēlme beidzot būt atkal pašā augšā un vadīt valdību, bet, no otras, varbūt nesteigties? Viņu potenciālais valdības vadītājs ir vēl gados jauns un pagūs Ministru prezidenta krēslā pasēdēt. Tiesa, nedrīkst pauzi pārturēt. Atmiņā visiem vēl bēdīgi slavenā Ingunas Sudrabas politiskā uznāciena pārāk ilga novilcināšana ar viņas karjerai gluži katastrofālām sekām.
Savukārt, ja ZZS rādīs, ka pēc varas neraujas, tad tas var izskatīties kā pārlieka pieticība. Kā gatavība spēlēt otrā plāna lomas mūžīgi mūžos un nostiprināt masu apziņā šādu tēlu. Pēc tam to ārkārtīgi grūti mainīt. Pietiek paskatīties uz to pašu NA ar nemainīgo Briseles “mēbeli”/izkārtni premjera kandidāta statusā.
Arī “Progresīvie” atrodas grūtas izvēles priekšā. Evikas Siliņas valdības krišanas gadījumā viņi ir ticamākie kandidāti uz palikšanu ārpus jaunās valdības. Tajā pašā laikā politiski (ne saimnieciski) viņiem atrašanās valdībā, kur viņi nonākuši “peramo zēnu” lomā, nekādus plusus nedod. Viņu galvenais šī brīža uzdevums ir atgūt varu Rīgā vai vismaz atgriezties RD koalīcijā.
Bet kā tad ar pašu “Vienotību”? Frakcijas līderis Edmunds Jurevics var locīt kādus vien argumentus grib, viņš nevar noliegt acīmredzamo. “Vienotība” līdz pat pēdējam nevienu kandidātu nevirzīja, nevienu neatbalstīja un gaidīja nezin ko. Ko tieši, neviens “Vienotībā” pateikt nevar. Kā iesist bumbu vārtos, pa vārtiem nesitot un pat neejot uzbrukumā, to viņi nepaskaidro. Tā vietā monotona mantras atkārtošana: “Mēs joprojām uzskatām, ka labāk būtu, ja koalīcijai būtu vienots kandidāts.” Uzskatīt jau jūs varat, bet ko jūs konkrēti darījāt, lai tā būtu?
Acīmredzot “Vienotības” pašpasludināto stratēģu plāns bija vienkāršs. Lai ZZS izvirza savu kandidātu, kurš nav populārs un “solīdajā” sabiedrībā neskaitās savējais. Viņš, protams, nepieciešamo 51 balsi nedabūs, bet arī līdzšinējais prezidents nesavāks vairākumu. Bet, ja jau neviens neuzvar, tad laukumā ejam mēs ar savu cilvēku. Tad “ar otro piegājienu” koalīcija ievēlē to, ko “Vienotība” noskatījusi. Tā dēvētais Levita scenārijs.
Vai tā bija vai nebija plānots, tam vairs nav nozīmes, jo visi, pēkšņi sajutuši “Vienotības” vājumu, nolēma “Vienotības” primitīvo plānu ne tikai izgāzt, bet arī “Vienotībai” “iekost”. Pēkšņi parādījās iespēja atdarīt par visām agrākajām pārestībām. Īstām vai iedomātām, tam vairs nav nozīmes. Galvenais, ka ir iespēja.
Vēl pirms dažām dienām šķita, ka ZZS izvirzītajam kandidātam ir visai niecīgas izredzes. Viņš būtu bijis jāatbalsta AS, kuras biedri savulaik ar skandālu aizgāja no ZZS, un abu politisko spēku starpā joprojām gruzd aizvainojums. Tā kā vēl nesen AS burtiski rāvās tikt atpakaļ valdībā un bija gatavi uz daudz ko, lai tikai to panāktu, tad tika uzskatīts, ka AS darīs visu, ko teiks “Vienotība”, no kuras labvēlības lielā mērā bija atkarīga AS nākotne.
Taču premjeres netaktiskais uzbrēciens Edvardam Smiltēnam acīmredzot bija pēdējais piliens, kurš lika AS biedriem saprast: mēs te varam visādi klanīties “Vienotības” priekšā, mums tas tāpat neko nedos. Neņems viņi mūs “pulciņā” no vājuma pozīcijām. Spēli lauzt varam tikai no spēka pozīcijām. Kopā ar NA, atbalstot ZZS kandidātu, varam iedragāt “Vienotības” autoritāti. Ja izdosies šo “milzi uz nervozi ļodzīgajām kājām” sagraut, tad tā arī būs tā kārotā iespēja tikt atkal pie “lielā galda”.
Lai arī LB prezidenta vēlēšanas pēc ZZS scenārija vēl nenozīmē valdības un koalīcijas maiņu, tas būtu pietiekami spēcīgs signāls tam, ka Latvijas politiskajā arēnā ir fundamentāli mainījies spēku samērs. Ņemot vērā vispārējo politisko stāvokli, tas varētu liecināt, ka esošā koalīcija ir savu resursu izsmēlusi un jādomā par jaunu. Tāpat tas liecinātu par to, ka “Vienotības” 15 gadu ēra ir beigusies ja ne uz visiem laikiem, tad vismaz kamēr “Vienotībā” parādīsies jauni, daudzsološi līderi. Pagaidām tādus neredz. Tas dod iespēju šo līderu vietu aizņemt citiem, no citām komandām.
