Palīdzēt ir dabiski – tāpat kā elpot un mīlēt. Ne tikai Ziemassvētkos

© Pixabay

„Dāvanas? Mums?” – sieviete, atspiedusies pret spieķīti, paspēra soli atpakaļ. Viņas pārsteigums bija neviltots, kad mēs, sasveicinājušās un paskaidrojušas sava nāciena mērķi, grasījāmies to realizēt, proti, pasniegt viņai divus saiņus ar pārtiku un ziemas drēbēm.

Tas notika pirms daudziem gadiem. Izdomājām, ka, gaidot Ziemassvētkus, derētu izdarīt kaut ko... labu. Tādu „labu”, ko varbūt nedarām ikdienā. Netālā pašvaldībā noskaidrojām, kur dzīvo maznodrošinātas ģimenes, sapirkām pirmās nepieciešamības preces, izrevidējām savus drēbju skapjus, salikām visu pa maisiem un devāmies ceļā.

Ģimeņu bija gana daudz, bet tā viena palika atmiņā kā iegravēta. Pirmais mūs sagaidīja suns, aizgūtnēm luncinādams asti un raustīdams ķēdi, kas bija piestiprināta pie suņbūdas. „Tobi, mierā,” rāmi uzsauca sieviete, iznākot pa mājiņas durvīm.

Sievietei, šķiet, varēja būt mazliet vairāk par 40 gadiem, ortopēdiskie apavi liecināja par to, ka viņa ir cilvēks ar īpašām vajadzībām. Pārvietoties - tas viņai bija liels izaicinājums. Skumjākais bija tas, ka niecīgi mazajā mājiņā, kas kluknēja netālu no dzelzceļa līnijas, dzīvoja arī viņas meita. Arī cilvēks ar īpašām vajadzībām. Meita - pēc mātes stāstītā - no gultas cēlās reti: kustību traucējumi.

„Bet kā tad jūs... dzīvojat?” mēs bijām neizpratnē. „Tā arī dzīvojam,” attrauca māte. „Mums abām ir pensija, reizi nedēļā atnāk cilvēks no pagasta pārvaldes, kaut ko piepalīdz, atnes no veikala produktus, mēs samaksājam. Re, arī žurnālus neaizmirst,” sieviete norādīja uz kaudzīti ar glancētiem izdevumiem. Šķiet, ja arī tas cilvēks „no pagasta pārvaldes” nenāktu, mājiņas iekštelpa būtu tikpat spodra: viss bija sakopts un iztīrīts - it kā ciemiņu gaidās... Uz plīts vārījās kartupeļi, uz galda, ko klāja veca, bet tīra vaskadrāna, bija trauciņš ar sviestu un divas maizes šķēlītes.

Uzzinājām, ka abas - māte un meita - ir aicinātas dzīvot pansionātā, bet - „pagaidām vēl iztiekam, atteicāmies”. “Un kur tad liksim sunīti Tobi, ja mūs aizvedīs uz pansionātu?” teica māte.

Atvadījāmies. Sirds bija smaga kā dzirnakmens. Bet tajā pašā laikā tam dzirnakmenim bija tādi kā tauriņa spārni: abas - māte un meita - ne mirkli nesūdzējās par grūtumiem, kas bija piemeklējuši viņu dzīvi. Pieradums, samierināšanās, pieslīpēšanās liktenim? Nezinu. Neatradušas atbildi, mēs nolēmām, ka nākamgad noteikti aizbrauksim ciemos.

...Nākamgads pienāca ātri. Aizbraucām uz dzelzceļa malā dusošo mājiņu. Tobi neieraudzījām: pie būdas mētājās vien ķēde, bet māja šķita kā izmirusi - durvis bija aizdarītas ar priekškaramo atslēgu. Decembra sniegā nemanījām arī pēdu nospiedumus, un tumšie, neaizsalušie logi stāstīja, ka iekšā ir gandrīz tikpat auksti kā ārā...

Nu jau vairs neatceros, ko noskaidrojām par abām sievietēm - tik daudzi gadi pagājuši. Gan jau uzzinājām, ka turpmāko dzīvi viņas pavadīs kādā sociālās aprūpes iestādē.

Bet mans stāsts patiesībā ne par to. Vien par to, ka mēs katrs lielākoties nespējam kardināli izmainīt citu cilvēku likteni. Taču mazumiņu gan spējam izdarīt. Palīdzēt. Iepriecināt. Ziedot. Vismaz uz dažiem mirkļiem kādu darīt laimīgu. Kādam iedot cerību. Gaismu logā. Vienu dienu bez kara. Vienkārši mīļumu. Uzdāvināt segu un spilvenu, beigu beigās. To veco, bet gana glauno vilnas jaku, kas tev skapī karājas gadiem. To kasti ar brieža gaļas konserviem, ko tu principā neēdīsi. Atcerēties par lietām, kas tev varbūt ir nieki, bet kādam citam - iztika un siltums.

Un vēl. Esi laipns pret tiem, kuriem ir grūtāk nekā tev. Uz mirkli pamēģini iekāpt viņu kurpēs. Pamēģini pastaigāt pa sniegu basām ķepām - kā to dara dzīvnieciņi, kuri ziemā salst bez mājām. Un tad noziedo savu kapeiciņu tiem, kuri rūpējas par mūsu četrkājainajiem draugiem. Ja šo kapeiciņu būs daudz, mēs būsim palīdzējuši krietni.

„Dāvanas? Mums?” - pārsteiguma pilnie jautājumi tad nebūs vajadzīgi. Jo cilvēki zinās, ka palīdzēt - tas ir vienkārši un saprotami. Tas ir cilvēcīgi. Tas ir dabiski - tāpat kā elpot un mīlēt. Un ne tikai Ziemsvētkos vien, bet katru dienu.

Komentāri

Eiropas mājdzīvnieku produktu izplatītāju un ražotāju asociācija FEDIAF veikusi pētījumus par kaķu skaitu Eiropas valstu mājsaimniecībās. Pētnieki secinājuši, ka Latvijā kaķi dzīvo 37% no visām mājsaimniecībām. Tas ir trešais augstākais rādītājs Eiropas valstīs. Pirmajā vietā ar 48% ir Rumānija, otrajā ar 41% atrodas Polija. Kā izskaidrot to, ka esam tik ļoti pieķērušies šiem mīļajiem mājdzīvniekiem; kas mums tik ļoti patīk kaķos – pētījumu rezultātus “Neatkarīgajai” skaidro dzīvnieku mājvietas “Ulubele” saimniece Ilze Džonsone un sociologs Aigars Freimanis.