“Karš nav olimpiskās spēles, tur nepietiek ar piedalīšanos,” – šāda doma izskanēja Dailes teātra un fonda “Mākslai vajag telpu” tiešsaistes diskusijā “Kā nosargāt valsti”, kas notika 24. februārī – dienā, kad apritēja gads kopš nacistiskās Krievijas pilna mēroga iebrukuma Ukrainā. Diskusijas sākumpunkts bija Dailes teātra izrāde “Kur pazuda valsts?”, un šis jautājums faktiski joprojām nav atbildēts līdz galam.
Viena no atbildes daļām varētu būt: valsts pazuda kolaborācijā un kolaboracionismā. Diskusijas dalībnieki atzina, ka šīs tēmas Latvijā joprojām nav plaši pētītas, jo ir tikai daži vēsturnieki, kuri tām pieķērušies. Viena no viņiem ir vēstures doktore Daina Bleiere, kura definē kolaborāciju kā brīvprātīgu vai arī piespiedu sadarbību ar okupantiem, kuras pamatā tomēr ir valstiskuma saglabāšanas ideja. Savukārt kolaboracionisms ir brīvprātīga stāšanās okupētājas valsts kalpībā ideoloģijas vai valsts iekārtas pievilcības, kā arī savtīgu apsvērumu dēļ.
Tātad svarīgs kritērijs ir attieksme pret valstisko neatkarību. Daina Bleiere (attēlā): “Par kolaborāciju/kolaboracionismu padomju režīma gadījumā Latvijā var runāt 1940.-1941. gadā, laika posmā no Otrā pasaules kara beigām līdz 50. gadu otrajai pusei, kā arī pēc 1989. gada 31. maija Latvijas Tautas frontes domes valdes aicinājuma un līdz pilnīgai neatkarības atjaunošanai.”
Tas ir milzīgs laika posms, kurā ir iesaistīta tauta - kā kolaborācijas vai kolaboracionisma dalībniece. Daudzi sadarbojās ar okupācijas varu, stājoties kompartijā divu iemeslu dēļ. Vieni - lai saglābtu to, kas, iespējams, vēl glābjams (tā viņi vismaz domāja), citi - lai atklāti nostātos pret brīvas Latvijas ideju. Ministru prezidents Kārlis Ulmanis gan neiestājās kompartijā, taču viņu - pēc Dainas Bleieres domām - var pieskaitīt pirmajiem: “Ulmanis domāja, ka mums būs kāda iekšējā kultūras autonomija, kamēr ārlietas un bruņotos spēkus kontrolēs Padomju Savienība.”
“Otrā [kolaborācijas] seja: cilvēki, kuri principā bija noskaņoti pret Latvijas valsti - komunisti, tie, kuri uzskatīja, ka Latvijas valsts ir vēsturisks pārpratums, tāpēc jāatjauno 1919. gada padomju Latvija ar strādnieku varu priekšgalā. Un tad ir tā dēvētie taktiskie kolaboranti. Viņi dažādu karjeras vai taktisku apsvērumu dēļ vēlējās palikt savā vietā, jo, raugi, es esmu labs speciālists tajā vai citā jomā. Bija cilvēki, kuri cerēja, ka varēs pāriet jaunās valdības dienestā tādā pašā amatā, kāds viņiem bija Ulmaņa laikā,” turpina Daina Bleiere.
Visu interviju ar vēsturnieci Dainu Bleieri var izlasīt šeit.
Kompartijā iestājās aptuveni 5% Latvijas iedzīvotāju. Vai viņus visus varēja uzskatīt par kolaborantiem (vai kolaboracionistiem)? Diemžēl jā. Un 60. gados bija populārs sauklis: tikai stājoties kompartijā, varēsim kaut ko izmainīt. Mazliet absurdi, bet dominēja atziņa, ka tieši ar kolaborācijas palīdzību būs iespēja saglabāt latviešu kultūru, valodu, mākslu... Vārdu sakot, piemērojies, un paliksi dzīvs. Piemērojies, un tev būs iespēja spēlēt teātrī un filmās, radīt mākslu, runāt latviešu valodā un rakstīt grāmatas latviski.
Tad jau bija tapis skaidrs, ka padomju okupācija ir uz ilgu laiku: cerības uz karu starp PSRS un ASV bija izzudušas, līdz ar to pazuda arī cerības, ka ASV piespiedīs Padomju Savienību atteikties no Latvijas, Lietuvas un Igaunijas.
Atsevišķa tēma būtu par sadarbību ar čeku - tā ir kolaboracionisma “augstā dziesma”. Bet arī šajā gadījumā nāktos šķirot: daļu piespieda ziņot ar šantāžas paņēmieniem, daļa to darīja aiz pārliecības. Taču rezultāts, kā zināms, bija “vienos vārtos”.
Diskusijā tika aplūkota arī padomju laiku pieminekļu tēma, kas savijās ar kolaborāciju. “Padomju pieminekļu demontāža vēl neko neatrisina, un Latvijā nav būtībā veikta okupācijas perioda analīze, lai samērotu pretošanās un kolaborācijas dimensijas,” atzina Latvijas Okupācijas muzeja Publiskās vēstures nodaļas vadītājs Gints Apals (attēlā).
Diemžēl vēl palikušo padomju simbolu ir ļoti daudz, turklāt Gints Apals norādīja: “Nav norēķināšanās ar pagātni, nav okupācijas perioda analīzes pēc būtības, lai samērotu pretošanās un kolaborācijas dimensijas. Mēs neesam kolaborācijas jautājumu risinājuši vispār, un tas ir ļoti grūts jautājums nākotnei. Ja mēs to neatrisinām, tad labāku nākotni uzbūvēt nevaram. Otrs jautājums ir paradokss: mēs varam noņemt pieminekļus, bet Rīgā ir vairāk krievu valodas. Tā ir realitāte.”
Samierinoša sadzīvošana ar šiem pieminekļiem, okupantu valodas publiska lietošana - tas viss ir sava veida kolaborācija. Bet vai tad mēs gribam nokļūt atpakaļ tajā pasaulē, kur visi sarunājās krieviski un bija priekšzīmīgi padomju pilsoņi? Iespējams, daži grib. Vairums tomēr negrib. Kolaboranti un kolaboracionisti - tas ir apkaunojums jebkurai sabiedrībai, kas vēlas dzīvot cieņpilni. Der paskatīties, kā pret šiem sabiedrības atkritumiem (gan marodieriem, gan kolaboracionistiem, kuri nodod ziņas krievu militāristiem) izturas ukraiņi: viņi piesien tos pie stabiem, novelk viņiem bikses - lai ieper visi, kam nav slinkums.
Un patiešām: karš nav olimpiskās spēles, kur pietiek ar piedalīšanos. Katrs tiek mudināts sargāt savu valsti, lai nenāktos meklēt atbildi uz jautājumu - kur gan pazudusi mūsu valsts? Ukraiņi to dara ar sirdsdegsmi un pārliecību. Vai mēs spēsim tāpat, ja būs nepieciešamība?
