Baltijas valstu kopuzņēmuma “RB Rail” padome plāno šodien, 30. janvārī, pieņemt lēmumu apturēt visas projekta aktivitātes Latvijā. Piekritīsiet, beidzot kāda lieliska ziņa no šī kantora. Parādījusies cerība, ka beidzot tiks pārtraukta bēdīgi slaveno “Daugavas pāļu” un acīs mazāk krītošo “Mārupes arku” būvēšana. Varētu teikt, sen jau bija laiks.
Atmiņā uzreiz nāk epizode no Aloiza Brenča leģendārā seriāla “Ilgais ceļš kāpās”, kurā Otrā pasaules kara laikā ideoloģiski apjukušais Rihards zvana savam draugam, augsti stāvošam esesietim (tēlo Uldis Dumpis), un sašutis sūdzas, ka “mūsu ciemā ir nošauts viens komunists”, uz ko Dumpis priecīgā balsī atsauc: “Nu redz, cik labi.”
Tā arī šajā gadījumā. “RB Rail” draud “apturēt visas projekta aktivitātes Latvijā”, ja no valsts budžeta netiks rasti deviņi miljoni eiro, lai izmaksātu iekavētās “RB Rail” atalgojuma un administratīvās izmaksas. Pareizākā reakcija no valdības puses uz šiem draudiem būtu: “Nu redz, cik labi [ka apturat].”
Jāatzīst, ka valdības reakcija ir patiesi cerīga. Ministru prezidente Evika Siliņa otrdien pēc Ministru kabineta sēdes paziņoja, ka nekādu šantāžu no “Rail Baltica” komandas nepieņemšot, kamēr projektā netiks atrasta ekonomija. Lai arī, visticamāk, prasītie miljoni beigu beigās tiks iedoti, lai, satiksmes ministra Kaspara Briškena vārdiem runājot, “nerastos finansiālā neattiecināmība un iespējamas soda naudas”, jau tas vien, ka premjerministres līmenī parādās retorika: “šantāžai nepakļaušos”, ir laba zīme.
Tas nozīmē, ka šantāža beidzot tiek saukta par šantāžu. Kā bija līdz šim? Dažādas “Rail Baltica” pārvaldes struktūras pieņem lēmumus par projektēšanu, būvniecību, iepirkumiem neatkarīgi no tā - ir finansējuma avots vai nav - izejot no pieņēmuma, ka vēlāk valsts vai ES par to tāpat samaksās, “jo kur tad tās liksies”. Projektu taču nevar apturēt.
Tādējādi faktiski nodarbojoties ar šantāžu, noliekot valsti fakta priekšā: re, kur tiek būvēts pālis - maksājiet. Citādi iestāsies, kā teiktu Endzelīna mūsdienu reinkarnācija Briškens, “finansiālā neattiecināmība”.
Patiesība ir daudz skaudrāka, nekā to zīmē Briškens. “Finansiālā neattiecināmība” nevis draud iestāties, bet tā jau sen kā ir iestājusies. Naudas nav, bet tiek būvēti pāļi neesošiem tiltiem, arkas “uz nekurieni”, iepirkti luksusa automobiļi projekta administrācijai, maksātas pasakainas algas vadītājiem, bet vēl nav uzbūvēts neviens sliežu ceļu kilometrs.
Tajā pašā laikā ir skaidri jāsaprot, ka ātrgaitas dzelzceļa trase “Rail Baltica” bija agrāko, “miera laiku” projekts. Tas radās laikos, kad Eiropā varēja sapņot par tās saulaino nākotni. Kad aizsardzībai varēja atvēlēt simboliskas summas, jo šķita, ka kari un karošana ir palikuši tālajā, tumsonīgajā “pagājušajā gadsimtā”. Tagad, kad aiz loga 21. gadsimts, viss būšot pavisam citādi. Modernāk. Gaišāk. Iestājies civilizācijas zelta laikmets, kad priekšā tikai bezbēdīga attīstība, zinātniski tehnoloģiskais un sociālais progress.
