Vēl pie varas ruļļiem esošais vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrs Toms Artūrs Plešs tā arī neko nav varējis izdarīt, lai savaldītu Daugavpils valstspilsētas mēra Andreja Elksniņa (S) pretvalstiskās aktivitātes. Ar dvēseliskām mokām un uzspēlētu pompu pilsēta gan tika atbrīvota no okupantu pieminekļu smakas, tomēr ne līdz patiesi tīram gaisam. Turklāt Elksniņš nesen arī paspēja nogānīt Latviju īpaši smalkā veidā.
Žurnāliste Olga Dragiļeva portāla „Delfi” raidījumā pavaicāja Daugavpils mēram Elksniņam: vai viņš cer uz Ukrainas uzvaru Krievijas karā. Viņš norādīja, ka „uzvarētāju šajā karā nebūs”. Uz jautājumu - vai viņš cer uz Krievijas armijas sagrāvi un atkāpšanos, viņš atkārtoja to pašu, ka uzvarētāju šajā karā nebūs. Žurnāliste bija neatlaidīga, mēģinot no Elksniņa dabūt atbildi kaut vai izjūtu līmenī. Bet mērs bija nelokāms kā slotaskāts un atbildēja: „Jūs mēģināt mani eksaminēt, bet jums nepatīk atbildes.”
Izskatās, ka atbildes par valstspilsētas vadītāja uzvedību nesniegs arī pagaidām esošās ministrijas ruļļu turētājs Toms Artūrs, jo, lai atbildētu, vajag arī dūšu, ne tikai regulāras un draudīgas nopūtas.
Un ne jau tikai par uzvarētājiem (ne)runāja Elksniņš. Viņam pat bija grūtības nosaukt agresoru Krievijas karā pret Ukrainu. „Es jau atbildēju uz jūsu uzdotajiem jautājumiem,” viņš vīzdegunīgi attrauca. Vateniski tradicionāla bija arī atbilde uz jautājumu: „Kam pieder Krima?” „Krima ir Krievijas Federācijas sastāvā,” kā pareizi izglītots ģeopolitiķis atbildēja Daugavpils mērs.
Vakar, sajutis sviluma smaku, Elksniņš iknedēļas preses konferencē gan sāka taisnoties: „Kā Daugavpils domes priekšsēdētājam man ir saistošs Latvijas ārpolitikas kurss.” Jo izrādās, ka, vērtējot Krimas juridisko statusu no starptautisko tiesību viedokļa, ir spēkā vesela virkne ANO Ģenerālās asamblejas rezolūciju, kuras pieņemot Latvijas valsts pozīciju apliecinājusi Ārlietu ministrija, uzsverot atbalstu Ukrainas teritoriālajai integritātei tās starptautiski atzītajās robežās, aicinot izbeigt Krimas okupāciju un pasludinot par spēkā neesošu 2014. gadā notikušo referendumu.
Bet diez vai šos Elksniņa novēlojušos runas plūdus pamanīs kremļa propagandoni, kuri pirms tam ar sajūsmu uztvēra Latvijas valsti apkaunojošos Daugavpils mēra izteicienus: daudz efektīvāk ir citēt Daugavpils mēra murgus par Krimas piederību Krievijai, nevis viņa taisnošanos par „kļūdu”.
Taču izcili programmatiska un politiski ievirzīta bija Latvijas lielpilsētas vadītāja atbilde uz Olgas Dragiļevas vaicājumu par Krievijas atbildību ukraiņu pilsētas Bučas sakarā - par to, kādu slaktiņu tur sarīkoja krievi. „Visā, kas ir noticis, atbildīga viennozīmīgi ir Krievija un Ukraina, un ASV,” vēsā mierā apspļaujot ukraiņu ciešanas, atbildēja Elksniņš. Izrādās, „par notikumiem un situāciju atbildīgi ir visi un, pirmkārt, diplomāti, jo tad, kad diplomāti zaudē diplomātijā, tad pie rīcības nonāk armija; tā vienmēr ir bijis; un šajā situācijā tas ir diplomātijas zaudējums, kas ir noticis”.
Cinisms un manipulatīvi meli - tie, šķiet, ir galvenie Andreja Elksniņa ieroči, lai „noliktu pie vietas” ikvienu, kuram ienāk prātā aizstāvēt ukraiņus viņu cīņā pret nacistisko Krieviju. Vainot Ukrainu un Ameriku ne tikai Bučas, bet arī pārējos slaktiņos - ko vēl tikpat absurdu varētu izdomāt vienas Latvijas pilsētas mērs? Sanāk tā, ka Latvijas pašvaldības vadītājs visu mūsu vārdā ir izteicis atbalstu krievu teroristiem, kuri joprojām atrodas Krimā un Donbasā. Mums būs zināmas grūtības izskaidrot visai pasaulei, ka tas ir tikai kaut kāds Elksniņš no pierobežas pilsētas Daugavpils, kurā ir ievēlēta prokremliska dome, un ka mums te, piedodiet, arī parlamentā ir viena otra partija ar putinistu nosliecēm.
To, ka Latvijā ir šāds sevi kremliski izslavējis eksemplārs, pamanīja arī Ukrainā. Ukrainas Ārlietu ministrijas runasvīrs Oļegs Ņikoļenko komentēja Elksniņa teikto savā „Facebook” kontā: „Latvijas pilsētas Daugavpils mērs Andrejs Elksniņš attaisno Krievijas noziegumus Ukrainā. Nav pārsteidzoši, ka viņa partija nu ir palikusi ārpus politikas pēc nesenajām Latvijas Saeimas vēlēšanām. Par laimi, šīs marginālās figūras izteikumi neatspoguļo ne mūsu draudzīgās Latvijas oficiālo nostāju, ne absolūtā vairākuma latviešu uzskatus, kuri ne tikai sirsnīgi jūt līdzi, bet arī aktīvi palīdz Ukrainai tās cīņā pret Krievijas agresiju.”
To visu zinot, ir tikai viens jautājums: cik ilgi šis pret Latvijas valsti un sabiedrību noskaņotais indivīds turpinās „valdīt” Daugavpilī, kas ir, ja var tā teikt, riska pilsēta? Jo to diemžēl iespējams pārvērst tādā kā vietējā Donbasā vai Luhanskā - ja labi pacenšas. Jācer, ka par to šaubu nav arī Valsts drošības dienestam.
Tāpēc vienīgā cerība uz jauno valdību, kas, iespējams, kādreiz tomēr taps, cerība uz jauno parlamentu, kas spēs atrisināt Daugavpils problēmu - padzīt iesīkstējušo, prokrievisko domi un ieviest tiešo valsts pārvaldi. Vismaz uz laiku. Kamēr prāts noskaidrojas un kamēr Elksniņš vēro saulīti caur rūtainiem aizkariem.
