Lielais terors atgriežas. Vispirms – Ukrainā. Kura valsts nākamā?

Izsūtīšana. 1949. gada 25. marts © Zīmējums: Valda Veikša, Ventspils 2.vidussskolas audzēkne

“Mūs iegrūda auto kravas kastē – davai, davai, viņi kliedza. Sākām braukt. Uz kurieni? Nezinu. Duksītis ilgi skrēja līdzi… To karavīri nošāva. Sāku raudāt par Duksīti. Sapratu, ka viņi ir ļoti slikti cilvēki,” atceras sieviete, kuru – pavisam mazu – kopā ar vecākiem izveda uz Tomsku. Tas notika 1949. gada 25. martā. Īstenojot noziedzīgo operāciju “Krasta banga” (Priboj), okupanti veica otro Latvijas iedzīvotāju masu deportāciju, izvedot ap 42 000 Latvijas cilvēku, tostarp ap 11 000 bērnu. Izsūtīto ģimeņu manta tika izlaupīta.

Nelaimīgo un pazemoto izvešana

Okupantiem bija nepieciešams ap 300 vagoniem, lai izvestu šos cilvēkus uz Sibīriju. Mātēm no rokām izrāva pa ceļam mirušos bērnus un izmeta viņus no vagoniem. Tāpat izrīkojās ar pieaugušajiem, kuri neizturēja mokošo, vairāk nekā nedēļu ilgstošo braucienu lopu vagonos. Cilvēka dzīvībai Krievijā toreiz nebija un arī tagad nav nekādas vērtības.

To, ko okupanti izdarīja ar Latviju un tās cilvēkiem, nav iespējams piedot. To, ko viņi dara tagad Ukrainā, arī nav iespējams piedot.

Jau trešo gadu ilgst nacistiskās Krievijas karš Ukrainā, un es vairs nezinu, kas ir briesmīgāk - deportācijas, ko okupanti veica Latvijā, jau sākot ar 1940. gadu, vai noziedzīgais karš, ko Krievija uzsāka 2022. gada 24. februārī, iebrūkot Ukrainā. Izskatās, ka okupanti burtiski sacenšas paši ar sevi, lai apliecinātu savu nevaldāmo vēlmi iznīcināt, nogalināt, izlaupīt.

Ir atkal 25. marts, un mēs pieminam 1949. gada deportāciju upurus.

Mana vecmamma Eleonora Tuče bija starp deportētajiem. 25. marta rītā viņu aizveda uz Maltas staciju. Tur pie lopu vagoniem jau stāvēja vairāki simti cilvēku, jauni un veci - ar mantu saiņiem, ar maziem bērniem pie rokas, ar izmisumu un neziņu acīs.

Pirms kara Eleonorai piederēja paliela saimniecība, līdz ar to viņu ieskaitīja budžos, kuri kavē kolektivizāciju. Protams, no saimniecības bija palikušas tikai atmiņas, jo krievi, kuri 1940. gadā okupēja Latviju, bija veiksmīgi visu atņēmuši vai iznīcinājuši. Eleonorai palika 1911. gadā celta dzīvojamā ēka, kūts un siena šķūnis. Vēl “budžu saimniecībā” rekvizētāji atrada dzelzs arklu, vienjūga dzelzasu darba ratus un atsperecēšas...

Eleonora atgriezās no Sibīrijas 1956. gadā. Sešdesmit gadu vecumā. Ar spītību acīs, ar klusumu lūpās. Viņa nekad nestāstīja par to, kas notika Sibīrijā. No turienes viņa atveda vien metāla kārbiņu ar krāsainu uzrakstu “S novim godom!” (Laimīgu jauno gadu - krievu val.), kurā bija dažas fotogrāfijas. Viena no tām - skarba izskata sieviete, kura, rokas sakrustojusi, sēž uz soliņa. Eleonora. Sibīrijā. Viena no desmitiem tūkstošu, kuri dzīvoja un mira svešajā zemē.

