Vai Glorija Grevcova turpmāk būs Okupācijas muzeja eksponāts?

© Neatkarīgā

“Atnācu uz tā saucamo Okupācijas muzeju. (..) Gids stāsta savu – paralēlo, izdomāto vēsturi. (..) Apskatījām visus eksponātus un sapratām: re, kā mūs muļķo. Ja es agrāk domāju, ka pie mums ir propaganda, tad, izejot cauri šim muzejam, tu saproti, kas tas ir – īsta propaganda,” kārtējās ģeķības sociālajā tīklā klāsta Saeimas deputāte Glorija Grevcova (“Stabilitātei”). Ar vienu krimināllietu šai būtnei nepietiek. Vajag vēl vienu. Ja sanāks – vēl kādu. Rekords jāsasniedz!

Zinot mūsu tiesībsargājošo iestāžu mīlīgi vārgo attieksmi pret indivīdiem ar pretvalstisku nostāju, nav ilūziju par to, ka Grevcova tiks sodīta patiešām pēc nopelniem. Turklāt visu var novelt uz to, ka tas, raugi, ir viņas viedoklis. Nu, bet tiešām - Grevcova uzskata, ka Okupācijas muzejs ir “tā saucamais”, ka tur attēlotie fakti ir propaganda un ka “mūs muļķo” utt. Tāds ir augsti izglītotās Grevcovas viedoklis, kas sagrābstīts pamatskolas koridorā. Bet arī tādam ir visas tiesības eksistēt.

Ja vien... Ja vien viņas teiktais nepārprotami neliecinātu par vēlmi publiski noliegt Latvijas okupāciju - kā savā vakardienas iesniegumā ģenerālprokuroram Jurim Stukānam rakstīja Saeimas deputāts Edmunds Jurēvics (JV), lūdzot izvērtēt, vai viņas darbībās, publiskojot šāda veida materiālu, ir saskatāmas Krimināllikuma 74. prim pantā paredzētā noziedzīgā nodarījuma par genocīda, nozieguma pret cilvēci, nozieguma pret mieru un kara noziegumu attaisnošanas pazīmes, pēc kurām varētu ierosināt kriminālprocesu.

Zināms, ka iesniegumi par šo “Grevcovas gadījumu” ir nosūtīti Valsts drošības dienestam, kā arī Nacionālās apvienības Saeimas frakcija ir lēmusi vērsties Saeimas Mandātu, ētikas un iesniegumu komisijā. Interesanti, ka iepriekšējā Saeima bija gana drosmīga, lai izslēgtu no parlamentārā darba tos deputātus, kuri kategoriski nevakcinējās pret kovidu - vai tagad tā atradīs iespējas izmest no Saeimas tādus deputātus, kuri ir kategoriski pret Latviju un tās vērtībām? Diezin vai. Tāpēc jau šādas “glorijas” ir tik drosmīgas dažādos “tiktokos” un citos sociālajos medijos.

Vēl interesantāks ir jautājums par to, kāpēc klusē Glorijas Grevcovas dzimtā frakcija - “Stabilitātei”. Apmulsusi no kārtējās popularitātes devas? Šaubos. Visticamāk - klusējot atbalsta Grevcovas publiskoto okupācijas noliegumu. Ir tāds termins “In pectore”, ko lieto, lai apzīmētu darbību, lēmumu vai dokumentu, ko paredzēts turēt noslēpumā. Tulkojumā no latīņu valodas tas nozīmē: sirdī, krūtīs, noslēpumā. Saeimas frakcija “Stabilitātei” acīmredzami tur sirdī savu noslēpumu: kad pienāks laiks, sagaidīt okupantu tankus jau pie Zilupes. Bet tāds laiks nepienāks.

Kāds politikas vērotājs rosināja Gloriju Grevcovu ievietot Okupācijas muzejā kā eksponātu: lai cilvēki varētu aplūkot okupācijas seku vēlīno upuri. Tas būtu patiesi. Upuri ir ne tikai tie, kurus okupanti reāli represēja, izveda uz Sibīriju un citādi mocīja, bet arī tie, kuriem netika atstāta iespēja izvērtēt 50 gadus ilgušo okupāciju.

Un tādas iespējas nebija un nav tiem, kuri bez problēmām dzīvo kā medūzas - bez smadzenēm (par sirdi pat nerunāsim). Un miljoniem gadu dzīvo! Tas nozīmē: smadzenes nav vajadzīgas, jo galvenais - kā vienam otram tautas priekšstāvim - ir refleksi un instinkti. Ar to arī apsveicam visu Latviju.

Komentāri

Eiropas mājdzīvnieku produktu izplatītāju un ražotāju asociācija FEDIAF veikusi pētījumus par kaķu skaitu Eiropas valstu mājsaimniecībās. Pētnieki secinājuši, ka Latvijā kaķi dzīvo 37% no visām mājsaimniecībām. Tas ir trešais augstākais rādītājs Eiropas valstīs. Pirmajā vietā ar 48% ir Rumānija, otrajā ar 41% atrodas Polija. Kā izskaidrot to, ka esam tik ļoti pieķērušies šiem mīļajiem mājdzīvniekiem; kas mums tik ļoti patīk kaķos – pētījumu rezultātus “Neatkarīgajai” skaidro dzīvnieku mājvietas “Ulubele” saimniece Ilze Džonsone un sociologs Aigars Freimanis.