Kā Neatkarīgā rakstīja 19. jūnijā (Ilze Šteinfelde “Briest privatizācijas afēra par 6,4 miljardiem eiro”), ļoti diskutablajai Pārresoru koordinācijas centra sagatavotajai koncepcijai “Par valsts un pašvaldību kapitālsabiedrību pārvaldības politiku, valsts kapitālsabiedrību iedalījumu un valsts kapitālsabiedrību pārvaldības funkciju pakāpenisku centralizāciju” ir dota paātrināta politiska virzība, jo šis dokuments jau ir izsludināts valsts sekretāru sanāksmē.
Pašlaik Latvijā ir 12 valsts kapitālsabiedrības, kas ar pašreizējo likumdošanu ir noteiktas par neatsavināmām un kurām valsts līdzdalības pamatojums netiek vērtēts, ‒ AS “Latvenergo”, AS “Augstsprieguma tīkls”, VAS “Starptautiskā lidosta “Rīga””, VAS “Latvijas pasts”, VAS “Latvijas dzelzceļš”, VAS “Latvijas gaisa satiksme”, AS “Latvijas valsts meži”, VAS “Latvijas Valsts radio un televīzijas centrs”, VAS “Latvijas radio”, VAS “Latvijas televīzija”, VAS “Latvijas loto”, AS “Attīstības finanšu institūcija “Altum””.
Jaunā koncepcija paredz noteikt “pienākumu pārvērtēt līdzdalību valsts kapitālsabiedrībām, kuru akcijas/kapitāla daļas ar likumu noteiktas par neatsavināmam, kā arī pārvērtēt lēmumu par valsts kapitāla daļu nodošanu privatizācijai reizi piecos gados. Tāpat jānosaka pienākums publiskas personas kapitālsabiedrībām reizi piecos gados pārvērtēt to līdzdalību citās kapitālsabiedrībās un izvērtējumu iekļaut valsts līdzdalības izvērtējumā.”
No tā izriet, ka izvērtēt privatizāciju līdz šim neprivatizējamajiem uzņēmumiem būs nevis katras valdības vai Saeimas brīva izvēle, bet gan pienākums. Kāds būtu pamats uzskatīt, ka ir aizsākta vismaz 6,4 miljardus eiro liela privatizācijas afēra?
Vispirms ikvienu var samulsināt dokumentā ietverto pārmaiņu pamatojums.
Tie ir divi.
1. Esot jāīsteno Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijas (OECD) vadlīnijās iekļauto labas korporatīvās pārvaldības principu ieviešana valsts un pašvaldību kapitālsabiedrībās.
2. Nepieciešams nodrošināt virzību uz brīvā tirgus apstākļos darbojošos vai tādu valsts kapitālsabiedrību pārvaldības funkciju pakāpenisku centralizāciju, kuras neīsteno valsts politiku attiecīgajā nozarē.
Par OECD Latvijas atbildīgas amatpersonas regulāri izsaka pēdējās glupības. Kamēr mēs nebijām uzņemti OECD, tikmēr ikviens mahinators varēja blefot ar prasībām, kuras Latvijai it kā bija steigšus jāpieņem, lai tikai mūs uzņemtu OECD. Patiesībā OECD nekādus ultimātus neizvirzīja, bet ar OECD piesedzās valsts budžeta trallinātāji un privatizācijas afēristi, kad tiem nebija citu argumentu. Mēs jau sen esam uzņemti OECD. Viss! Tagad mēs varam izvirzīt prasības valstīm, kuru valdības nez kāpēc vēlas iestāties šajā (pa lielam nevienam īsti nevajadzīgajā) organizācijā.
Ar valsts politiku ir savādāk.
