Lai dzīvo mūsu tiesa – vishumānākā tiesa pasaulē! Jau kuru reizi jāizmanto padomju filmas “Kaukāza gūstekne” citāts, kura pilnajā tekstā – pirms cenzūras – bija konkrēta norāde, par kādu “mūsu tiesu” ir runa, un tā bija “padomju tiesa”. Šķiet, nekur tālu no padomijas neesam tikuši, ja pavērojam to, kas dažkārt notiek mūsdienu tiesas sēdēs.
23. novembrī Kurzemes rajona tiesa Liepājā turpina skatīt lietu par pērnā gada aprīlī notikušo noziegumu. Kā notikušo atreferē izdevums “Latvijas Avīze”, Liepājā, akciju sabiedrības “ArtaF” mehāniskā iecirkņa telpās, ap pulksten deviņiem rītā Roberts Stahanovs dusmu uzplūdā iesita 63 gadus vecajam Ukrainas pilsonim Serhijam Fedosovam ar roku pa seju, pēc tam arī ar metāla stieni pa galvu. Vēlāk fiksētie miesas bojājumi bija it kā necili: galvā konstatēja brūci, zilumus uz rokām un locītavas sastiepumu. Tomēr Serhija veselība pēc tam sašķobījās visai krietni.
Ir jau ceturtais gads, kopš Serhijs dzīvo un strādā Latvijā. Kad sākās nacistiskās Krievijas karš pret Ukrainu, daļa rūpnīcā strādājošo atbalstīja Serhiju, daļa nostājās okupantu pusē. Un tad, 2022. gada 21. aprīlī, Stahanovam “aptecējās dūša”, un viņš, kliegdams, ka Serhija dēls cīnās Ukrainas armijā un nogalina krievu tankistus, nosauca Serhiju par “banderovieti”, sāka viņu sist, pieprasot, lai viņš parāda savus tetovējumus. Acīmredzot gribēja ieraudzīt Stepana Banderas portretu vai vismaz kāškrustu…
Serhijs mēģināja aizstāvēties, satvēra stieni, jo bija pārliecināts, ka Stahanovs viņu grasās nosist. Kad piesteidzās kolēģi, lai abus izšķirtu, Stahanovs aizbēga. Policija tika izsaukta, taču policisti pat necentās sameklēt asiņaino stieni, ar ko tika sists Serhijs.
Šā gada 23. martā notika pirmā tiesas sēde, kurā Stahanovs atzina savu vainu daļēji, turklāt bija gatavs maksāt 2000 eiro kompensāciju no Serhija Fedosova pieteiktajiem 3000 eiro par morālo kaitējumu, kam klāt vēl tika pieskaitīti 1438,48 eiro kā materiālais kaitējums.
Lai arī diezgan skaidrs, ka šis ir naida noziegums, tiesnesis Renars Jūrmalis necentās ievērot daudzreiz piesaukto nulles toleranci pret šāda veida noziegumiem, tieši otrādi - viņš bija saprotošs un iecietīgs pret uzbrucēju, toties negants pret cietušo.
Cietušais uzsvēra Stahanova iespējamo vēlmi viņu nosist, taču tiesnesis viņu pārtrauca: “Tas, ko jūs pašlaik šeit sakāt un uzsverat, es neredzu neko citu kā motivāciju kaut kāda konflikta turpinājumam. Iesaistot tajā un paužot šo izpausmi, ka tas saistīts ar nacionalitāti, jūs staigājat pa naža asmeni. Tā ir nacionālā naida kurināšana. Tā kā ieteiktu jums kārtīgi apsvērt, pirms jūs izsakāties šeit, publiskā vietā, tiesas sēdē šādus skaļus izteikumus. Tas jums ir brīdinājums vienkārši. (..) Ja tam būs iemesls, tad tiks pieņemts tiesas blakus lēmums un jums atkal būs jāgriežas policijā. Tur jūs iesiet un atkal skaidrosieties, tāpēc ieteiktu jums katram uzmanīgi apsvērt savu rīcību, lai šī bezjēdzība neturpinātos bezgalīgi. (..) Jūs paši veicināt viens pret otru tādu naidīgu attieksmi. (..) Nevajag iepīt tur puspasaules notikumus, kas pēc tam jūsu iespaidā nāk tam klāt. Ja jūs gribat to darīt, tad jūs agrāk vai vēlāk nokļūsiet kaut kādos papildu kriminālprocesos.”
Vai šis teksts neizklausās pēc draudiem? Sak, sprēgāsiet, dabūsiet kriminālprocesu! It kā nebūtu noticis Krievijas iebrukums Ukrainā, it kā kremļa pabiru naids pret ukraiņiem nebūtu izpleties kā pīļu mēsls dīķa vidū… Bet Stahanovs, acīmredzami juzdams tiesneša atbalstu, atteicās maksāt kompensāciju Serhijam Fedosovam. Un tiešām nebūs nekāds brīnums, ja tiesnesis “piesies” nacionālā naida kurināšanu Fedosovam, nevis Stahanovam.
Rīgas apgabaltiesa nule pasludināja nolēmumu 14. Saeimas deputātes Glorijas Grevcovas krimināllietā par nepatiesu ziņu sniegšanu Centrālajai vēlēšanu komisijai, atstājot negrozītu pirmās instances spriedumu, ar kuru Grevcova atzīta par vainīgu un sodīta ar sabiedrisko darbu 160 stundu apmērā.
