“Man šķiet būtiski iet uz patriotisma pārdefinēšanu. Pēdējos gados vārds “patriotisms” un Latvijas mīlēšana ieguvusi ļoti nacionālistisku nokrāsu, tas ir cieši saistīts ar to, ka Nacionālā apvienība bija Kultūras ministrijā padsmit gadus. Es gribu redzēt Latviju, kurai cilvēki vēlas piederēt, jo šeit ir forši, šeit viņiem ir droša dzīve, šeit par viņiem rūpējas un šeit viņi redz sev nākotnes perspektīvu,” intervijā žurnālam “Satori” klāsta kultūras ministre Agnese Logina. Kā mēs tagad “pārdefinēsim” patriotismu?
Atceroties neseno LTV raidījumu “Kas notiek Latvijā?”, pieredzēto komentē bijušais kultūras ministrs Nauris Puntulis (NA): “Uz jautājumu par patriotisma pārdefinēšanu Logina nevarēja atbildēt. Tas ir tipiski šādiem marksistiem revolucionāriem, viņu tipiskākā devīze un rokraksts ir: mēs gribam kaut ko citu, bet nezinām - ko īsti, jo tas, kas bijis iepriekš - nekam neder.
Šādus komunistus vienmēr esmu uzskatījis par destruktīviem. Esmu pietiekami sens, lielu daļu savas dzīves esmu pavadījis padomju laikā, esmu vērojis, kā darbojas komunistu nomenklatūra, un tagad, patiesību sakot, man ir tāda “deja vu”* sajūta. Cilvēks cilvēkam draugs, biedrs un brālis - šo saukli atceros jau no padomju laikiem. Tagad tas tiek atkārtots arvien lielākā intensitātē. Tagad šī “deja vu” sajūta nav tā patīkamākā, kas var piemeklēt kara laikā un esošajos ģeopolitiskajos apstākļos.
Logina apgalvo, ka patriotisms ieguvis “ļoti nacionālistisku nokrāsu”. Bet kas tad ir nacionālisms, ja ne tautas imūnsistēmas iedarbināšana pret apdraudējumiem, kas tiek vērsti pret nāciju? Par laimi - daudzi cilvēki paceļ savu balsi par to, ka nav kaut kas kārtībā ar šo imūnsistēmu.”
Latvijas TV raidījuma “Kas notiek Latvijā?” tēma bija par to, ko darīja bijušais kultūras ministrs Nauris Puntulis (NA) un kas būtu jādara esošajai kultūras ministrei Agnesei Loginai (PRO), taču raidījums izvērtās par uzbrukumu sēriju Naurim Puntulim, kurš, izrādās, neesot pratis “integrēt sabiedrību” ar kultūras palīdzību.
“Esmu bijis tolerants pret visu kultūras nozari,” sarunā ar “Neatkarīgo” atgādināja Puntulis, “un nereti man ir bijis grūti skaidrot konservatīvajam vēlētājam, kāpēc es aizstāvu visas mākslas intereses. Taču, ja jautājums ir par latviešu valodu, esmu principiāls, un no manas puses nebūs ne mazāko kompromisu. Es aizstāvu latviešu valodu sabiedriskajos medijos, bet no “Progresīvajiem” par to dzirdu pārmetumus. Tāpēc jau mēs esam nacionālisti, ka neaizstāvam krievu valodu. Sabiedriskajos medijos jābūt tikai latviešu valodai.”
Edvīns Šnore (NA), sarunājoties ar “Neatkarīgo”, atzina, ka “progresistu” ideoloģija ir visai tālu no patriotisma. ”Viņi, tikuši pie varas, mēģinās realizēt savu ideoloģiju,” saka Šnore, “un pirmais - viņi skandalozā veidā mēģinās mainīt drošības koncepciju, kas ir VDD sietam izgājusi cauri, Saeimas pieņemta un MK apstiprināta. Tā nu ir bezprecedenta situācija. Jebkuros citos apstākļos, domāju, pat “Jaunā vienotība” celtu troksni, bet “progresisti” tagad ir paņemti koalīcijā, tāpēc ir klusums.”