ES dalībvalstu valdību rīcībā nav daudz instrumentu valsts politikas īstenošanai. Procentu likmju, valūtas kursa izmaiņas eirozonas valstis izmantot nevar. Valsts ienākumu un izdevumu izmaiņas stingri ierobežo Māstrihtas kritēriji, fiskālais pakts u.c. Muitas tarifu politika ir viena visā ES. Tā kā šādu instrumentu ir visai maz, tie ir nodokļi, kuri ir tikai dalībvalstu kompetencē, un valsts iepirkumu politika, tad tieši ES dalībvalstīm valsts politikas īstenošana, izmantojot valsts uzņēmumus, kļūst ļoti svarīga. Valsts var saviem uzņēmumiem nospraust ne tikai komerciālus, bet arī sociālus mērķus. Pirmais signāls, ja kāds uzņēmums jau tiek gatavots privatizācijai, ir šī uzņēmuma atbrīvošana no valsts politikas uzdevumiem. Tas, piemēram, jau notiek saistībā ar VAS “Latvijas pasts”, kas līdz šim ar samazinātiem abonēto preses izdevumu piegādes tarifiem, īstenojot valdības politiku, nodrošināja vienlīdzīgu pieeju pie informācijas. Pāreja tikai uz komerciāliem tarifiem nozīmē, ka VAS “Latvijas pasts” tiek atbrīvots no valsts politikas uzdevumiem un ir gatavs tikt privatizēts. Līdzīgas pārmaiņas jau notiek saistībā arī ar citiem it kā joprojām neprivatizējamu uzņēmumu sarakstā iekļautajiem.
Tāpēc ir pamats uzskatīt, ka aizsāktā 6,4 miljardu afēra jau tika gatavota labu laiku. Par to liecina tikai tagad saprotamie visai aizplīvurotie punkti valdības deklarācijas tekstā, par kuriem 2019. gada 23. janvārī vienojās koalīcijas frakciju pārstāvji (Partiju apvienība “Jaunā Vienotība”, politiskā partija KPV LV, Jaunā konservatīvā partija, partiju apvienība “Attīstībai/Par!”, Nacionālā apvienība “Visu Latvijai!”-“Tēvzemei un Brīvībai/LNNK”.
Valdības deklarācijas 238. un 239. punkts skan:
“238. Turpināsim OECD vadlīnijās iekļauto labas korporatīvās pārvaldības principu ieviešanu valsts un pašvaldību kapitālsabiedrībās un sekmēsim valsts kapitālsabiedrību vērtības pieaugumu, stiprinot valsti kā aktīvu un informētu īpašnieku un izstrādājot skaidru valsts un pašvaldību kapitālsabiedrību pārvaldības politiku.
239. Nodrošināsim virzību uz brīvā tirgus apstākļos darbojošos vai tādu valsts kapitālsabiedrību pārvaldības funkciju pakāpenisku centralizāciju, kuras neīsteno valsts politiku attiecīgajā nozarē, uzsākot valsts kapitāla daļu turētāja funkciju pakāpenisku nodošanu vienam profesionālam valsts kapitāldaļu turētājam.”
Šis mērķis tagad ir saprotams, jo jautājumā par Latvijas lielākajam ostām un Latvijas Dzelzceļu jau precīzi tiek īstenots valdības deklarācijā ierakstītais: “82. Lielo ostu darbībā piemērosim OECD valsts kapitālsabiedrību pārvaldības principus, palielināsim valsts ietekmi lēmumu pieņemšanā un nodrošināsim efektīvāku resursu izmantošanu. Izvērtēsim un reformēsim lielo ostu pārvaldības modeli, kā prioritāro risinājumu paredzot to pārveidošanu par valsts kapitālsabiedrībām. 83. Izvērtēsim valsts akciju sabiedrības "Latvijas dzelzceļš" biznesa modeli un investīciju programmu, ja nepieciešams, veicot tās restrukturizāciju, samazinot izmaksas un izstrādājot ilgtermiņa darbības plānu, kā arī veicinot dzelzceļa tranzīta koridora starptautisko konkurētspēju.”
Ventspils un Rīgas ostas jau tiek atņemtas pašvaldībām, bet dzelzceļa izmaksas jau samazina masveidā atlaižot darbiniekus.
Visticamāk, tieši kopējā vēlme īstenot tik milzīga mēroga privatizācijas afēru bija un ir galvenais cements, kas satur kopā pašreizējo koalīciju. Tiesa, pat valdošajā koalīcijā jau ir deputāti, kuriem ir modusies sirdsapziņa (vai kurus nepielaidīs pie kopējā guvuma sadales) un kuri aicina vismaz brīvo presi rakstīt par iecerēto privatizācijas afēru, lai vismaz tā mēģinātu novērst iecerēto valsts izzagšanu.