Jārunā ne tikai par pagājušā gadsimta represijām

Šodien deportāciju vēsture vēl nav uzrakstīta, un to, šķiet, nav arī iespējams pabeigt, jo gan pierakstīto, gan vēl dzīvo atmiņu ir tik daudz, ka tās vēl var piepildīt grāmatu grāmatas.

Romāns Kokšarovs/F64

Dzintra Geka, fonda “Sibīrijas bērni” vadītāja, vairāku grāmatu un filmu autore - protams, par Sibīrijas bērniem, mātēm un tēviem, - piekrīt manam apgalvojumam: par to traģisko laiku varētu stāstīt bezgalīgi. Vēl jo vairāk tāpēc, ka Dzintra kopā ar domubiedriem vairākkārt ir devusies uz Krieviju, lai meklētu tur vēl dzīvojošos latviešus un mūžībā aizgājušo tautiešu piemiņas vietas. Lūk, neliela saruna ar Dzintru Geku.

Dzintra, sakiet, vai ir zināms vismaz aptuvenais latviešu skaits, kuri joprojām dzīvo Krievijā - deportētie, viņu bērni un mazbērni?

Krievijā nav ticamas statistikas. Pat vēsturnieki, piemēram, Jānis Riekstiņš, diez vai to zinās. Tā kā Krievijā pasē neraksta nacionalitāti, nav zināms, cik tur patiesībā latviešu. Vairums 1949. gadā deportēto latviešu tomēr atgriezās. Tad, kad bijām Sibīrijā, lielākoties satikām 1941. gadā izsūtītos un viņu pēctečus.

Secināju, ka 1949. gadā izsūtītie tomēr tika asimilēti vairāk nekā 1941. gadā izsūtītie. Tie, kuri piedzima jau padomju Latvijā un kopā ar vecākiem tika izsūtīti 1949. gadā, pieņēma dzīvi tādu, kāda tā ir. Tas bija pilnīgi citādi, salīdzinot ar 1941. gada izsūtīšanu. Mamma savam bērnam 1941. gadā teica: “Paskaties, cik Latvija ir skaista, paturi to prātā.” Viņa stāstīja vakaros par Latviju. Bet daudzajos 1949. gada izsūtījuma stāstos nebija gandrīz nekā tāda.

Vēl vairāk - tie, kuri piedzima jau Sibīrijā, atcerējās savu bērnību tur, un tā visbiežāk bija bērnība kā bērnība. Nesen biju Liepājā un satikos ar aktieri Ēriku Vilsonu, un viņš atcerējās to visu… Ēriks un viņa brālis, arī aktieris, - Mārtiņš Vilsons - viņi abi ir dzimuši Magadanā. Un viņiem abiem joprojām vilkme aizbraukt uz turieni, viņi pat atceras tundras smaržu. Viņi kopā ar mums bija aizbraukuši uz Magadanu. Abi brāļi stāvēja pie Ohotskas jūras, un man šķita, ka viņi no tās nešķirsies…

Tie, kuri dzimuši Sibīrijā, jūt, ka viņi ir… no turienes. Tā ir viņu bērnības zeme. Arī Andrejs Žagars, Valdis Lūriņš, Regīna Devīte… Daudzi ir Sibīrijas bērni, daudzi arī tikpat kā neko neatceras, tomēr viņi vēlas tur nokļūt un sajust bērnību. Ir svarīgi nokļūt tajā bērnības zemē - lai arī cik skarba tā būtu bijusi. Vai tu esi no

Latgales vai Vidzemes augstienes, vai Magadanas - tu esi no turienes.

Būtu interesanti uzzināt, kā pret latviešiem, kuri tur palikuši dzīvot, šajā kara kontekstā izturas krievi?