Šnore atgādina, ka visas drošības iestādes iesaka izbeigt sabiedriskajā medijā krievu kanāla raidīšanu, savukārt “progresisti” kultūras ministres personā grasās apstrīdēt šo lēmumu, ņemot vērā šo krievu redakciju viedokli. “Kāpēc viņi iebilst? Tāpēc, ka viņiem nogriezīs algu,” teic Šnore, “tāpēc tās ir nelielas grupas naudas intereses. Šo naudas vēlmi pretnostatīt valsts drošības interesēm - tas ir bīstami. Tagad ministre kaut ko mēģina ideoloģiski pievilkt aiz matiem, runādama par kaut kādu patriotisma pārdefinēšanu, bet pamatojuma jau nav nekāda. Tas pats bija ar tā dēvēto uzvaras pieminekli: “progresīvie” taču teica, ka to nedrīkst nojaukt, jo tāda darbība graušot integrāciju un saliedētību. To “uzvaras pieminekli” taču arī taisījās “pārdefinēt”.”
Šnorem ir skaidrs, ar ko tas viss beigsies: neko neviens nepārdefinēs, tikai tagad tiek vilkts laiks - tieši tāpat kā ar jebkuru citu problēmu, kas attiecas uz valsts drošību, - un tā ir klaja destrukcija, ar ko valsts tiek padarīta vājāka. “Ne velti uz mums ar pirkstu rāda kaimiņi - lietuvieši un igauņi - un jautā: kas notiek, piemēram, Daugavpilī? Kas notiek ar valsts aizsardzības dienestu, ko tik ilgi nevarējām ieviest?”
Varbūt kāds varētu kultūras (!) ministrei Loginai atgādināt, kas ir nacionālisms un kas - patriotisms. Nacionālisms, kā zināms, ir konservatīva un etniski iezīmēta politiska ideoloģija, kam pirmajā vietā ir nācijas identitātes jēdziens un nācijas vērtību aizstāvība. Un nevajag nacionālismu jaukt ar šovinismu, kura atbalstītāji savu nāciju uzskata par augstāku, pārāku par citām nācijām. Nacionālisms objektīvi sakņojas kultūrā, valodā, vēsturē, to raksturo cilvēku piederības sajūta konkrētai nācijai.
Savukārt patriotisms (no grieķu πατρίς (patris) — 'dzimtene, tēvzeme') ir savas dzimtenes un valsts mīlestība, darbs tās labā, aizstāvība gan vārdos, gan ar militāriem paņēmieniem. Patriotisms ir visai tuvs nacionālismam, turklāt patriotisms ir diezgan iracionāls, jo mīlestību pret kādu konkrētu vietu nevar izskaidrot racionāli. Patriotisms ir lielas kopības sajūtas sastāvdaļa, un to veido vēsturiski un personiski notikumi.
Tāpēc runāšana par Latviju, “kurai cilvēki vēlas piederēt, jo šeit ir forši, šeit viņiem ir droša dzīve”, ir tukšas pļāpas bez seguma. Jebkurš pasaules staigulis, jebkurš imigrants vēlēsies piederēt kādam zemes gabalam, kur “ir forši”, jo tur “ir droša dzīve”. Ja tāda ir Latvijā, tad, protams, arī šeit var apmesties un “uzlabot demogrāfiju” (Evikas Siliņas citāts). Jā, un šeit “par viņiem rūpējas” - lielākoties ar pabalstiem. Forši!
Tikai kāds tam visam sakars ar nacionālu valsti un tās attīstību? Vai arī šī valdība, kuras sastāvā esošie trīs politiskie spēki - JV, ZZS un PRO - ir nolēmusi likvidēt Latviju, kas vismaz 1918. gada 18. novembrī tika dibināta kā nacionāla valsts?
Ja nav nolemts likvidēt Latvijas Republiku, tad kāds no augstajiem kungiem, piemēram, Valsts prezidents, beidzot varētu apturēt vai vismaz ar politiskiem žagariem nopērt visus šīs koalīcijas āžus, kuri ielikti pār dārzniekiem, pārdefinētājiem un citiem integrētājiem.
* Ar “deja vu” (déjà vu tulkojumā no franču valodas nozīmē “jau redzēts”) skaidro pārdabisko sajūtu, kad kādam šķiet, ka kaut kas tāds jau ir piedzīvots.
