Pirmdienas rīts sākās ar patiešām patīkamām ziņām. Pareizāk sakot, izcilām, gluži vai grandiozām ziņām. Latviešu režisora Ginta Zilbaloža animācijas filma “Straume” ieguvusi prestižo “Golden Globe” balvu.
Latvijā tapušam kino darbam šī ir līdz šim vēl nebijusi uzvara. Vēl vairāk. Līdz šim nekas tamlīdzīgs nav bijis pat tuvumā. Ne literatūrā, ne glezniecībā un pat ne mūzikā, kas tradicionāli skaitās mūsu stiprā puse, tik augsta līmeņa starptautiska atzinība nekad nav sasniegta.
“Straume” ir pirmā latviešu filma, kas ieguvusi šo prestižo balvu, atstājot aiz sevis tādus industrijas gigantus kā “Disney”, “Pixar” un “Dreamworks”. Var teikt: īsts, piepildīts arhetipisks Annas Brigaderes “Sprīdīša” stāsts. Izgāju viens pasaulē laimi meklēt, atradu draugus un mērķi sasniedzu. “Straumes” režisors neskaitāmajās intervijās gan pirms, gan pēc uzvaras, gan arī saņemot balvu no Harisona Forda rokām, nemitīgi uzsvēra, ka ir pieradis strādāt viens un šī ir viņa pirmā reize, kad darbojies komandā.
Vai šī uzvara iezīmēs kādu jaunu pavērsienu pasaules kultūras tendencēs? Šobrīd vēl grūti spriest. No vienas puses, “Straumes” uzvara liecina par to, ka pieprasījums mainās. Visas pārējās četras balvai nominētās filmas bija standarta animācija, pie kādas esam gadiem pieraduši.
Ginta Zilbaloža filma ir neparasta visos aspektos. Jau tīri vizuāli ar tehnisko risinājumu. Tā ir neparasta ar to, ka tajā zvēri nerunā. Viņi it kā netiek humanizēti, kā tas parasti bijis Rietumu animācijas tradīcijā, taču tajā pašā laikā ir cilvēcīgāki, emocionāli piesātinātāki nekā bieži vien paši cilvēki. Filmā dzīvnieki ir dzīvāki par dzīviem. Viņu emocijas ir spilgtākas, nekā to spēj notēlot ģeniālākie dzīvie aktieri. Turklāt tās ir nepārspīlētas.
Var tikai apbrīnot to meistarību, ar kādu tiek atveidota dzīvnieku lepnība, bailes, vienaldzība.
Lai arī pats Zilbalodis jau pēc balvas saņemšanas intervijā norāda, ka viņa filmā dzīvnieki ir dzīvnieki, nevis cilvēki, viņš nekautrējas norādīt uz filmas sociālfilozofisko komponenti, kuras uzstādījums ir nepārprotams: lai cik dažādi mēs būtu, kopā sadarbojoties, varam pretoties gan konkrētiem ienaidniekiem/pāri darītājiem, kas mums cenšas salauzt spārnus (filmā tas tiek izdarīts burtiskā nozīmē), gan stihijai.
No otras puses, Holivudai (plašākā izpratnē) ir tāds niķis paņemt kaut ko jaunu, eksotisku, nebijušu. Tad uz mirkli par to patīksmināties, parotaļāties un... aizmirst. Varbūt vēl pārņemt savā arsenālā kādas mākslinieciskās novitātes un tās jau tālāk aprobēt savos milzīgajos radošajos cehos, operējot ar mums nesasniedzamiem resursiem.
Tas, ka balvas pasniegšanas ceremonijā Ginta vārds tika izrunāts kā Džinzs, liek mums pārāk nesadomāties un neaizlidot pārāk augstu mākoņos. Skaidrs, ka uz globālās skatuves mēs esam eksotika, interesanta piedeva pie galvenajiem “ēdieniem” - lielajām Holivudas spēlfilmām, un šis panākums diez vai Latviju ievedīs kinoindustrijas “augstākajā līgā”. Bet savu vārdu mēs esam pateikuši, un ar mums būs jārēķinās.
