Alfrēds Čepānis bija viens no tiem, kuri labprāt mēdza uzkāpt uz Vecpilsētas ielas 13/15 nama ceturto stāvu – lai patriektu ar žurnālistiem kādu nopietnu vai pat nenopietnu tēmu. Laikraksta “Atmoda” redakcija bija īstā vieta, kur to darīt. Alfrēdam bija lieliska humora izjūta un izcils sarkasms. Un viņam bija dziļas zināšanas politikas jomā.
Atceros, jau vēlāk, Čepānis atzinās, ka viņam esot piedāvāts rakstīt memuārus par “tiem laikiem”. Tajos laikos ietilpa gan pirmsatmodas periods, gan pati Atmoda, gan viss, kas notika pēc tam - atplūdos. Čepānis pasmaidīja savu ironisko smaidu un atbildēja: “Veči, patiesību rakstīt nevaru, blēņas - negribu.” Bet viņam būtu, ko teikt: viņš taču izgāja ceļu no kolhoza komjauniešu mikroorganizācijas sekretāra, vēlāk - no kompartijas Ventspils rajona komitejas pirmā sekretāra līdz Saeimas priekšsēdētāja amatam. Tas būtu smīnīgs, toties argumentēts skatījums uz notiekošo. Un varbūt pat brīdinājums visiem, kuri vēl kaut ko nav sapratuši.
Bet nu… Alfrēds Čepānis pamāja visiem ardievas, aizejot debesīs. Viņam bija tikai 80 gadu. Pirms gandrīz 34 gadiem Čepānis, sapratis lielo pārvērtību lokus un Latvijas neatkarības svarīgumu, balsoja par Neatkarības deklarāciju, pēc tam tika ievēlēts 5. un 6. Saeimā. Bija PSRS tautas deputāts un Latviajs PSR ministru padomes priekšsēdētāja vietnieks.
Pēc darba Saeimā Alfrēds Čepānis vadīja konsultāciju firmu sadarbībai ar NVS valstīm, strādāja banku sektorā. Čepānis tika apbalvots ar III šķiras Triju Zvaigžņu ordeni un 1991. gada barikāžu dalībnieka piemiņas zīmi, kā arī II šķiras Svētā Olafa ordeni.
Pirms desmit gadiem Čepānis, atbildot uz jautājumu par to, vai negribētu atgriezties politikā, strikti noteica, ka nekādā gadījumā to negribētu darīt, jo viņš tagad esot “politikas patērētājs” un labprāt vēro, kas notiek ar cilvēkiem, kuri ilgstoši iegrimuši politikā. “Es taču esmu bijušais komunists, un tādus tagad lamā,” viņš smejoties noteica. Savukārt 2017. gadā intervijā Viktoram Avotiņam Čepānis pastāstīja: “Man pirms trim gadiem iedeva automašīnas numuru: BK - 3. Trešais bijušais komunists. Rubiks - pirmais, Anatolijs - otrais, es - trešais. Vienā vietā Jūrmalā mani atpazina un jautāja: “Kā, tu tikai trešais?””
Tagad Alfrēds ar Viktoru varēs pārrunāt “lietas” Tur, Augšā. Vērtēt, analizēt, skatīties nākotnē. Brīdināt un paredzēt. Viņi to varēs darīt kopā ar citiem, kuri arī ir Tur. Ar savām pagātnes kļūdām un atklāsmēm. Ar savu smago, bet vērtīgo dzīves bagāžu. Lai Tev, Alfrēd, ir viegli un gaiši. Gan jau tiksimies.