Man faktiski vairs nav kontaktu ar šiem cilvēkiem. Palikusi tikai Sarmīte, viena pagastveča meita, kura tur ieprecējās. Viņa reizēm ar mani sazinās. Stāstot par tiem laikiem, viņa saka: “Man nav ko zaudēt. Es nebaidos stāstīt.” Sākoties karam Ukrainā, vienīgais, ko viņa vēlējās - lai dēls tiek prom no Krievijas. Bet viņam pat ārzemju pases nav.

Sarmītes dēls strādā, un darbavietā viņam jādzird viss, ko krievi runā par latviešiem, par baltiešiem. “Man šķiet, ka dēls tur kabatā savilktu dūri,” reiz teica Sarmīte. Televīzijā visu laiku iet drausmīga propaganda, un dēls Sarmītei saka: “Mamma, netici, netici tam visam!” Arī pret mums krievijā izturējās nelāgi: pat nelaida iekšā muzejā. “Muzejs šodien slēgts,” mums pateica.

Maskavā ir tāds “Muzej GULAG” - pat nesaprotami, kā tas vēl nav slēgts. Mums stāstīja, ka muzeja darbinieki “izučajut” (pēta - krievu val.) pilsoņu karu, viņi vēl nav tikuši pat līdz lielajam teroram.

Maz informācijas ir par latviešu piemiņas vietām krievijā: tās, domāju, drīz būs izputinātas. Ir tāds Šmita kalns* Noriļlagā (Noriļskas labošanas darbu nometne), kur apbedīti ap 1000 latviešu. Tur mēs arī bijām. Brīnījos, kāpēc uz šī Šmita kalna nogāzēm vietām aug zāle, vietām neaug. Mums pastāstīja, ka zāle aug tur, kur apakšā ir aprakti mirušie. Neaug tur, kur līķu nav.

Šmita kalna piemiņas vieta esot “remontā”, tur viss apklāts ar plēvēm, cik ilgi remontēs - neviens nezina.

Vai krievi runāja ar jums par to, kas patlaban notiek krievijā, un par attieksmi pret latviešiem?

Lielākoties viņi klusē. Ja pa TV nepārtraukti tiek raidīta melna propaganda, to grūti neievērot, un pat skeptiskākie cilvēki sāk tai ticēt. Propagandas ziņā krievi ir lieli meistari. Un cilvēki arī baidās runāt: viņi lieku vārdu nepateiks. Viņi var runāt par atmiņām, bet nekad neko nepateiks par valsti, kurā dzīvo. Un tad ir izvēle: teikt vai neteikt. Izvēle: pēc tam sēdēt vai nesēdēt cietumā.

Vēl par piemiņas vietām. Tās, visticamāk, nolīdzinās līdz ar zemi, tieši tāds pats liktenis sagaidīs latviešu kapus.

Jā, visticamāk. Tādas piemiņas vietas, kas atrodas nomaļos nostūros, iespējams, paliks, jo tur neviens neiet. Lielajās pilsētās gan, domāju, tiks noņemtas gan plāksnes, gan pieminekļi, ja tādi tur vēl ir. Jautājums ir par Tomskas apgabalu, kur Novojugino ciemā 2017. gadā tika atklāts piemineklis 1941. un 1949. gadā politiski represētajiem latviešiem. Kas ar to notiks - nav zināms. Grūti gan iedomāties, ka šo pieminekli varētu tik vienkārši izputināt. Kaut gan… Ja zināms, ka šis piemineklis šodien tur vēl ir, nevaram būt pārliecināti, ka tas tur būs rīt.

Obas krastā, Kolpaševā, bija lēģeris, kur nonāca arī 1949. gada 25. martā represētie latvieši. Daudzus no tiem, kuri bija šajā lēģerī miruši ziemā, nevis ieraka zemē, bet Obas krastā apklāja ar ciedriem. Izrādās, ciedram ir īpašība mumificēt līķus. 1974. gadā nobruka Obas krasts, un pa Obu peldēja ieslodzīto mumificētie līķi… Vietējie čekisti sēdās laivās, apmeta cilpas ap līķiem, piesēja smagumus, lai līķi nogrimtu.

