Nesen Polijas ārlietu ministrs Radoslavs Sikorskis izteicās: “Mēs dzīvojam īpašā laikā – mēs nedrīkstam to izniekot. Mums ir jāizveido spēcīgākā armija Eiropas Savienībā, jāmodernizē mūsu infrastruktūra un jāpadara mūsu dzimtene par Polijas cietoksni.” Pareizi vārdi un pareiza attieksme. Vai Latvijā notiek līdzīgi?
Pēdējā laika īpatnējie notikumi, kas saistās ar mūsu Nacionālajiem bruņotajiem spēkiem (NBS) un Aizsardzības ministriju, liek šaubīties par viena otra amatvīra atbildības līmeni - tas, runājot par ielidojušo dronu, kam “nebija sliktu nodomu”, un “militarizētās tēlniecības kompozīciju” (pie NBS bāzes) ar bruņutransportieri, kas dramatiski atgādina “krievu laika” “militārās skulptūras” ar tankiem.
Vai Latvija - tāpat kā Polija - arī tiek veidota kā cietoksnis? Vai mums ir spēcīga armija?
“Mums jau sen ir sagatavota spēcīga armija,” ir pārliecināts viceadmirālis Gaidis Zeibots, “Polija ir lielākā valsts Eiropā, tai ir jābūt spēcīgākajai armijai. Bet mums nevajag atrauties no zemes: mēs esam iestājušies kolektīvajā aizsardzībā, un tajā visas valstis kopā nodrošina šo aizsardzību. Un katra valsts dod tik, cik tai prasa un cik tā ir spējīga dot. Šīs spējas ir saskaņotas, un tās tiek attīstītas saskaņā ar NATO.”
Zeibots uzskata, ka Latvija pat ir uzteicama: “Ceturtais lielākais procents no IKP ir Latvijai. Bet viss tiek koordinēts un plānots, jo pasaules situācija ir sarežģīta. Taču lieta tāda, ka tagad cilvēki vēlas cits citu tracināt. Un tracināšana nāk par labu mūsu ienaidniekiem. Zināt, ir tāds teiciens: ja iekož blusa, tad cilvēks kasās. Nu, tā mēs nedrīkstam darīt. Nedrīkst kasīties! Vai arī daži izdomā kaut kādas muļķības, piemēram, būvēt bunkurus uz robežas. Kurš tad ies caur to robežu? Mēs taču dzīvojam 21. gadsimtā, bet viens otrs mēģina atgriezties 18. gadsimtā. Ir jāskatās tikai ilgtermiņā. Un nedrīkst tracināt un biedēt cilvēkus. Dažas runas noklausāmies, tad atliek tikai viens - skriet un meklēt bunkurus. Bet mums apzināti un droši jāiet tikai uz priekšu.”
Polijas aizsardzības ministrs Mariušs Blaščaks pērn teica: “Mums vajag vairs tikai divus gadus, līdz Polijas armija būs visspēcīgākā sauszemes armija Eiropā.” Šis uzstādījums nav mainījies. Turklāt Polija nopietni uztver Krievijas draudus. Vai mūsu bruņotie spēki arī rēķinās ar tiem?
Politologs Filips Rajevskis uzskata: “Domāju, ka mūsu bruņotie spēki ļoti nopietni gatavojas šādai iespējai. Bet! Mēs, protams, varam piepūst vaigus un censties panākt poļus. Viņiem aizsardzībai ir novirzīti 4,12% no IKP, bet Polijā ir 40 miljonu nācija, un šie 4,12% ir miljardi eiro. Viņiem ir gaisa spēki, un es nebrīnīšos, ja kādā brīdī viņi izdomās arī kosmosa spēkus. Mūsu finansiālās iespējas ir daudz, daudz mazākas.”
