Krievijas "pēdējais izrāviens", iespējams, notiks 24. februārī

© Dmitrijs SUĻŽICS, F64 Photo Agency

„Nesen dotie solījumi par smago kara tehniku ir svarīgi,” intervijā vācu laikrakstam „Handelsblatt” sacīja NATO ģenerālsekretārs Jenss Stoltenbergs, paužot cerību, ka nākotnē izskanēs vairāk šādu solījumu. Šis gan vairāk izklausās pēc slavenā „Kā var nesolīt?”, tomēr cilvēkiem piemīt ieradums ticēt labākai nākotnei, kaut arī stabila pamata šai ticībai nav. Kā tad īsti ir, par to iztaujāju domnīcas „Ziemeļeiropas politikas centrs” direktoru Arti Pabriku.

Ar solījumiem ukraiņi tiek baroti jau ilgu laiku. Vai nebūtu laiks tomēr pāriet pie nopietnām smagā bruņojuma piegādēm Ukrainai? Artis Pabriks tam pilnībā piekrīt: „Kad vēl biju aizsardzības ministrs, mēģināju saviem Rietumu kolēģiem iestāstīt, ka ukraiņiem jādod šis bruņojums. Kopš kara sākuma ir pagājuši 11 mēneši, protams, ka progress bruņojuma piegādēs ir vērojams, bet mums salīdzinājums jāveic ar iepriekšējo mēnesi, pat ar iepriekšējo dienu... Sākumā neviens negribēja dot neko, beidzot esam nonākuši līdz tankiem.”

Latvija ir viena no valstīm, kas darbojas kā ledlauzis. „Kad Latvija kaut ko rosina, tas citviet sākas lēnām, tomēr sākas,” teic Pabriks, „tanki jau „sākušies”, nākamais ir tālākas darbības HIMARS raķetes. Ir jādomā par gaisa spēkiem - par F16, par „Tornado”, par A10, kas ir prettanku lidmašīnas, par helikopteriem. Ukraiņiem ir jādod arī iznīcinātāji. Bet ukraiņi ir jāapmāca, un tas tik ātri nenotiek.”

Diemžēl nevar izslēgt krievu ofensīvas mēģinājumus. Nevar izslēgt arī karadarbību no Baltkrievijas puses. Ukrainas uzvarai būs nepieciešams smagais bruņojums. Tomēr ir kāds „bet”. „Militārā industrija joprojām nav uzlikta uz kara domāšanas ceļa. Ja rietumvalstīm būs skaidrs politiskais uzdevums - apgādāt Ukrainas armiju ar visu nepieciešamo, tad šīs valstis varēs daudz ātrāk sākt strādāt,” uzskata Pabriks.

Tikko no amata atkāpās Vācijas aizsardzības ministre Kristīne Lambrehte, kurai regulāri tika veltīta kritika par gausajām ieroču piegādēm Ukrainai. Artis Pabriks uzskata, ka nākamajam Vācijas aizsardzības ministram jābūt ar „spēcīgu raksturu, kas ļautu runāt pretim kancleram”. Pērnā gada decembrī Ukrainas vēstnieks Vācijā Oleksijs Makejevs kādā intervijā apgalvoja, ka esot saņēmis solījumu no Berlīnes par ieroču piegādēm Ukrainai. Vēl notiekot sarunas par kājnieku kaujas mašīnu „Marder” un kaujas tanku „Leopard” piegādi. Bet Vācijas kanclers Olafs Šolcs līdz šim ir noraidījis „Leopard” tanku piegādi Ukrainai. Nav zināms, vai tas viss paliks tikai solījumu līmenī, jo 5. kolonna Vācijā darbojas itin braši.

Vismaz pagaidām izskatās, ka Ukrainas armija tiek apgādāta ar bruņojumu tikai tādā „terapeitiskā” līmenī: lai nezaudētu, bet arī - lai neuzvarētu. Kāpēc Ukrainai netiek dots bruņojums tādā līmenī, lai tā uzvarētu? „Domāju, ka tam ir divi iemesli. Viens: politiskās bailes, kas raksturīgas daudzām rietumvalstīm. Otrs: militāri industriālā mazspēja. Pēdējos divdesmit gadus Rietumeiropa faktiski ir nodarbojusies ar atbruņošanos. Otrā pasaules kara sākumā, piemēram, Lielbritānijai arī nekā nebija, bet tad ražotāji tika uzlikti uz pareizajām sliedēm. Rietumu ekonomikai ir jābūt spējīgai otrajā kara gadā nodrošināt Ukrainu ar visu nepieciešamo.”

Pretējā gadījumā... to gan Artis Pabriks nepateica, kas notiks „pretējā gadījumā”, bet doma ir skaidra. Arī par to skaidrs, ka valstīm, kuras ir

spējīgas dot vairāk bruņojuma, tas jādara ar steigu. Īpaši ASV, kas beidzot varētu sākt sūtīt uz Ukrainu tankus „Abrams”, kuru ASV ir daudz. „Domāju, amerikāņiem jādod arī zaļā gaisma aviācijai,” uzskata Pabriks. Viņš cildina Lielbritāniju: „Kaut arī Apvienotā Karaliste vairs nav Eiropas Savienības sastāvdaļa, tā ir Eiropas līdernācija - bruņojuma piegāžu un attieksmes ziņā. Savukārt ES iekšienē tā ir Polija.”

Bruņojuma piegādes ir megasvarīgas arī tāpēc, ka nacistiskā Krievija acīmredzami gatavojas „pēdējam izrāvienam”, ar to arī saistīta vadošo kadru nomaiņa armijā - lai būtu kādi „personāži”, uz kuriem norakstīt zaudējumu karā. Šis „pēdējais izrāviens”, iespējams, var notikt tieši 24. februārī - dienā, kad Krievija pirms gada iebruka Ukrainā. Šādas datumu sakritības Krievijas nacistiem ir teju vai sakrālas.

Komentāri

Eiropas mājdzīvnieku produktu izplatītāju un ražotāju asociācija FEDIAF veikusi pētījumus par kaķu skaitu Eiropas valstu mājsaimniecībās. Pētnieki secinājuši, ka Latvijā kaķi dzīvo 37% no visām mājsaimniecībām. Tas ir trešais augstākais rādītājs Eiropas valstīs. Pirmajā vietā ar 48% ir Rumānija, otrajā ar 41% atrodas Polija. Kā izskaidrot to, ka esam tik ļoti pieķērušies šiem mīļajiem mājdzīvniekiem; kas mums tik ļoti patīk kaķos – pētījumu rezultātus “Neatkarīgajai” skaidro dzīvnieku mājvietas “Ulubele” saimniece Ilze Džonsone un sociologs Aigars Freimanis.