Arī tāds, raugi, “piemineklis”. Bet kādas ir sajūtas tagad, Krievijas noziedzīgā kara laikā?

Daudz ko esam izpētījuši, izzinājuši piemiņas vietas, atklājuši pieminekļus, bet šobrīd izskatās, ka Krievija gatavo lielā terora atgriešanos, lai cilvēkus represētu un iznīcinātu pēc nacionālajām pazīmēm - kā 1936./37. gadā. Toreiz visvairāk tika iznīcināti poļi, otrajā vietā bija latvieši. Mēs sākām runāt par 1949. gadā izsūtītajiem, bet patiesībā tagad jārunā par kaut ko plašāku un briesmīgāku - par to, ko dara vai gatavojas darīt Krievija.

Aldona Serdāna atmiņas. Kopā ar brāli un māsām - moku ceļos

Aldonis Serdāns: Esmu dzimis Malienas pusē Alūksnes apriņķī Annas pagasta “Kušķu” mājās. Tās bija manu vecāku mājas, tur mēs dzīvojām līdz 1949. gada 25. martam. 1946. gadā decembrī manu tēvu arestēja, pēc diviem mēnešiem viņš tika apsūdzēts tautas nodevībā. Viņam piesprieda 10 gadu lēģeros. Mēs bijām pieci bērni.

Saimniecību drīz izformēja sakarā ar tēva notiesāšanu, mums noņēma daļu lopu un rekvizēja māju. 25. martu mēs, visi trīs vecākie bērni, sagaidījām Annas pamatskolā. Skolotāja ārā mūs nelaida. Gar skolu pa ceļu uz Gulbenes pusi sāka braukt pajūgi, ragavas ar cilvēkiem. Toreiz vēl bija sniegs. Divas ragavas iebrauca skolas pagalmā. Pēc saraksta izsauca vairākus bērnus, arī mani, brāli Aivaru un vecāko māsu Idu. Mūs iesēdināja ragavās, kur jau atradās mamma un mazākās māsas Valda un Elza. Elzai bija astoņi gadi, Valdiņai ceturtais gadiņš.

Visus sasēdināja vienās ragavās un aizveda uz Gulbenes staciju. Mūs izlika no ragavām sniegā pļavas vidū. Tur bija auksti. Pateicoties kaimiņiem, mums palīdzēja maisus ar mantām pārcelt aizvējā, pie dzelzceļa noliktavas. Bija kādi trīs četri maisi. Vilcieni vēl nebija padoti, runāja, ka esot viens ešelons ar cilvēkiem jau aizbraucis. Mums bija jāgaida otrs ešelons, kuru padeva tikai nākamajā dienā.

Mums maisus ar mantām palīdzēja nest karavīri. Mazo māsiņu Valdu māte nesa rokās, un mēs kāpām vagonā. Vagoni bija nelieli. Lopu vagoni. Atbīdamās durvis bija vaļā, bija kastes. Uz tām stāvēja zaldāts, kurš mazākos bērnus cēla iekšā, pabīdīja, lai iet dziļāk. Tur iemeta arī mūsu maisus ar sadzīvi. Vagonos iekšā bija lāviņas, lažiņas maza bērna augstumā. Uz tām lika gulēt bērniem un veciem cilvēkiem, bet maisi bija pamesti apakšā. Nāca un grūda tik iekšā, lai sadzītu noteiktu cilvēku daudzumu. Tad, kad bija pilns, durvis tika aiztaisītas, un cilvēkus lika tālākajos vagonos. Vagonā bija maza krāsniņa un grīdā liels caurums cilvēku dabiskajām vajadzībām. Vēl atradās spainis, kurā ņēma ūdeni dzeršanai.

