Mūžībā 7. februārī aizgājis Bruno Javoišs, Latvijas pretošanās kustības varonis. Divdesmit divus gadus jaunais Rīgas aviācijas institūta students Bruno 1963. gada 5. decembra naktī uzkāpa 76 metrus augstajā Rīgas radiotornī, kas atradās blakus galvenajai milicijas pārvaldei, un pacēla paša šūto sarkanbaltsarkano karogu. Tas plīvoja visu dienu, jo miliči nespēja uzkāpt tornī, kas bija apledojis. Bet 5. decembris bija PSRS konstitūcijas diena, un plīvojošais “buržuāziskās” Latvijas karogs izskatījās kā negants, latviski izaicinošs pliķis krieviski pārveidotās Rīgas sejā.
Kad Bruno kāpa lejā, viņu savās gādīgajās rokās saņēma milicija, jo tornī, izrādās, bija ierīkota signalizācija. Pēc tam - tiesa, septiņi gadi Mordovijas koncentrācijas nometnēs. Protams, vairs nekāds aviācijas institūts. Taču Javoišs bija tas, kurš atgādināja, ka padomju okupācijas smirdīgums nav nepamanīts un ka latviešu valodai Rīgā jābūt kā vienīgajai valodai: sešdesmitajos gados ne visur Latvijā bija atļauts runāt latviski.
Vēlāk, atjaunotās Latvijas laikā, Bruno Javoišs stāstīja, ka viņam, patiesību sakot, bija bail no augstuma. Tāpēc, lai spētu uzkāpt 76 metrus augstajā tornī, viņš trenējās. Viņš apsēja pamatīgu kaprona virvi ap vidukli un naktī staigāja pa balkonu margām. “Pie augstuma bija jāpierod,” tā Javoišs.
Vēl pirms dažiem gadiem Bruno Javoišs atgādināja, ka arī tagad Latvija ir karā - tāpat kā četrdesmitajos gados, - tikai te nedzird bumbu sprādzienus, un ienaidnieks ir neredzams. Šodien jau var teikt, ka ienaidnieks ir redzams. “Viņš ir tavā mājā,” toreiz teica Javoišs. Tagad šis ienaidnieks ir tepat blakus. Javoišam taisnība.
Bruno Javoišs ir apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeņa Goda zīmi, ir Viestura ordeņa komandieris. Pie augstuma ir jāpierod, un Bruno Javoišs to izdarīja: viņa augstums bija Latvijas karogs pārkrievotajā Rīgā. Viņš ir mūsu piemērs un mūsu šodienas augstums. Paldies, Bruno Javoiš, par drosmi!