Tagad par šiem sapņainajiem maldiem nākas maksāt. Aizsardzībai jātērē trīs, četri un pat pieci procenti no IKP. Turklāt īstai aizsardzībai, nevis pārliekot kādus faktiski civilus objektus Aizsardzības ministrijas bilancē. Piemēram, sporta zāli, kura formāli skaitītos militārs objekts. Tagad dažu pie “Rail Baltica” barotnes piezīdušos darboņu centieni arī “Rail Baltica” trasi uzdot par militāru objektu ir no tās pašas “operas”.
Nav noliedzama “Rail Baltica” potenciālā militāri stratēģiskā komponente. Taču šīs komponentes svars, nozīme projektā nav un nekad nav bijusi izšķirošā. Tā proporcionāli neatbilst ieguldāmajiem resursiem. Ja būtu runa tieši par aizsardzības jomu, tad šos līdzekļus varētu daudz lietderīgāk ieguldīt citos, reālos aizsardzības vai militārās industrijas objektos.
Trasi varētu bezrūpīgi būvēt, ja nopietna apdraudējuma nebūtu. Tad tā krīzes situācijā kaut kad nākotnē varētu lieti noderēt. Taču apdraudējums ir tieši šobrīd, nevis “kaut kad nākotnē”. Kāpināt aizsardzības potenciālu mums vajag tagad un tuvākajos gados, kamēr Putins sēž Kremlī, nevis 2036. gadā, kad pēc Saeimas izmeklēšanas komisijas priekšsēdētāja Andra Kulberga aplēsēm varētu, labākajā gadījumā, tikt atklāta trases pirmā kārta.
Lai kā to kādam negribētos atzīt, projektam tikpat kā nav reāla ekonomiskā pamatojuma. Tas ir tīrs “iegribu” projekts ar nenoliedzamu simbolisko nozīmi (atjaunot savienojumu (integrēties) ar Eiropu un nodalīties no Krievijas). Šādiem simboliskiem projektiem ir sava vieta un savs laiks ikvienas valsts vēsturē. Ikviens būtu priecīgs, ja šis projekts realizētos tā, kā tas tika sākotnēji iecerēts. Diemžēl tā realizācija iet kā pa celmiem, un tā finansiālā ietilpība izrādījusies nesalīdzināma ar sākotnējo. Turklāt radikāli izmanījies starptautiskais klimats. Līdz ar to arī finanšu prioritātes.
Ir pēdējais laiks izbeigt strausa politiku. Jāsāk runāt skaidru valodu. Ja patiesi gribam atvēlēt aizsardzībai 4% un vairāk procentu no IKP, tad par šo “iegribu” vilcienu, vismaz pagaidām, jāaizmirst. Pie tā varēs atgriezties, kad Putins vairs nebūs Kremlī un iestāsies nākamais atkušņa periods.
Tas nozīmē, ka jāsāk mainīt retoriku un redzējumu. Jāsāk runāt par projekta konservāciju un finanšu fokusa pārbīdi uz tiešajiem aizsardzības uzdevumiem. Tajā skaitā aizsardzības industrijas uzdevumiem. Tūlīt jau sāksies ceturtais kara gads, bet Eiropas militārā industrija kā nespēj atdzimt, tā nespēj. To atzīst visi eksperti, tajā skaitā NATO ģenerālsekretārs Marks Rite.
Šobrīd mūsu valsts galvenais uzdevums ir nodrošināt maksimālu aizsardzības potenciāla kāpināšanu. Visi pārējie uzdevumi stāv rindā tikai aiz tā. “Rail Baltica” šajā rindā nav ne otrais, ne trešais.
Projekta turpināšana ir vistīrākās “dzīres mēra laikā”. Ir skaidri jāpasaka, ka tagad mums ir citas, vitāli svarīgākas prioritātes. “Iegribu” vilciens var pagaidīt, tāpēc uz “RB Rail” šantāžu jāatbild īsi: “Apturiet savas aktivitātes pēc iespējas drīzāk. Un vispirms paši savu darbību. Paldies par darbu.”
