Nedrīkst pieļaut, ka nākamā valdība ieslēdz atpakaļgaitu un pārskata līdz šim ieviestās reformas, – intervijā LR pauž koalīcijas sarunvedējs Krišjānis Kariņš, kuram – drīz jau būs mēnesis apkārt – nu galīgi nevedas ar tām sarunām. Katru dienu viņš nāk klajā ar vienu un to pašu paziņojumu, sak, „Progresīvajiem” jābūt valdībā. NA un AS ir pret šādu soli, atsakās runāt ar „Pro”, tie apvainojas, uzlej nerunātājiem samazgu spaini, tomēr turpina lūgties. Tā paiet gadi...
Vakar Nacionālās apvienības viedoklis bija: netikties ar progresistiem, jo, kā teica NA valdes locekle Ināra Mūrniece, valdības veidošanas sarunas šobrīd aizņemot „ārkārtīgi daudz laika”, tāpēc NA nevarot izbrīvēt laiku sarunai ar „Progresīvajiem”. NA valde lēma, ka koalīcija jāveido trim partijām - NA, AS un „Jaunajai Vienotībai”. Loģiski. Tad kāpēc gan vajadzētu tikties arī ar progresistiem? Tukšs laika tēriņš.
Bet „Progresīvie”, raugi, apvainojās: piektdien viņi esot saņēmuši informāciju par gaidāmo tikšanos ar NA, tāpēc sākuši tai intensīvi gatavoties - nomazgājās, uzvilka svaigas zeķes, iesmaržojās. Bet te pēkšņi... „Diemžēl ir saņemts diezgan gļēvulīgs atteikums,” sacīja „Pro” līderis Kaspars Briškens, piebilstot, ka „Progresīvie” šādu atteikumu vērtē kā nevēlēšanos sēsties pie galda, lai pārrunātu valstij kritiskās darba prioritātes.
Nez kurš šiem meža dīvainīšiem ir prasījis ar kādu pārrunāt „valstij kritiskās darba prioritātes”? Ja nu vienīgi Kariņš...
„Gļēvulīgais atteikums”, domāju, ir skaidrojams ar saprotamu NA nevēlēšanos lieki tērēt laiku tukšām sarunām par tām pašām „kritiskajām prioritātēm”, uz kurām spiež „Pro” vārduvīri un pļāpusievas: par pusaudžu kastrācijas aktualitātēm, par govju pirdienu ietekmi uz globālo sasilšanu, par Marksa un Engelsa teoriju ietekmi uz galvaspilsētas kanalizāciju.
Taču skaidrību - tik dzidru kā Glāžšķūņa stikliņš - beidzot ieviesa pagaidāmpremjers Kariņš, atklādams viena otra koalīcijā gribētāja atpakaļgaitas vēlmes. Viņam esot bažas par „šauru ekonomisku interešu” atgriešanos Latvijas politikā, tāpēc turpmākajās koalīcijas veidošanas sarunās viņš centīšoties gūt pārliecību, ka šīs intereses neņem virsroku un ka sāktās reformas netiks atceltas.
Kariņš pat gandrīz konkretizēja to necilo ķermeņa daļu, kur patlaban atrodas mūsu valsts: „Mēs kā valsts esam tur, kur esam. Daudzi, arī es uztraucos, kāpēc mūsu ekonomika nav tik spēcīga kaut vai kā mūsu ziemeļu kaimiņiem. Viens no iemesliem ir tas, ka Latvijā gadiem ilgi šaurās [ekonomiskās] intereses ir bijušas ja ne pārsvarā, tad ar ļoti lielu ietekmi. Mēs pakāpeniski ejam prom no tā, un manā vadībā mēs neiesim atpakaļ tajā virzienā. Mums ir jāiet uz priekšu.” Tā jau gandrīz atzīšanās savā nevarēšanā un nekompetencē: četrus gadus vadīt valdību, kam „šaurās ekonomiskās intereses” bijušas „ar ļoti lielu ietekmi”.
Ja jau tik drosmīga atzīšanās, tad - vajadzētu arī pakonkretizēt, kur tieši bijušas tās šaurās intereses. Vai tik ne ostu reformā? Nuja, viņš to arī pats atzīst: publiskajā telpā esot dzirdams par dažu politisko spēku vēlmi pārskatīt ostu reformu.
Bet tā taču tik eleganta un iznesīga, tā reforma! Agrāk ostas bija atvasinātas publiskas personas - valsts pārvaldes iestādes, kurās kā līdzvērtīgi partneri piedalījās gan valsts, gan attiecīgā pašvaldība, kuru mērķis bija ne tikai gūt peļņu un sniegt ostas uzņēmējiem pakalpojumus, bet arī - un tas pat ir svarīgāk - radīt infrastruktūru, lai arī pilsētnieki, kuri dzīvo šajās ostas pilsētās, gūst no ostām labumu.
Līdz ar ostu reformu viss īpašums pāriet valstij, bet ostas pilsētām tiek piedāvātas mazākuma akcionāru tiesības. Turpmāk ostas strādās kā komersanti ar vienīgo mērķi - gūt peļņu. Papildus tam jaunveidojamās ostu pārvaldes jau konkurēs ar uzņēmumiem, kuriem līdz šim sniedza savus pakalpojumus. Ja arī šī peļņa parādīsies, tad ostas pilsētu iedzīvotājiem vairs nebūs ieguvuma, kā tas bijis līdz šim, un tie bija daudzi miljoni eiro - dažādos projektos, vides un infrastruktūras uzlabojumos, celtniecības attīstībā, labklājībā, kultūras pasākumu finansējumā.
Pēc reformas ostu pārvaldīs nevis pilsēta kopā ar valsti - ar līdzvērtīgiem nosacījumiem, kā tas bijis vienmēr - bet tikai valsts dažu ministriju personā, starp kurām noteicošā loma būs Satiksmes ministrijai. Kādreiz svarīgi bija gan vides un tranzīta aspekti, gan ekonomika un finanses, to visu analizēja un vadīja attiecīgās ministrijas kopā ar pašvaldību. Pēc reformas viss nonāks Satiksmes ministrijas kontrolē. Turklāt liela daļa ostu teritoriju pāries valsts kapitālsabiedrības īpašumā - bez atlīdzības.
Ostas būs iespējams privatizēt burtiski par kapeikām, jo ekonomikas rādītāji krīt, tranzīts ir apstājies, tam nav radītas alternatīvas. Šobrīd likumā ir viena rinda par to, ka ostas nav privatizējamas. Bet var taču sasaukt Saeimas ārkārtas sēdi un divos lasījumos izslēgt šo rindiņu no likuma. Tad ostu privatizācijai vārti būs vaļā.
Vai par šīm „šaurajām interesēm” ostu jautājumā, kuras savulaik ģenerēja „Konservatīvie” un atbalstīja tā pati „Jaunā Vienotība”, runāja Krišjānis Kariņš? Vai vēl par kādām citām, ko pārstāv, piemēram, „Progresīvie”, kurus Kariņš par varītēm cenšas ievilkt koalīcijā? Par ko tik mīklaini izsakās premjers?
Vai viņam jau nebūtu pienācis laiks novērtēt NA un AS pacietību - tā vietā, lai nepārtraukti koķetētu ar apšaubāmiem kreisajiem liberāļiem? Ka tik nesanāk tā, ka pacietību zaudē arī Egils Levits un aicina valdību veidot kādu pavisam citu politisko spēku?
