„Ideja par divvaldību ministrijās patiesībā nāk no Valsts prezidenta,” atbild „Apvienotā saraksta” līderis Uldis Pīlēns, kuram vaicāju par nule parādījušos ideju veidot viceministra (ministra biedra) amatu. Pīlēns publiski izsakās, ka it kā vēlas jaunajā valdībā ieviest vairāku viceministru amatus, lai dalītu atbildību starp partneriem. Savukārt aizsardzības ministrs Artis Pabriks brīnās: „Kur ir Valsts prezidenta balss šajā sajukumā?”
„Rosinājums par viceministriem gāja kopā ar reformpolitiku, lai lietu norisi padarītu efektīvāku,” teic Uldis Pīlēns, „no prezidenta nāk arī ideja par enerģētikas un klimata ministriju, ja es pareizi saprotu. Mēs sakām, ka mums vajag horizontālo sadarbību - tiktāl viss ir atbalstāms. Jo visa Eiropa ir pilna ar ministrijām, kurās ir divu partiju solidāra atbildība par attiecīgajām jomām. Bet mēs nekādi nespējam aiziet no savām feodālajām saimniecībām.”
Uldis Pīlēns uzskata, ka divu partiju pārstāvji - ministrs un viceministrs - varēs sadarboties, jo „tagad ir jauni uzdevumi”. Viens no svarīgākajiem jautājumiem ir par Aizsardzības ministriju: „Patlaban Latvijas drošības interesēs ir jāapvieno viss Latvijā esošais potenciāls, sākot no bruņotajiem spēkiem un Zemessardzes, turpinot ar katastrofu medicīnas tēmu un citām tēmām. Klasisks Ukrainas gadījums. Līdz šim Aizsardzības ministrija nodarbojās tikai ar bruņoto spēku attīstību. Bet jāsadarbojas arī ar Iekšlietu ministriju. Tāpēc ir jābūt ministra biedram ar jauniem uzdevumiem. Tāpat kā Kariņa iecerētajā jaunajā ministrijā jābūt diviem: ministrs atbild par enerģētiku, viceministrs - par klimatu.”
Aizsardzības ministrs Artis Pabriks ir, maigi sakot, sašutis par iespējamo varas dalīšanu ministrijās, sevišķi, protams, par divvaldību Aizsardzības ministrijā: „Aizsardzības nozare ilgus gadus ir bijusi viena no stabilākajām un priekšzīmīgākajām valsts pārvaldes nozarēm Latvijas valdībā. Tas nav saistīts tikai ar manu darbu vien, tas saistīts ar pēdējās desmitgades turpinātības esamību aizsardzības nozarē kopumā. Mums jāsaprot, ka dzīvojam kara apstākļos. Tāpēc aizsardzības nozare, bruņotie spēki nav tā vieta, kur varētu un drīkstētu ieviest kaut kādu divvaldību, sašķeltu vai dalītu politisko atbildību.”
Pabriks uzskata, ka šāda
divvaldība bruņotajos spēkos (BS) radītu problēmas ar uzdevumu izpildi. Tas rosinātu nevis ātrāku progresu BS un aizsardzības nozares industrijas attīstībā, bet gan regresu, jo „tas būtu kā Padomju Savienībā, kur visi bija atbildīgi par visu, bet neviens ne par ko konkrēti neatbildēja”. Pabriks turpina: „Jebkurš saprātīgs cilvēks, kurš ir nodarbojies ar menedžmentu vai valsts pārvaldi, saprot, ka militārajās struktūrās divvaldība vai dubulta politiskā atbildība rada tikai mulsumu. Nevis progresu!”
Nevar nepiekrist, ka publiskajā telpā vienmēr ir likts uzsvars uz to, ka ir jābūt mazākai birokrātijai un racionālākai valsts pārvaldei, tāpēc Pabriks vaicā: „Kāpēc spēcīgā nozarē vajadzētu radīt jaunas pozīcijas? Jaunas atbildības, jaunus birojus un jaunus izdevumus? Tikai tāpēc, lai apmierinātu kādas jaunas partijas politiskās vēlmes „iezīmēt” savu stabiņu? Tas ir klajš piemērs tam, ka politiskās un individuālās ambīcijas, liekot uz spēles pat valsts drošību, tiek vērtētas augstāk par valsts interesēm kritiskā ģeopolitiskā situācijā. Šāda attieksme man šķiet nepiedienīga, tā ne tikai rada nedrošību, tā kavē Latvijas valsts attīstību.”
Runājot par „Valsts prezidenta balsi šajā sajukumā”, ko Artis Pabriks nosauc par Egila Levita atbildības sfēru (aizsardzības jomu) un kas, protams, tā arī ir, tomēr gribētos dzirdēt skaidru valodu no valsts vadītāja par gaidāmo divvaldību. Un tieši aizsardzības jomā. Cik tas ir racionāli? Kādi ir riski? Kādi ir ieguvumi? Pagaidām ir tikai vispārējas frāzes par „progresu valdības veidošanas sarunās”. Par progresu to gan grūti nosaukt, vēl vairāk - par valdības veidošanu. Jo katrs velk uz savu pusi, par galveno - par Latvijas valsti - nezin kāpēc piemirstot.
