“Veselā saprāta un ētikas principu ievērošana mūsu politiķiem nav raksturīga,” komentēdams kārtējo Latvijas valdības dubultmorāles skandālu ar mangāna rūdas tranzītu uz Krieviju, teic politologs Filips Rajevskis. Igauņu izdevums “Postimees” ziņo, ka no diviem miljoniem tonnu mangāna rūdas, kas pērn tika eksportēta uz Krieviju, gandrīz 90% pārkrāva Igaunijā un Latvijā, visvairāk – Rīgas un Ventspils ostās.
Latvijas dzelzceļa kompānija “LDz Loģistika”, kas ir valsts akciju sabiedrības “Latvijas dzelzceļš” meitasuzņēmums, ir viena no vairākām Latvijas kompānijām, kas piedalījušās mangāna rūdas pārvadājumos uz Krieviju. Kad sākās Krievijas pilna mēroga iebrukums Ukrainā, šādu kravu apjoms strauji pieauga. Paaugstinājās arī mangāna rūdas cena: no 150 ASV dolāriem pirms kara līdz 300-350 ASV dolāriem par tonnu.
Krievijā ir nelielas mangāna rezerves, tāpēc to ieguve nav attīstīta industriālā līmenī, un tā paļaujas uz mangāna importu. Karš Ukrainā ir prasījis augstu šī produkta noietu, jo mangāna rūdu izmanto augstas kvalitātes tērauda ražošanā, kas nepieciešams ieroču stobriem, bruņumašīnām un kāpurķēdēm.
Īsti nav skaidrs, kāpēc Krievijas militārajai rūpniecībai tik nozīmīga prece kā mangāns nav sankcijām pakļauto produktu sarakstā. Iespējams, ka sankciju ieviesēji nespēj aptvert visas nozares. Bet iespējams arī, ka abām pusēm - tranzītvalstīm un Krievijai - šis bizness ir gauži izdevīgs. Otrs variants diemžēl ir ticamāks.
To izdevumā “Postimees” netieši apstiprināja Igaunijas Ārlietu ministrijas pārstāve Kerstina Meresma: “Igaunija ir ierosinājusi pilnīgu tirdzniecības embargo Krievijai Eiropas Savienības līmenī, taču līdz šim dalībvalstis nav radušas vienprātību par šādu priekšlikumu. Mēs turpinām strādāt pie tā. Tāpat nepārtraukti piedāvājam noteikt papildu tirdzniecības ierobežojumus.” Protams, asinsnaudu pelnošajiem uzņēmumiem nav interesanti rosināt pilnīgu embargo.
Vērtējot situāciju ar mangāna rūdas tranzītu caur Latviju, bijušais satiksmes ministrs, tagad - konsultāciju firmas īpašnieks Anrijs Matīss sarunā ar “Neatkarīgo” teica: “Vispirms būtu jāatklāj visu pārvadāšanā iesaistīto uzņēmumu ķēde un kurš katrā posmā ir atbildīgais - gan dzelzceļā, gan ostās. Ja runājam par graudu importu vai tranzītu, tā ir viena lieta, bet mangāna rūda ir pavisam kas cits - tā tiek izmantota ieroču ražošanai. Tāds “bizness” ar Krieviju ir nepieņemams jebkādā veidā, tam nav attaisnojuma.
Nav runa tikai par morālo aspektu. Sniegt agresoram iespēju ražot ieročus - tas ir noziedzīgi. Drošības iestādēm vajadzētu stingri pieslēgties šim jautājumam, ierosinot vismaz pārbaudes lietu.
Ja es būtu satiksmes ministrs, es uzdotu izpētīt visu iesaistīto amatpersonu un uzņēmumu ķēdi: kurš ir saņēmējs, kurš pārvadātājs, kurš - pārkrāvējs. Es izvērtētu uzņēmumu vadības rīcības motīvus - gan no ekonomiskajiem, gan no morālētiskajiem aspektiem, lūgtu šos jautājumus izpētīt arī valsts drošības iestādēm. Graudu importa jautājums tika ļoti plaši apspriests, tika arī pieņemts politisks lēmums. Bet mangāna rūda ir pavisam cita līmeņa problēma.”
Savukārt politologs Filips Rajevskis, “Neatkarīgajai” komentējot mangāna rūdas situāciju, teica: “Ja kāds šādā veidā pelna naudu, to var nodēvēt par cinisku veidu. Jā, nauda ir vajadzīga, bet tādā gadījumā pēc tam tā ir jāiegulda aizsardzībā. Lai nebūtu tā, ka tu pelni naudu, lai nopirktu striķi, kurā tevi pēc tam pakārs. Visticamāk - sankcijas nav pārkāptas, bet jautājums ir par to, kādā veidā nopelnītā nauda tiek izlietota pēc tam. Manī ir sajūta, ka ne pārāk ētiskā veidā nopelnītā nauda tiek vienkārši izkinķelēta, piemēram, privātos avioreisos.”
Socioloģiskajās aptaujās redzam, ka ne visi cilvēki uzskata, ka tas ir slikti - taisīt biznesu ar Krieviju. “Bet vai mēs iegūtos līdzekļus izmantojam, lai mēs kļūtu stiprāki? Šaubos,” tā Rajevskis.
Par godīgumu un principialitāti Rajevskis arī šaubās: “Diemžēl daudzas valstis ir krustu šķērsu biznesā ar Krieviju. Ņemam vēsturisku analoģiju, aplūkojot Otro pasaules karu: teju visas valstis pelnīja naudu uz kara rēķina - sākot ar zviedriem, kuri Vācijai tirgoja gulšņus, lai viņu lidmašīnas lidotu, beidzot ar amerikāņiem, kuri tāpat tirgojās ar Vāciju. Mēs varam runāt par lielu naudu un par ļoti lielu naudu… Tai pēdējai ir citi principi, pareizāk sakot - tai principu vispār nav.”
Kāpēc mūsu valdība klusē par šo situāciju ar mangāna rūdu? “Tāpēc,” atbild Rajevskis, “ka neviens no valdības nevēlas iziet uz plača un pateikt: zināt, sankcijas uz mangāna rūdu neattiecas, tāpēc mēs to kraujam un pārvadājam. Visiem daudz vairāk patīk fotografēties Kijivas centrā. Veselā saprāta un ētikas principu ievērošana mūsu politiķiem nav raksturīga.”
Turpinot Rajevska domu par striķi, varam vien pateikt: ja, nedod, dies, kaut kas notiks, mangāna uzlabotie stobri šaus pa tiem, kuri būs palikuši valstī. Pārējie - mangāna biznesā uzvārījušies - būs tālu prom. Bet mums taču patlaban ir tāda drošības situācija, kāda vēl nekad nav bijusi. Tāpēc nav ko uztraukties - ne par mangāna rūdu, ne par valdību, kas pieļauj šādu “biznesu”.
Kamēr sirmmāmiņas ada zeķes ukraiņu karavīriem, kamēr Reinis Pozņaks organizē tviterkonvojus, kamēr tauta vāc ziedojumus, tikmēr mūsu valdība, vārdos kvēli stāvēdama par Ukrainas uzvaru, kopā ar valsts akciju sabiedrībām apgādā Krievijas militāro rūpniecību ar izejvielām, lai, kā mēdz teikt, slepkavu stobri būtu gludāki. Dubultmorāle visā krāšņumā un dailē.
P.S. Jautājumi par mangāna rūdas tranzītu nosūtīti ministru prezidentei Evikai Siliņai, Satiksmes ministrijai un "LDz Loģistika".
