Ja piensaimniecība Latvijā iznīks, tad ministri mums pienesīs pankūkas?

© Mārtiņš ZILGALVIS, F64 Photo Agency

Mūsu zemnieki pienu uz tīrumiem vēl neizlej, laikam jau latvietim piemīt dziļa cieņa pret pārtiku, pret lopiņiem, kas šo pārtiku dod. Taču pienu par velti izdala gan: Cīravas pagasta lopkopis Jānis Jansons sestdien cilvēkiem uzdāvināja 4,5 tonnas piena. Nodot pienu pārstrādātājiem ir galēji neizdevīgi: vēl pērn par vienu litru piena zemniekiem maksāja 54 centus, tagad cena nokritusies līdz 28 centiem, pat zemāk, un tas ir zem pašizmaksas. Piena dalīšana ir zemnieku protests.

Siers par pašizmaksu

Savukārt Jura Tapiņa saimniecība, kas atrodas Otaņķos, jau tagad strādā ar zaudējumiem, jo iepirkuma cenas kritušās dramatiski. Cena par litru piena ir zem pašizmaksas. “Tie ir vairāk nekā 100 eiro mīnusā pa dienu,” laikrakstam “Kurzemes Vārds” stāsta saimniecības vadītājs Kaspars Tapiņš. Saimniecībā ir 160 lopu, no tiem slaucamo govju - ap 90. Gada laikā no tām iegūst aptuveni 800 tonnas piena, to pārstrādei nogādā uz Lietuvu.

“Visi trallina, ka pagājušajā gadā zemnieki saņēmuši rekordaugstu samaksu par pienu, bet kāpēc neviens pretim nemin, ka arī izmaksas bija rekordaugstas? Tiem pašiem miltiem cenas pāris gadu laikā trīskāršojušās, proteīna avotiem - rapsim, sojai - dubultojušās. Par degvielu arī dubultas izmaksas, par algām nemaz nerunājot. Smagi ir visiem, bet fermām it sevišķi, jo neviens tādu darbu negrib darīt, tāpēc algas attiecīgi uzskrējušas, bet arī to kaut kā neviens nepiemin,” teic Kaspars Tapiņš.

Daudzu mazo saimniecību liktenis varētu būt jau izlemts: tās likvidēsies. Lielās vēl turas. Taču aizvainojums par to, ka valdība neliekas ne zinis par piensaimnieku problēmām, uzsit īpašu vilni: kad jāpaaugstina algas tautas “priekšstāvjiem”, viss notiek ātri un bez aizķeršanās, bet tad, kad jāsāk domāt par tiem, kuri reāli cieš zaudējumus, darbiņš nesokas...

Cenas par litru piena ir dažādas: no 0,95 līdz 3,15 eiro. Sadārdzinājums notiek posmā pārstrādātājs - tirgotājs. Lai parādītu, kā rodas cenu atšķirība starp ražotāju un tirgotāju, Kurzemes puses protesta akcijas rīkotāji piedāvāja iegādāties arī sieru - par pašizmaksu, proti, par 4,5 eiro kilogramā. “Tas ir siers, kas veikalā maksā ap 12 eiro kilogramā,” ar izbrīnu teica kāda pircēja.

Piena pārprodukcija?

Latvijas piena ražotāji ir gatavi protestiem, ja piena cenas pietuvosies kritiskajai robežai. Iespējams veikalu boikots, var arī gadīties, ka Ministru kabineta durvjpriekšā tiks izlietas piena

tonnas, var arī notikt nelabojamais - zemnieki izkaus savus ganāmpulkus... Daļa nozares iznīks, ja situāciju neviens nelabos valsts līmenī. Loģiski: ja uzņēmums strādā ar lieliem zaudējumiem, tas nevar eksistēt, un tas jāslēdz. Tās nav nenozīmīgas grūtības, tā ir krīze, kas skar lielu, būtisku nozari.

Zemkopības ministrs Didzis Šmits (AS): “Latvijā vienā dienā tiek saražotas 2500 tonnas piena. Aptuveni 900 tonnas piena aiziet uz Lietuvu, 1600 tonnas sadalās uz pusēm eksportam un vietējam tirgum - tur ir gan svaigs, gan pārstrādāts piens. Tiek uzskatīts, ka patlaban ir piena pārprodukcija.”

Šmits par piena iepirkuma zemo cenu spriež: “Lietuvā bija trīs lieli piena pārstrādātāji, no tiem viens aizvērās uz rekonstrukciju, otrs ražo tikai piektdaļu no parastā apjoma. Tas viss automātiski izsauca cenu nobirumu Latvijā. Cenu situāciju nākotnē mainīs tas, ka Igaunijā, netālu no mūsu robežas, tiek būvēts liels piena kombināts, kur pienu varēs nodot arī latvieši.”