Visticamāk, Grevcova pārsūdzēs nolēmumu kasācijas kārtībā. Ja visas tiesu instances tomēr paturēs to spēkā un Glorija tiks notiesāta, viņa noliks deputāta mandātu, un viņai nāksies 160 stundu garumā atstrādāt savus melus par darbu un izglītību. Nez, kā izpaudīsies šie “sabiedriskie darbi”? Vai viņa mazgās Saeimas tualetes? Varbūt slaucīs putekļus frakciju telpās? Vērtīgāk tomēr būtu “pielaikot” Grevcovai prokurora iepriekš prasīto sodu: sabiedriskais darbs 200 stundas un naudas sods 6200 eiro apmērā. Lai nekad vairs neienāktu prātā, ka ar meliem iespējams ko panākt.
Bet, tā kā mūsu tiesa ir humānākā tiesa pasaulē, tāda bardzība nebūs lietderīga. Tā ka par 160 stundām Grevcova varēs turpināt melot jau citās instancēs, organizācijās un parlamentos.
Iespējams, padomju tiesas infekcija ir daudz noturīgāka nekā domājam. Ik pa laikam parādās tiesu spriedumi, kas šokē ar savu iejūtību pret naida noziegumu veicējiem, tāpat arī policijas rīcība pret šādiem likumpārkāpējiem ir aplami maiga. Pārsteidza arī trīs mūsdienu tiesnešu teksti Raita Valtera filmā “Astra”. Ja nu kāds vēl nezina: filma “Astra” ir par latviešu brīvības cīnītāju Gunāru Astru, kuru padomju Latvijas tiesneši tiesāja kā sevišķi bīstamu recidīvistu, un Astra lēģeros un cietumos pavadīja 19 gadus, četrus mēnešus un 16 dienas.
Viena no tiesnesēm, analizēdama “krievu laiku” tiesnešu darbību, teica: “Skumji un žēl, ka tiem cilvēkiem, kuri tajā laikā strādāja kā tiesneši, ir nācies kaut ko tādu darīt.” Žēl to, kuri notiesāja nevainīgus cilvēkus uz ieslodzījumu, nereti - uz nāvi? Vai nav sajaukti upuri ar varmākām? Vai tad šie “nabaga tiesneši” nevarēja atteikties no sava apkaunojošā pienākuma? Ak, jā, toreiz tas taču bija prestiži - būt padomju tiesnesim.
Cita šodienas tiesnese: “Un neviens nav tiesīgs kādu nosodīt, ja viņš pats nav bijis tā cilvēka vai darbinieka ādā.” Tas ir kā? Vai tas nozīmē, ka tiesnesim jāiejūtas arī slepkavas, izvarotāja vai kolaboranta ādā, lai varētu spriest taisnu tiesu? Kā nenosodīt tos, kuri ar vieglu roku parakstīja spriedumus Gunāram Astram, Jānim Rožkalnam, Lidijai Doroņinai-Lasmanei, Intam Cālītim un citiem Latvijas brīvības cīnītājiem?
Daudziem padomju tiesnešiem, kuri tiesāja brīvības cīnītājus, pēc LR atjaunošanas bija jāsēž aiz restēm, taču daudzi no viņiem baudīja amatus un cildinājumus. Portālā “pietiek.com” ir atspoguļota šo tiesnešu darbība.
LPSR tiesnese Biruta Puķe 1983. gadā nacionālās pretošanās kustības dalībniekam Intam Cālītim piesprieda brīvības atņemšanu uz sešiem gadiem. Pēc neatkarības atgūšanas viņa sāka strādāt LR Augstākajā tiesā par politiski represēto lietu pārzini.
Tiesnesis Aivars Dudars 1983. gadā piesprieda Lidijai Doroņinai-Lasmanei piecus gadus cietumā un trīs gadus nometinājumā. Neatkarīgajā Latvijā Dudars kļuva par prokuroru Ģenerālprokuratūras Tiesās izskatāmo krimināllietu nodaļā.
LPSR tiesnese Zaiga Raupa 1981. gadā uz pusotru gadu cietumā notiesāja Jāni Barkānu par mēģinājumu bēgt no PSRS uz Somiju. Pēc neatkarības atgūšanas Raupa kļuva par tiesnesi Augstākās tiesas Senāta Krimināllietu departamentā.
LPSR Augstākās tiesas tiesnesis Uldis Krastiņš, kurš Jāni Rožkalnu notiesāja uz pieciem gadiem lēģeros un uz trim - nometinājumā, savukārt Jāni Vēveri - uz trim gadiem stingra režīma kolonijā, atjaunotajā LR kļuva par LU Juridiskās fakultātes Krimināltiesiskās katedras vadītāju un profesoru. Krastiņš izpelnījās Atzinības krustu, ko 2010. gadā viņam pasniedza Valsts prezidents Valdis Zatlers. Ordeņu kapitula pamatojums: “Par mūža ieguldījumu krimināltiesisko zinātņu attīstībā Latvijā un jauno juristu izglītībā.”
Gunāru Astru un Gunāru Freimani notiesāja Aivars Krūmiņš, Jāni Barkānu - tiesnesis Kārlis Grante, Ģedertu Melngaili - tiesnesis Aivars Dudars. Un pa diviem piesēdētājiem katram tiesnesim.
Tas ir kauns un šausmas. Tāpēc tagad runāt par šo netaisnās tiesas lēmēju “žēlošanu” un “iejušanos viņu ādā” - tas ir vismaz nekrietni. Tā ir latviešu tautas morālo vērtību pazemināšana un iznīdēšana. Tā ir necieņa pret drosmīgo latviešu pašaizliedzību un muguras neliekšanu. Tā ir ieņirgšana par neatkarību un kolaboracionisma attaisnošana. Tā ir “humānās padomju tiesas” reabilitācija. Jautājums tikai - tā ir nekompetences un vēstures nezināšanas radīta nejaušība vai apzināta rīcība?
