Komentējot referendumu par izmaiņām Krievijas konstitūcijā, kas noslēdzās 1. jūlijā, vairums no autoriem pievērš uzmanību tieši tam, ka izmaiņas Krievijas konstitūcijā atļauj Vladimiram Putinam palikt pie varas līdz pat 2036. gadam. Daudz mazāka uzmanība tika pievērsta tam, kādas tas var radīt sekas starptautisko attiecību veidošanā ar Krieviju. Vispirms ‒ noslēdzot referendumu, ir notikusi nozīmīga varas centralizācija Krievijā.
Krievijas pašreizējā pārvaldes sistēma federālā līmenī ir ieguvusi ilgtermiņa stabilitāti. Pēc 2020. gada referenduma esošā pārvaldes sistēma nevar tikt mainīta bez līdzīga rituāla sarīkošanas. Nākotnē federālā līmenī Krievijā jebkuras, pat visnotaļ demokrātiskas pārmaiņas būs jāplāno tā, lai tās iegūtu tiešās demokrātijas atbalstu. Revolucionāras pārmaiņas bez jauna referenduma ievērojama Krievijas sabiedrības daļa uzskatīs par neleģitīmām.
Referendums notika apstākļos, kad neapmierinātība ar varu bija sasniegusi visaugstāko līmeni pēdējo septiņu gadu laikā. Covid epidēmijas ierobežošanai noteiktie aizliegumi daudzviet, bet jo īpaši Maskavā radīja zināmu bāzi opozīcijas aktivitātēm, bet lielākajai daļai no Krievijas iedzīvotājiem prognozējamā stabilitāte, Putinam paliekot pie varas, šķiet mazāks ļaunums par risku piedzīvot nenoteiktības un juku laikus.
Līdz ar to referenduma rezultāti nozīmē, ka vismaz vēl vienu paaudzi Krievijas varas ideoloģiskā ievirze būtiski nemainīsies. Krievija savu globālo ārpolitiku balstīs uz militārā potenciāla attīstību un militārā sektora modernizāciju, ekonomiskā attīstība notiks par labu protekcionismam, nevis starptautiskajai darba dalīšanai, Krievija uzturēs un attīstīs lielkrievu nacionālismu utt. Bez būtiskas Rietumu “partneru” piekāpšanās Krievijai svarīgos jautājumos Krievija turpinās uzturēt gruzdošā stāvoklī visus konfliktus, kuros tā tieši vai netieši ir iesaistījusies - Sīrija, Piedņestra, Austrumukraina, Abhāzija, Dienvidosetija u.c.
Arī Krimas jautājums no vidēja termiņa problēmas jau ir pārtapis par ilgtermiņa jautājumu.
Saglabājoties esošajai varas struktūrai, vēl vismaz vienu paaudzi (nākamos 20 gadus) Krimas statuss nemainīsies. Krievija to uzskatīs par savu teritoriju, bet Ukraina, ES un citas valstis Krimas aneksiju neatzīs. Līdz ar to mums starptautiskās attiecības ar Krieviju būs jāveido, neatzīstot Krimas aneksiju, taču, tā kā cerību atrisināt šo jautājumu nākamo 20 gadu laikā tikpat kā nav, būs bezjēdzīgi jebkuru sadarbības jautājumu saistīt ar Krimu.
Krievijas esošās pārvaldes sistēmas ilgtermiņa konsolidācija mums, visticamāk, nozīmē pakāpenisku un vēl lielāku Krievijas ekonomiskās intereses samazināšanos par Latviju un Baltijas valstīm.
Pat vairāk. Pat visu Baltijas valstu kopējie centieni uzlabot attiecības ar Krieviju nevar radīt kaut cik nozīmīgus ekonomiskus un politiskus ieguvumus. Baltijas iespaids uz Krievijas kopējo ekonomiku ir tik neliels, ka tik nenozīmīgu apjomu dēļ Krievijai nebūs pamata atteikties no kopējās virzības uz protekcionismu (savu kravu pārkraušanu tikai savās ostās, importa aizvietošanu ar pašu ražojumiem utt.). Līdz ar to sapratīga stratēģija Latvijas attiecībās ar Krieviju ir izmantot tās iespējas, kuras mums vēl ir, un attīstīt attiecības ES kopējās politikas ietvara apjomā. Vienpusēji soļi, lai mēģinātu uzlabot attiecības pašreizējos apstākļos, nedos nekādus praktiskus ieguvumus, bet gan radīs starptautiskus un iekšpolitiskus reputācijas riskus. No otras puses, tikpat neproduktīva būtu Latvijas iesaistīšanās starptautiskās kampaņās un boikotos pret Krieviju ārpus kopējās ES un NATO politikas.