Vagoni pildījās ātri, un uz vakara pusi jau lokomotīve nosvilpās, un mēs sākām kustēties nezināmā virzienā. Ešelonā bija ap 50 vagonu, tas kustējās lēni. Rīta gaismā braucām pāri Zilupes robežai. Visi gribēja atskatīties uz dzimto pusi. Atvēra vagona durvis, apsardze stāvēja ar automātiem. Turpat blakus sievietes, bērni un vīrieši kārtoja dabiskās vajadzības.

Ceļā sākās mūsu barošana. No katra vagona divi vai trīs cilvēki gāja pēc spaiņa ar zupu, deva biezputru un vārītu ūdeni. Tas bija vienreiz dienā. Braucām vairāk nekā pusmēnesi.

Aizveda mūs līdz Tomskas apkārtnei; tur bija sagatavotas iebraukšanas vietas, bijušie lēģeri. Kad iebraucām, tur jau bija pavasarīgs laiks. Tad sāka pazust ģimenes, kurās bija jauni cilvēki, vīrieši. Runāja, ka tie ir aizvesti darbos uz vietējiem kolhoziem. Mēs bijām tur vēl kādu nedēļu, jo mammai bija pieci bērni, bija veci ļaudis ar maziem bērniem. Pēc nedēļas palika tikai veci, slimi un daudzbērnu ģimenes.”

Tālāk dramatisks stāsts par “iekļaušanos” Krievijas absurdajā pasaulē, kuras svarīgākais princips ir - pazemot. Vispirms izraut cilvēkus no viņu mājām, no viņu mierīgās un ierastās dzīves, pēc tam - pazemot, pazemot un vēlreiz pazemot. Iznīcināt un nodot aizmirstībai. Un nekas nav mainījies gadsimtos. Vien tas, ka šī pazemošana kļūst aizvien izsmalcinātāka, teiksim tā - tehnoloģiski izsmalcinātāka. Tāpēc tas, ko saka Dzintra Geka par lielā terora atgriešanos, nav tikai alegorija - tā ir patiesība.

------

*Runa ir par piemiņas kompleksu “Noriļskas Golgāta” Šmita kalna pakājē. Noriļlags jeb Noriļskas labošanas darbu nometne (Норильский исправительно трудовой лагерь) bija viena no Gulaga soda nometnēm (1935-1956) tagadējā Krasnojarskas novada ziemeļos, kur ieslodzītajiem lika būvēt metalurģisko kombinātu un strādāt vara un niķeļa raktuvēs.

Pēc Baltijas valstu okupācijas Noriļlagā bez tiesas lēmuma ieslodzīja daļu no deportētajiem Baltijas valstu armijas virsniekiem. Nometnēs ieslodzīja Baltijas valstu artilērijas virsniekus, kurus 1942. gadā nošāva. Nometnē gāja bojā vairāk nekā 1000 latviešu karavīru.

Ieslodzīto skaits pieauga no apmēram 1200 cilvēkiem 1935. gadā līdz 9000 lielā terora laikā 1937. gadā, bet maksimālo skaitu tas sasniedza 1951. gadā, kad nometnes 30 nodaļās atradās 72 500 ieslodzīto. Ieslodzīto skaits nometnes 21 gada pastāvēšanas laikā bija 274 109, saglabājušās ziņas par 15 806 mirušajiem.

Perestroikas laikā vietējais iedzīvotājs Ivans Sidorovs ieslodzīto barakas vietā ieraka koka piemiņas stabu bojā gājušajiem Baltijas valstu virsniekiem, piestiprinot plāksni ar mirušo uzvārdiem. 1990. un 1991. gadā no Baltijas valstīm ieradās vairākas ekspedīcijas, kas izraka koka stabu un tā vietā uzstādīja divus betona pieminekļus.

Savukārt Šmita kalna pakājē, vietā, kur līdz 1987. gadam atradās bojā gājušo kapi, ir uzcelts zvanu tornis un atrodas trīs krusti, ko uzstādījuši Baltijas valstu iedzīvotāji. Izveidots piemiņas komplekss "Noriļskas Golgāta" (Норильская Голгофа).

Svarīgākais