Pateicība par nāvi: pelmeņi, desas un kažoki. Neslavas hronika

© Kaspars KRAFTS, F64 Photo Agency

Baltmaizes klaipiņš, ko veikalā sauca par saiku, bija mikls, tāds kā sakrities, bet neparasti garšīgs. Vismaz tā mums šķita. Mēs, bērni, baltmaizi tobrīd ēdām pirmoreiz. Tas bija pagājušā gadsimta sešdesmito gadu sākumā. Jā, man ir tieši tik daudz gadu, lai atcerētos brīdi, kad veikalos pēkšņi parādījās baltmaize – pēc rupjmaizes “ķieģelīša” ēras. Un atceros arī pateicības izjūtu cilvēkos, sak, paldies partijai un valdībai, kas mums devusi laimi – ēst baltmaizi.

Tas viss atausa atmiņā, sagaidot nacistiskās Krievijas uzsāktā kara bezgoda gadadienu. Iespējams, šis atausums notika tāpēc, ka redzēju dažus kadrus no koncertmītiņa Maskavā, kas tika rīkots saistībā ar 23. februāra “dzimtenes aizstāvju dienu” un pagājušā gada pilna apjoma iebrukumu Ukrainā. Nav vērts aprakstīt liekulīgo patosu un velnišķīgos melus, kuros kā siltos mēslos peldēja aktieri, dziedātāji, pats fīrers - kara noziedznieks Putins un pat ukraiņu bērni - nozagti Ukrainā un piespiesti teikt paldies viņu vecāku slepkavām...

Mītiņa dalībnieki dabūja karstu zupu - lai nenosaltu. Gan tad, kad viņi plivināja karogus, gan tad, kad strēba virumu, viņu sejās - un to bija tūkstoši - spoži staroja pateicība kā ar eļļu nozieķēts dibens. Pateicība Putinam, plaukstošajai dzimtenei, tās varonīgajiem aizstāvjiem - visiem, kuri devuši laimi ēst karstu zupu aukstā laikā.

Pateicība ir atslēgas vārds mūsu attiecībām ar vēsturi, kas diemžēl nesaraujami saistīta ar austrumu kaimiņiem. Tie, kuri neizjūt pateicību par “atbrīvošanu” 1940. un 1944. gadā, ko veica laipnie kaimiņi no PSRS, par veselīgi attīrošajām represijām visos citos gados un par padomju gaišās ēkas celtniecību, ir dēvējami par nepateicīgiem āžiem.

Gadsimtos ieaudzināto pateicību tagad redzam Krievijas sieviešu sejās, kad mātes un sievas, kuru vīrieši gājuši bojā neslavas karā Ukrainā, saņem pelmeņu kilogramus un desas luņķus - kā samaksu par nāvi. Dažām laimējas vēl vairāk - tās par saviem melnos maisos atvestajiem vīriešiem saņem kažokus, kas nozagti Ukrainā. Pateicība staro šo sieviešu sejās kā armijas nužņikā iekrituši ordeņi. Tā ir patiesa neslavas hronika.

Kad mēs pazaudējām savu pateicības izjūtu, kas no sirds jāpauž pret vadoņiem? Bet vai pazaudējām? Varbūt tā tomēr palikusi mūsu zemapziņā un laiku pa laikam izlien ārā kā nodevīgs tārps?

Lepnums, patstāvība un spīts ir pretstati pateicībai, kas mērāma no zemiskuma gala. Jo ir dažādas pateicības: viena, kas ir tīra un skaidra, kad jāpasaka paldies par labiem, tīriem un skaidriem darbiem, otra - kas ir māsa pielīšanai un pazemībai, tā, kas atbalsta nelietību un zemiskumu.

No tās otrās mēs centāmies atbrīvoties Atmodas laikā. Lepnums par savu tautu, tās centieniem atgūt brīvību un valsti, spītība nezemoties un skaidrībā atvērt acis - tāda bija mūsu toņkārta. Mēs jutāmies brīvi un tādi tiešām bijām. Tas bija satricinājums visiem, kuri dzīvoja Latvijā. Arī citās valstīs, kuras pirms tam atradās PSRS okupācijā. Mums visiem nācās mācīties brīvību, saprast, ka neesam nevienam pateicību parādā un ka mūsu brīvība ir atkarīga tikai no mums un mūsu gribas to nosargāt.

Kā to sapratām - tas jau ir cits jautājums. Kopš Atmodas pagājuši jau vairāk nekā 30 gadi, un lepnums nereti pārvērties pazemībā, bet brīvība dažviet pārtapusi par verdzību un vagarismu... Bet tad sākās karš.

Bet tad pirms gada sākās karš un atgādināja, ka nedrīkst dzīvot zem pateicības segas “tas uz mums neattiecas, tas nav mūsu karš, tas nenotiek pie mums”. Nē, tas notiek arī pie mums. Pat vēl vairāk, nekā mēs spējam iedomāties. Pagājušajā gadā mēs it kā pamodāmies, nokratījām segu un pateicām sev: tagad vai nekad.

Mēs nojaucām Pārdaugavas apkaunojošo “uzvaras pirkstu” (jā, mēs visi kopā!), izravējām padomju okupantu pieminekļus (gandrīz visus), sākām sargāt latviešu valodu un palīdzēt ukraiņiem viņu ārprātīgi smagajā cīņā pret krievu okupantiem. Un sapratām, ka vienīgie, kuriem mēs varam izteikt pateicību par savām pagaidām mierīgajām debesīm, ir ukraiņi.

...To bērnības baltmaizīti atcerēšos vienmēr. Bet ne tādēļ, ka cilvēkos tas radīja pateicības jūtas pret “partiju un valdību”, kas tik ļoti rūpējās par saviem vergiem. Tādēļ, ka miklais, sakritušais klaipiņš bija neliela, tomēr cerība - ka reiz būs labāk. Arī tagad mēs gribam savā gaišajā pateicībā sagaidīt šo cerību, kurā galvenie vārdi ir: “Slava Ukrainai! Varoņiem slava!”

Komentāri

Eiropas mājdzīvnieku produktu izplatītāju un ražotāju asociācija FEDIAF veikusi pētījumus par kaķu skaitu Eiropas valstu mājsaimniecībās. Pētnieki secinājuši, ka Latvijā kaķi dzīvo 37% no visām mājsaimniecībām. Tas ir trešais augstākais rādītājs Eiropas valstīs. Pirmajā vietā ar 48% ir Rumānija, otrajā ar 41% atrodas Polija. Kā izskaidrot to, ka esam tik ļoti pieķērušies šiem mīļajiem mājdzīvniekiem; kas mums tik ļoti patīk kaķos – pētījumu rezultātus “Neatkarīgajai” skaidro dzīvnieku mājvietas “Ulubele” saimniece Ilze Džonsone un sociologs Aigars Freimanis.