Bet kāpēc rūpnīca netiek būvēta Latvijā? “Nav vienas pareizas atbildes,” saka Šmits, “paņemot kalkulatoru, var aprēķināt, ka vienam pārstrādes uzņēmumam (ar apgrozījumu 50 miljoni eiro) Latvija ir visnepiemērotākā vieta. Latvijā tas izmaksātu par trim miljoniem dārgāk nekā Igaunijā.” Šajā starpībā ieskaitīti gan nodokļi, gan būvniecības izmaksas. Protams, varam “pieskaitīt” arī birokrātiju, korupciju, konkurētspējas neesamību utt.

Šogad ir paredzēts, ka subsīdijās lauksaimniecības nozarei tiks piešķirti 58 miljoni eiro. “Citugad ir bijusi cita summa, taču, ja paskatāmies, kam senāk aizgājusi nauda... Aktivitātēm, kas reāli veicina eksportu, proti, starptautiskās izstādes u.tml., budžets ir 400 000 ar kaut ko. Viss! Tik niecīgi līdzekļi tikuši virzīti, lai mēs attīstītu nozari, meklētu jaunus tirgus, lai mēs celtu rūpnīcas. Līdz šim neesam investējuši līdzekļus tur, kur būtu atdeve, neesam devuši naudu tiem, kuri prot atrast tai izmantojumu.’’

Šmits pastāstīja¸ ka no subsīdijām ticis maksāts arī sabiedriskajām organizācijām. “Piemēram, ikgadējai uzturēšanai LOSP (Lauksaimniecības organizāciju sadarbības padome) saņēma 260 000 eiro,” stāsta Šmits, “bet, ja organizācija biedra naudās nespēj savākt naudu, tad tai nav intereses strādāt. Zemnieku saeima, cik zinu, pilnībā sevi nodrošina.”

Ministri pienes pankūkas

Kopumā Didzis Šmits ir pārliecināts, ka “amerikāņu kalniņi”, kas piena iepirkuma cenas gan paceļ, gan nolaiž dziļā ielejā, saglabāsies. “Protams, ka ražotāji ilgstoši nevar izdzīvot zem pašizmaksas, un tas sakārtosies, bet cik ilgā laikā - grūti pateikt. Cerēsim, ka Igaunijas kombināts darbosies veiksmīgi. Slikti būtu tad, ja Latvijas zemnieki izkautu savus ganāmpulkus,” spriež Šmits, “taču jādomā arī par to, ka ir iespēja pārprofilēties un audzēt, piemēram, ābeles. Sliktāk būtu tad, ja vienas nozares pārstāvji domātu: mums vienmēr dos naudu.”

Problemātiski ir arī tas, ka piena lopkopībā nav paaudžu nomaiņas. “Tu esi piesiets pie govīm visu laiku. Tu nevari viņām pateikt: zināt, es aizbraukšu atpūsties uz Montekarlo, jūs mani mazliet pagaidiet. Jaunieši nemaz tā nealkst tapt piesieti lopiņiem. Pārmaiņas kādā nozarē - lai arī cik tās būtu skumjas - ir neizbēgamas. Kāds noteikti pametīs šo nozari, kāds paliks, un tas ir normāls process,” uzskata Šmits.

No savas puses Šmits sola pasteidzināt valdības atbalstu, lai tas sākas tad, kad krīze ir “plaukumā”, nevis tad, kad tā beidzas. “Jācer, ka krīze neievilksies uz pusgadu, tad tās būs lielas problēmas,” teic Šmits.

Taču ir dažas lietas, par ko jādomā. Pirmkārt, valdībai beidzot - beidzot! - vajag iemācīties sarunu ar cilvēkiem, kuri rada vērtības. Klusējoša augstprātība vai pilnīgu aplamību gvelšana - tam vajadzētu būt noietam etapam. Vientiesīgi cerēt? Nu, paskatīsimies.

Otrā lieta. Skatoties uz milzu rindām pēc bezmaksas piena, mani nepārņem nedz aizkustinājums, nedz sajūsma. Protams, kurš gan negrib no laba piena uztaisīt biezpienu vai sieru un pateicībā padomāt par lopkopjiem. Bet vai drīz nenonāksim līdz tam, ka ministri mums pienesīs pankūkas uz lāpstām un mēs pateicībā tās pieņemsim - jo viss būs tiktāl izpostīts, ka piena pietiks tikai žēlastības pankūkām?

Komentāri

Eiropas mājdzīvnieku produktu izplatītāju un ražotāju asociācija FEDIAF veikusi pētījumus par kaķu skaitu Eiropas valstu mājsaimniecībās. Pētnieki secinājuši, ka Latvijā kaķi dzīvo 37% no visām mājsaimniecībām. Tas ir trešais augstākais rādītājs Eiropas valstīs. Pirmajā vietā ar 48% ir Rumānija, otrajā ar 41% atrodas Polija. Kā izskaidrot to, ka esam tik ļoti pieķērušies šiem mīļajiem mājdzīvniekiem; kas mums tik ļoti patīk kaķos – pētījumu rezultātus “Neatkarīgajai” skaidro dzīvnieku mājvietas “Ulubele” saimniece Ilze Džonsone un sociologs Aigars Freimanis.