Šobrīd politisko apskatnieku vidū valda reti sastopama vienprātība – Evikas Siliņas valdības spēju resurss ir izsmelts. Kā parasti tādos gadījumos mēdz būt, tie, uz kuriem šis vērtējums attiecas, to nekādi negrib atzīt. Situāciju viņi mēģina glābt ar ministru rotācijām un jauna (kārtējā) uzrāviena solījumiem. Vai tas ko līdzēs?
Kamēr pārējās koalīcijas partijas vēl domā, kā reaģēt uz Siliņas ierosināto “gultu pārbīdi”, “Vienotība” jau demonstrē gatavību “uzrāvienam”. Rādot priekšzīmi, tā pirmā izvirzījusi savu ministru - Cēsu novada domes priekšsēdētāju Jāni Rozenbergu, kurš uzreiz, jau pirmajā uzstāšanās reizē nodemonstrēja savu absolūto nepiemērotību šāda līmeņa amatam.
Kā citādi vērtēt viņa izteikumu, ka par darāmajiem darbiem viņš runāšot tikai pēc apstiprināšanas ministra amatā? Tātad vispirms lai Saeima nobalso par ministru - “kaķi maisā”, un tikai tad viņš pateikšot, ko taisās darīt. Ja koalīcija nobalsos par kandidātu ar šāda līmeņa izpratni par politisko procesu, par demokrātiju, tad tas tikai apliecinās, ka esam pakāpušies vēl par vienu pakāpienu zemāk savas valsts demokrātiskajā attīstībā.
Diemžēl jau tagad var visai droši prognozēt: ja Siliņas iecerētā rotācija notiks, tad Rozenbergs tiks apstiprināts (roka neceļas rakstīt - par viņu tiks nobalsots) izglītības ministra amatā, jo to, ko nolēmušas “augšas”, to nav ko “apakšām” (ierindas deputātiem) apspriest.
“Gultu pārbīde” vai ministru rotācijas gan ir tikai viens no valdība “restarta” elementiem. Cits ne mazāk nozīmīgs, kā tiek uzskatīts, ir jaunu lozungu un saukļu producēšana. Glīti iesaiņot politisko piedāvājumu mūsdienās skaitās svarīgāk par to, kas tur iekšā. Rodas “Valdības uzrāviena 4x4 prioritāšu” plāns.
Ir pagalam nobružāts teiciens: katru reizi atkārtojot vienu un to pašu darbību, ir muļķīgi gaidīt citu rezultātu. Kad lasi šo “valdības uzrāviena 4x4 prioritātes 2025. gadam” tabuliņu, tad saproti, ka šādus valdības darba pilnveidošanas “plānus” esi redzējis steriem. Šādu plānu ražošana valsts pārvaldes sistēmā ir ieguvusi konveijera raksturu. Katrā iestādē ir nodaļa, kas nenodarbojas ne ar ko citu kā vien ar dažādu plānu un koncepciju ražošanu.
Kāds no šādu tabuliņu veidošanas labums, neviens nepaskaidro. Un nav arī nekādas vajadzības, jo to jēga ir vienkārši būt. Tādām jābūt, jo bez šādām bezjēgas tabuliņām prezentācija izskatās tukša, nepilnīga. Nemoderna.
Nepietiekami gudra, bet izskatīties gudram ir galvenais katra birokrāta uzdevums.
Tas pīārists, kurš šo “uzrāviena” plānu prezentēja pasūtītājam, tas ir, premjerei Siliņai, droši vien savā runā piesauca asociācijas, kādas cilvēkam rodas, dzirdot 4x4. Jauda, spēks, izturība, gatavība pārvarēt šķēršļus, neapstāties pusceļā. Taču tas viss ir no daiļrunāšanas sporta repertuāra. Bet mums šeit jārisina nopietnāki uzdevumi, nevis jāpiedalās smukāko prezentāciju konkursā.
Vai par šīm nopietnākajām lietām kāds patiešām domā? Baidos, ka nē. Visi ārkārtīgi svarīgiem ģīmjiem (finanšu ministra Arvila Ašeradena stilā) spriedelē par to, kad varētu sasniegt 4% un kad 5% aizsardzībai no IKP. 2029. gadā vai gadu agrāk, bet par kaut ko konkrētu un taustāmu nerunā nemaz. Teiksim, par to, kā labāk izmantot jau esošos resursus, vai par dronu vadības vienību veidošanu, vai citu modernās kara darbības elementu ieviešanu.
Publiskajā telpā valsts amatpersonas tik runā un runā, acīmredzot joprojām dzīvojot pārliecībā, ka no viņu “gudrās” runāšanas celsies viņu reitings un tādā veidā viņi varēs sev nodrošināt arī turpmāku komfortablu vietu uz politiskās skatuves.
Tā vien izskatās, ka no Donalda Trampa uzvaras viņi neko nav mācījušies. Nav sapratuši, ko nozīmē “jaunā kārtība”. Paskaidrošu. “Jaunā kārtība” nav tas, ka ASV kopā ar Krieviju, Baltkrieviju un Ziemeļkoreju nobalso pret Ukrainas iesniegto Krievijas agresiju nosodošo ANO rezolūciju. “Jaunā kārtība” nozīmē to, ka vēlētājiem ir apnikusi daiļrunāšana. Viņi vēlas redzēt darbus. Pat ja šos darbus dara tāds politiskais nejēga, kāds, spriežot pēc minētā balsojuma, ir Tramps.
Jā, visticamāk, redzot, ko šis “zilonis trauku veikalā” būs sastrādājis, daļa vēlētāju no viņa novērsīsies, bet ne jau par to ir runa. Runa ir par to, ka smalkrunātāju laiks ir beidzies. Cilvēki alkst dzirdēt tiešu valodu. Darbu valodu, nevis kārtējās runas par kārtējiem “uzrāvieniem”. Cilvēki alkst redzēt darbus, nevis glītas prezentācijas par “4x4 prioritātēm”.
Katram gadījumam atgādināšu, ka “Vienotība” šādas “programmas”, “plānus”, “koncepcijas” jau gadiem burtiski štancē, kā stāvot pie presformas. Lūk, “Vienotības” izaugsmes plāns, ar kādu tā gāja uz 10. Saeimas vēlēšanām 2010. gadā.
Panākt tautsaimniecības izaugsmi par 20%; nodrošināt Latvijā 1,1 miljonu darba vietu; panākt dzimstības pieauguma atjaunošanos; samazināt ienākumu nevienlīdzību; samazināt ēnu ekonomiku un tā tālāk, un tamlīdzīgi. Kā redzam, piecpadsmit gados nekas nav mainījies. Tā pati bezjēgas tukšvārdība. To pašu veco kāršu “samazināsim”, “pilnveidosim”, “ieviesīsim” pārdalīšana.
Vai tiešām viņi cer, ka ar šo ziepju burbuļu pūšanu viņi var “izbraukt” mūžīgi? Izskatās, ka tiešām cer. Tad nu lai vaino paši sevi.
