Edvīns Inkēns: Irānas kodolprogramma tuvojas nobeigumam, un tas ir bīstami

© Ģirts Ozoliņš/MN

Izraēlas armijas pārstāvis Daniels Hagari svētdienas rītā pavēstīja, ka Irāna raidījusi pret Izraēlu 170 bezpilota lidaparātu, vairāk nekā 30 spārnoto raķešu un vairāk nekā 120 ballistisko raķešu. Izraēlai izdevās pārtvert 99% no droniem un raķetēm, ko Hagari nodēvēja par “ļoti nozīmīgu stratēģisku panākumu”. Vai būs eskalācija? Kā situāciju vērtē politiskais apskatnieks un žurnālists Edvīns Inkēns?

Vai pēc svētdienas nakts bombardēšanas, ko pret Izraēlu veica Irāna, notiks konflikta eskalācija?

Eskalācija noteikti būs, jo Izraēla atbildēs. Irāna visu laiku ir karojusi, kā mēdz teikt, ar trešajām rokām: ar “Hesbollah” (šiītu islāmistu politiska un paramilitāra organizācija - E.V.), daļēji ar “Hamas”. Tādā veidā Irāna it kā bija nomaļus. Šī ir pirmā reize, kad Irāna realizē to, kas ir ierakstīts tās dokumentos, proti, Izraēla kā ASV tuvākais sabiedrotais ir Irānas galvenais ienaidnieks, un šo agresiju, šo konfliktu ir uzsākusi Irāna. Jautājums: ko darīs Izraēla? Varbūt Izraēlas bruņotie spēki kaut kādā veidā tuvosies Irānai?

Bet Izraēlai un Irānai nav kopīgas robežas.

Nav gan, bet tas netraucēja Irānai pirms kāda laika klāstīt par plāniem uzbrukt Izraēlai pa sauszemi. Bet tas diez vai notiks, jo galvenais ir raķetes un aviācija.

Tagad ir jāsaprot, kādi ir Izraēlas mērķi. Pirmais un galvenais mērķis, manuprāt, būtu tas viss, kas attiecas uz Irānas kodolprogrammu, kas patlaban tuvojas nobeigumam, un ne tikai Izraēla, bet ļoti daudzi negribētu, lai Irānā parādītos kodolbumbas - pat ja tās būtu nelielā skaitā.

Otrs mērķis - ražošana. Šajā gadījumā - raķetes. Un tās ir ļoti bīstamas. Dronu ražošana gan ir ļoti izkaisīta, tos var ražot nelielās platībās, nelielos uzņēmumos, kurus var vienkārši atjaunot. Nav izslēgts, ka tiek sagrautas kādas dronu ražotnes.

Bet grūtības ir tādas, ka vairums no šīm ražotnēm - runa ir gan par lielajām, gan par mazajām ražotnēm - ir izvietotas dziļi kalnos, pazemē, tām nevar vienkārši tikt klāt. Ir, protams, speciālās aviācijas bumbas, kas ieiet pietiekami dziļi kalnos, tomēr tik un tā ir grūti nodarīt lielus, nopietnus postījumus.

Un ir vēl viens jautājums, kas nav skaidri atbildams: vai Izraēla dos triecienu pa kādu politiski nozīmīgu mērķi, lai rezultāts būtu acīmredzams, lai tā būtu kā pļauka? Iespējams, izraēlieši tieši par to patlaban spriež…

Protams, katrs solis veicina eskalāciju. Sākotnēji Irāna negrasījās iejaukties Izraēlas un Palestīnas konfliktā, un tas bija skaidri redzams, bet eskalācijas ķēde turpinājās. Kāds būs nākamais solis - grūti pateikt, bet iespējams, mērogs būs lielāks. Irānas galvenais mērķis tomēr nav Izraēla, Irānas stratēģiskais mērķis ir pārņemt Libānu.

Irāna nu ir pagriezusies ar seju pret Izraēlu, Irāna vairs nevar pateikt, ka nepiedalās konfliktā, tagad ir skaidrība. Tas ir tāpat, kā bija Ukrainā: sākumā krievi teica - mēs tur neesam! Tagad gan visi redz, ka viņi tur ir un kurš patiesībā ir ļaunums. Arī šajā gadījumā Irāna uzskatāmi pierādīja, kurš ir ļaunums.

Kādā veidā Irāna var ražot kodolbumbas, ja gadu gadiem tā ir bijusi “zem sankcijām”? No kurienes nepieciešamās izejvielas?

Mēs nekad neesam novērtējuši, cik intelektuāla ir šī valsts. Turklāt tai ir ļoti bagāti urāna krājumi. Tā ir arī ļoti izglītota tauta - ne visa, bet tā tautas daļa, kas apmeklējusi universitātes, ir ar izcilu izglītības līmeni. Arī izglītoto sieviešu skaits ir ievērojams.

Irāņu zinātne ir attīstījusies strauji, militārā rūpniecība ir līmenī, raķetes, kas lidoja uz Izraēlu, ir gana labas, tās var nodarīt lielus postījumus. Ja Izraēla nebūtu jau gadu desmitiem gatavojusies aizsargāties, viss būtu slikti. Bet izraēlieši jau nebūs tie, kuri nedomās uz priekšu.

Amerikāņi apliecina neizsīkstošu atbalstu izraēliešiem. Vai šis konflikts nenovērsīs uzmanību no Ukrainas?

Zināmā mērā novērsīs. Un tomēr ir cerības, ka jautājums par palīdzību gan Ukrainai, gan Izraēlai drīz tiks likts uz balsojumu un palīdzība tiks sniegta.

Vai rietumvalstis beidzot saņemsies?

Žurnālists Jevgēnijs Erlihs vērtē situāciju ierakstā feisbukā: “Lai saprastu šā kara mērogus: Izraēla ir 80 reizes mazāka par Irānu; Irānas iedzīvotāju skaits ir desmit reizes lielāks par Izraēlas iedzīvotāju skaitu; irāņi var mobilizēt 10 miljonus karavīru - tas ir visas Izraēlas iedzīvotāju skaits, iekļaujot sievietes un bērnus; toties Izraēlas armijas budžets ir 24 miljardi dolāru, kamēr Irānas armijas budžets - 13 miljardi dolāru.”

Erlihs uzskata, ka runas par tuvojošos trešo pasaules karu ir tikai runas, jo, viņaprāt, šis karš jau notiek un Irānas uzbrukums Izraēlai ir viena no tā epizodēm. “Grūti gan iedomāties ilgstošas kaujas starp valstīm, kuras atrodas pusotra tūkstoša kilometru attālumā viena no otras. Ja vien Irāna nenosūtīs uz Izraēlu savu desantu (kā savulaik amerikāņi Vjetnamā), bet tas jau ir no murgu arsenāla…”

Ukraina šādus uzbrukumus - lielākus vai mazākus - piedzīvo teju katru dienu. Aizvērt debesis virs Izraēlas palīdzēja ASV, Lielbritānija, Francija un Jordānija. Virs Izraēlas to varēja un vajadzēja darīt, virs Ukrainas tas nav izdarīts joprojām. Ja tas tik efektīvi notika, palīdzot Izraēlai, kur ir problēma, lai šāda palīdzība tikpat veiksmīgi tiktu sniegta arī Ukrainai?

Tātad tehnoloģijas ir, vajadzīga vien politiskā griba? Varbūt rietumvalstis beidzot saņemsies un palīdzēs Ukrainai - gan ar debesu aizvēršanu, gan ar munīcijas piegādēm?

Svarīgākais