Latgalē ir pērles arī tur, kur sadzīvo katoļu un vecticībnieku dievnami, sinagogas un Velnezers

© Neatkarīgā

No ezera dzīlēm iznirst baznīca, saplūst ar debesīm, metot spožu atvilni zaļajā meža sienā, kas izklājusies aiz senās celtnes. Tas ir Foļvarkas vecticībnieku dievnams. Kopš 1887. gada tas izlaupīts 12 reizes, no 162 svētbildēm palikusi tikai ikona „Kungs Cebaots” un krusts. Latgale atver visas savas durvis: gan skaistās, gan ne tik ļoti. Šis ir mans aizgājušā gada sirsnīgākais ceļojums.

Un ne tikai ceļojums vien. Tā ir gaiša atklāsme: par to, ka vienmēr ir vērts atklāt savu mīlestību kādam, kurš nezina par tās eksistenci. Tā notika arī šoreiz: divi no mūsu ceļojuma dalībniekiem nekad nebija ceļojuši pa Latgali, un tā viņos raisīja gaišu pārsteigumu - iespējams, šim gaišumam pamatā bija arī mana mīlestība pret senču zemi.

Ik gadu augustā mēs dodamies uz Latgali. Ietveram ceļojumā Aglonu ar Vissvētākās Jaunavas Marijas debesīs uzņemšanas svētkiem, ciemošanos sirsnīgajā Makašānu mājā, kur saimnieko gleznotāja Gundega Rancāne ar dzīvesbiedru un Gundegas tēvs - koktēlnieks Antons Rancāns, tuvējo pilsētu, ezeru un svētvietu aplūkojumu.

Pagājušajā reizē lielākais pārsteigums mums bija atjaunotā Rēzeknes Zaļā sinagoga. „Beth midrash” - „mācību māja”. Tā ir Rēzeknes vissenākā koka ēka, kas saglabājusies līdz mūsdienām. Ebreju namīpašnieki to uzcēla 1845. gadā. Rēzeknes ebreji - aškenazu kultūras pārstāvji, kuri runāja jidišā, - jau kopš 17. gadsimta bija ienācēji no Rečas Pospoļitas. 19. gadsimta beigās Rēzeknē 50% iedzīvotāju bija ebreji, un 20. gadsimta 30. gados pilsētā bija 12 sinagogas.

Sakoptajā Rēzeknes vecpilsētas kvartālā atrodas tirgus, skola, baznīca, kādreizējā ebreju banka, tirgotāju bodītes - bet visam pa vidu atjaunotā Zaļā sinagoga. Laukakmeņu pamata mūris, uz tā - priedes guļbaļķi, apšūti ar profilētiem dēļiem, māju sedz lēzens četrslīpņu jumts.

Šajā ēkā savulaik bija lūgšanu vieta, Toras mācību telpa, ebreju bibliotēka. Kopš 20. gadsimta 90. gadiem lūgšanas sinagogā nenotika, jo tā bija avārijas stāvoklī un tika iekļauta 100 apdraudētāko Latvijas kultūras pieminekļu sarakstā. Sinagogas ēkas izpētē tika noskaidrots, ka tā 20. gadsimta sākumā bija nokrāsota zaļā krāsā, tāpēc ieguva nosaukumu - Zaļā sinagoga.

Restauratori izmantoja ekoloģiskās krāsas un materiālus, lai veiksmīgi atjaunotu sinagogas vēsturisko identitāti. Īpaši interesants ir lūgšanu zāles sakrālais koka ansamblis - Toras skapis, Bimā, Amuds. Apmeklētāji var aplūkot arī zemgrīdas genizu - seno tekstu krātuvi, kur zem stikla izvietoti restaurācijas gaitā atrastie artefakti. Un, protams, kā gan bez macas cepšanas krāsns: tajā arī šajos laikos top Pesaha svētku neraudzētā maize, ko nogaršojām arī mēs. Par piesātināto ekskursiju - paldies mūsu gidam Voldemāram Ivdrim.

Rāznas ezers, Velnezers, Zunds ar saimnieku Pīteru un viņa pirtiņu ezera krastā, Kristus Karaļa kalns, Zosnas baznīca un stāsti par tās būvnieku Ignāciju Riku, Slutišķu vecticībnieku sādža, Daugavas loki, Aglonas Maizes muzejs ar Viju Kudiņu mājasmātes lomā (un ne tikai lomā vien, viņa tiešām ir mājasmāte!), Lūznavas muiža, ko projektējis tās īpašnieks, polis Staņislavs Kerbedzs (1810.-1899.), viņš arī dzelzceļa būvju inženieris, profesors, Pēterburgas Zinātņu akadēmijas goda loceklis... Tagad Lūznavas muižā regulāri notiek džeza festivāli un citi gluži ekskluzīvi koncerti.

Tad - Andrupenes lauku sēta, kur mūs laipni ieaicina saimniece, vienlaikus no krāsns ņemdama ārā karstus maizes kukulīšus. Apstaigājam latgaliešu dzīvojamo māju (ak, bērnības atmiņas!), ieejam ceplī (tas maigi silts un smaržīgs), ieejam klētī, kur gulējuši dārgumi - jaunas meitas un labība. Nopērkam maizīti, kas kraukšķīga no āra, mīksta no iekšas, dāsna kā saulespuķu lauks.

Un tā visa ir Latgale. Ar augsti paceltu kultūras līmeni, ar savu skaistuma un ētikas izjūtu, ar sirdī cieši ieskauto vēstures mantojumu.

...Mēs iebraucām arī manu senču mājā, kas atrodas blakus Daugavpils-Rēzeknes šosejai. Tur jau sen vairs neviens nedzīvo. Kūtiņai un siena šķūnim iebrucis jumts, aka aizbirusi, ābeles satrupējušas, ceļš uz mežu aizaudzis. Jā, ir arī tādas mājas - aizgājušas postā. Jo tur vairs nav cilvēku. Taču tur, kur dzīvo cilvēki, katrs stūrītis ir sakārtots un lolots.

Tāpēc man sāpīgi dzirdēt, ka dažkārt cilvēki, nezinādami par to, kāda patiesībā ir Latgale, nonicina šo brīnišķi skaisto Latvijas daļu, kur mitinās latgalieši ar savu silto viesmīlību, čaklumu un atvērtību. Mūsu ceļabiedrs Uldis pēcāk teica: „Vislielākais pārsteigums man bija tas, ka ieraudzīju: Latgale ir tik sakopta un skaista.” Uldim pievienojās Aija, viņa dzīvesbiedre, arī Linda, mana meita. Mīlestība uz Latgali plūst no gada uz gadu. No cilvēka uz cilvēku. Plūst un paliek. Mūžīgi.

Komentāri

Eiropas mājdzīvnieku produktu izplatītāju un ražotāju asociācija FEDIAF veikusi pētījumus par kaķu skaitu Eiropas valstu mājsaimniecībās. Pētnieki secinājuši, ka Latvijā kaķi dzīvo 37% no visām mājsaimniecībām. Tas ir trešais augstākais rādītājs Eiropas valstīs. Pirmajā vietā ar 48% ir Rumānija, otrajā ar 41% atrodas Polija. Kā izskaidrot to, ka esam tik ļoti pieķērušies šiem mīļajiem mājdzīvniekiem; kas mums tik ļoti patīk kaķos – pētījumu rezultātus “Neatkarīgajai” skaidro dzīvnieku mājvietas “Ulubele” saimniece Ilze Džonsone un sociologs Aigars Freimanis.