Uz šī Latvijas apstākļiem neiedomājami augstā sasnieguma fona nebūtu lieki atcerēties mūsu kādreizējā “izlēmīgā reformatora”, premjerministra Eināra Repšes centienus likvidēt latviešu kino nozari 2003. gadā. Toreiz Repše jautāja savas valdības locekļiem: vai kāds esot redzējis kādu jaunu neatkarības gadu latviešu filmu? Nesagaidījis pozitīvas atbildes, Repše nosprieda, ka tad jau neesot jēgas tērēt naudu tik bezcerīgai nozarei. Tāpat ar Holivudu nespēsim konkurēt, tad priekš kam tas? Redzējis neesmu, tātad neeksistē.
Šo Repšes ierosmi pieminu ne tikai tāpēc, ka Zilbalodis ar komandu pierādījis Repšes tā laika ideju tuvredzību, bet arī tāpēc, ka Repšes proponētās valsts pārvaldes metodes atkaļ kļūst populāras. Kaut kas nepatīk - likvidēt. Nevar ieraudzīt tūlītēju labumu - noņemt finansējumu.
2003. gadā Repšes neslēptais “marsietisms” ātri izdarīja savu. Viņš zaudēja popularitāti un līdz ar to arī amatu, vēl pirms paguva likvidēt kinonozari. Tiem, kas tos laikus neatceras, atgādināšu, ka Repše ekscentriskās uzvedības dēļ tika dēvēts par “marsieti”. Viņš pats par šo savu iesauku atļāvās paironizēt kādā preses konferencē, sakot: “Es kā vispārzināms marsietis.”
Atgriežoties pie izcilā panākuma, ir dzirdēts mazliet nenopietns, daļēji ironisks jautājums: kas bija lielāks panākums - mūsu hokejistu bronza vai Zilbārža “Straume”. Vai nav jārīko kārtējā sagaidīšana pie Brīvības pieminekļa?
Tie nav salīdzināmi sasniegumi. Tie katrs par sevi ir Latvijai, nācijai ievērojami panākumi, taču katrs gluži atšķirīgā sfērā. Tomēr abi ir tādi, kuri liek pasaulei iegaumēt Latvijas vārdu. Tas cita starpā ir ārkārtīgi svarīgi, jo atpazīstamība rada daudzas priekšrocības. Tai skaitā drošības priekšrocības, kas šodienas apstākļos īpaši svarīgi. Jo vairāk cilvēku pasaulē zinās Latvijas vārdu, jo tai būs lielāks atbalsts grūtākā stundā. Cepuri nost Zilbalodim, kurš īsajā uzrunā uz lielās skatuves pēc balvas saņemšanas neaizmirsa pieminēt Latvijas vārdu.
Tas, ka filmā dzīvnieki nerunā cilvēku balsīs, dod filmai papildu iespējas arī milzīgajā Ķīnas un Dienvidaustrumāzijas tirgū, jo turienes tradicionālajā kultūrā dzīvnieku cilvēciskošana skaitās ne visai pieņemama. Zilbaloža filma šos aizspriedumus veiksmīgi apiet.
Kāds būs “Straumes” un filmas radošās komandas tālākais liktenis, šobrīd nepateiks neviens. Vēl jau priekšā lielākais gada notikums kinematogrāfā - “Oskaru” piešķiršana. “Golden Globes” balvu iegūšana diezgan cieši korelē ar “Oskariem”, tāpēc ir samērā lielas cerības, ka “Straumes” triumfs turpināsies arī 2./3. martā Losandželosā, “Dolby Theatre” zālē.
Ja tiek pieminēts filmas režisors Zilbalodis, tad nevar nepieminēt tās producentus Matīsu Kažu un Ronu Daiensu, bez kuru prasmēm un izveicības filma diez vai taptu tik vērienīga, kāda tā ir, un, galvenais, vai tiktu tik efektīgi popularizēta pasaulē, kur bez sekmīgas reklāmas daudzi šedevri visdažādākajās jomās vienkārši pazūd kopējā produkcijas plūsmā.
Tas, ka Zilbaloža “Straume” nepazuda milzīgajos kinoprodukcijas plūdos, kas ik dienu pārpludina skatītāju miljardus, ir unikāls filmas autoru panākums. Paldies viņiem, un priecājamies līdzi.