Rajevskis teic, ka tas, viņaprāt, ir poļu kopīgās stratēģijas elements - militarizācija, jo viņi sevi ir pieteikuši kā lielvalsti. “Eiropas lielvalsts nevar būt bez jaudīgas armijas. Atcerēsimies, ka Otrais pasaules karš poļiem nebija nekāda medusmaize, un valsts vadītāji cenšas pateikt, ka tas nekad neatkārtosies. Mūsu vadītāji arī cenšas pateikt - tas neatkārtosies. Bet poļiem ir vairāk resursu. Kaut gan… piemēram, demogrāfiskās problēmas ir tādas pašas kā pie mums. Taču cilvēkresurss joprojām ir pietiekams, un nauda viņiem arī ir.”
Rajevskis atgādina, ka tad, kad sabruka Varšavas bloks, poļiem palika tanki un iznīcinātāji - pietiekami nopietns bruņojums. “Mums nepalika nekas. Varbūt tas arī labi, jo dažās citās bijušajās padomju republikās tas palika, un tad sākās savstarpējs kariņš,” tā Rajevskis.
Analizējot divus svaigos skandālus, kas piemeklējuši mūsu bruņotos spēkus - runa ir par dronu un “militarizētās tēlniecības kompozīciju” -, Rajevskis atzīst: “Jā, šie skandāli nav labi armijas imidžam. Bet esmu pārliecināts: tur, kur ir lieli militārie tēriņi, mēs, kā mēdz teikt, nevaram izbēgt no Šveika stāstiem. Gan jau Polijas armijā arī ir skandāli. Ja man jautātu: vai tādēļ, ka Latvijā ielidoja krievu drons, mums būtu jāmaina armijas komandieris un aizsardzības ministrs, es teiktu - nē. Bet notika izmelošanās, un šis fakts pelna ļoti nopietnu kritiku. Tas pats ir ar to “militāro skulptūru”: kā armijnieki un ministrs nokomunicēs gadījumu ar “skulptūru” par 183 000 eiro.”
“Vienīgais patiesais mūsu pierādījums, ka esam gatavi valsts aizsardzībai, ir procenti no IKP,” domā atvaļinātais ģenerālis, bijušais Latvijas Nacionālo bruņoto spēku komandieris Raimonds Graube, “un šie procenti ir atbilstoši mūsu iespējām. Tas ir adekvāti, ka ejam uz 3% no IKP. Ir gan bijuši daži negatīvi notikumi, kas nedaudz torpedē šos labos nodomus. Es kā militāra persona un kā pilsonis būtu priecīgs, ja būtu vairāk nekā 3% no IKP.”’
Viņš atgādina, ka Polijas ekonomika, salīdzinot ar mūsējo, ir milzīga, līdz ar to attīstības temps un mērogs spēcīgi atšķiras no mūsu tempiem. “Drīzāk vajadzētu salīdzināt ar to, kas notiek Igaunijā un Lietuvā,” saka Graube, “bet jau tagad ir skaidrs, ka ar tiem līdzekļiem, kas atvēlēti aizsardzībai, mums nepietiek. Nesen biju Polijā, vēroju turienes ceļus, kas ir arī militārās mobilitātes pamatā, es biju patīkami pārsteigts: poļi ir izdarījuši to, kas mums vēl jādara, viņi ir ieguldījuši milzu līdzekļus ceļu izveidošanā.”
Poļi ir nobažījušies, ka Krievija varētu uzbrukt viņu valstij. Graube uzskata, ka Latvijas politiķi nav mazāk nobažījušies: “Runa ir par to, ka ikvienam jābūt gatavam, ka var notikt uzbrukums. Atbilstoši draudiem ir jāstiprina aizsardzība. Protams, viens variants, kad ir robeža ar ienaidnieku, cits variants - ja uzbrūk ar raķetēm. Tie ir atšķirīgi aizsardzības modeļi.”
Graube uzskata, ka poļos mostas lielvaras gēns - pozitīvā nozīmē. “Viņi jūt atbildību arī par citām valstīm, kas atrodas blakus: viņi saprot, ka, apdraudot blakus valstis, tiek apdraudēta arī Polija. Tāpēc uzskatu, ka Polijas straujā attīstība, aizsardzības līmeņa paaugstināšana stiprina arī mūs, un par to mēs varam priecāties,” teic Graube.
