Kariņš bez un ar masku

© https://www.flickr.com/photos/valstskanceleja/

Pagājušajā nedēļā Neatkarīgā divus komentārus veltīja Ministru prezidenta Krišjāņa Kariņa uzrunai tautai TV3 tiešraidē 15. jūlijā.

16. jūlija komentārā "Krišjānis Kariņš pieprasa no citiem to, ko neievēro pats!" tika aizrādīts, ka valdības vadītājs, kurš izsaka prasību valkāt sejas maskas pilnīgi visiem iekštelpās, pats dienu iepriekš iekštelpās bez sejas maskas pasniedza valdības goda rakstus.

17. jūlija komentārs (https://neatkariga.nra.lv/arhivs/65/2020-07-17/ bija veltīts faktam, ka nākamajā dienā pēc sava paziņojuma TV Krišjānis Kariņš iekštelpās bez sejas maskas tikās ar jauno ģenerālprokuroru Juri Stukānu. Savukārt, kad nedēļas nogalē Ministru prezidents devās uz Eiropas Padomes sēdi Briselē, tad iekštelpās viņš, vismaz fotogrāfu klātbūtnē, bija ar sejas masku (https://neatkariga.nra.lv/arhivs/68/2020-07-21/).

Šo pirmdien Neatkarīgā saņēma Ministru prezidenta preses sekretāra Sandra Sabajeva atbildi par Neatkarīgajā pausto Krišjāņa Kariņa kritiku "Ministru prezidenta preses sekretāra atbilde par Neatkarīgajā pausto Krišjāna Kariņa kritiku", kurā tika pieprasīts atsaukt komentāros publicēto. Diemžēl Sandra Sabajeva parakstītā vēstule liecina, ka Ministru prezidenta preses padomnieks vai biroja darbinieki neizprot atšķirību starp faktu un viedokli.

Mums nav iebildumu pret Krišjāņa Kariņa 15. jūlijā TV3 teiktā vēstījuma citātiem. Mēs neapstrīdam tos. Taču daudz svarīgāks jautājums ir nevis par to, ko Krišjānis Kariņš varbūt vēlējās pateikt, bet par to, kā Latvijas publika uztvēra Ministru prezidenta teikto.

Krišjānis Kariņš ir Ministru prezidents, valdības vadītājs, kurai Covid-19 epidēmijas laikā ir piešķirta neiedomājami liela vara pār mums visiem. Pēc diviem izolētiem inficēšanās incidentiem jūlija sākumā, kas tikai nedaudz pasliktināja ar Covid inficēto statisku Latvijā, Ministru kabinets noteica papildu aizliegumus. Šīs melnās ziņas vēstnesis 10. jūlijā TV ekrānos bija Krišjānis Kariņš. Tā vietā, lai sodītu uzņēmumus, kuri neievēroja epidemioloģiskās prasības, tika sodīti pilnīgi visi Latvijas ēdinātāji - visi tie 99%, kuri visas prasības ievēroja un kuriem nebija incidentu saistībā ar inficēšanos viņu uzņēmumos.

Tāpēc ievērojama daļa no Latvijas sabiedrības Krišjāņa Kariņa teikto uztver ļoti, ļoti nopietni. Ļoti daudzi it kā nevainīgo “prognozi” par iespēju noteikt obligātu prasību visiem Latvijas iedzīvotājiem iekštelpās nēsāt sejas maskas uztvēra kā tiešu un nepārprotamu draudu, kā mēģinājumu iebiedēt sabiedrību. Par to ir izteikti dažādi viedokļi. Ir cilvēki, kas Krišjāņa Kariņa teikto uztvēra kā cilvēku iebiedēšanu, lai atbalstītu koruptīvā biznesa vēlmes ar varas instrumentu palīdzību piespiest mūs visus pirkt, kā tagad norāda pat Valsts kontrole, šaubīgos darījumos iepirktās superdārgās sejas maskas. Citi cilvēku iebiedēšanu saista ar mēģinājumiem popularizēt lietotni “Apturi Covid”, jo Ministru prezidenta radinieks ir dziļi iesaistījies šajā biznesā, un, lietotni komercializējot, ir cerības uz miljoniem dolāru lielu peļņu.

Tas, ka Ministru prezidents 15. jūlijā TV3 teiktā vēstījumā ir izteicis draudus sabiedrībai, ir viedoklis. Tas nav fakts, bet gan cilvēku subjektīva uztvere. Ir cilvēki, kas Krišjāņa Kariņa teiktajā draudus nesaskatīja, ir cilvēki, kas saskatīja. Vieniem radās šādas domas, bet citiem ne. Viedoklis (komentārs) ir cilvēka subjektīva uztvere par notikumu vai faktu. Viedoklis nevar būt patiess vai nepatiess. Mans domas ir manas domas. Citam cilvēkam par kādu notikumus būs citas domas. Ikviena cilvēka uztvere ir subjektīva, bet fakti var būt patiesi vai nepatiesi.

Tieši tāpēc gan Latvijas likumdošana, gan ES Cilvēktiesību konvencija nodala faktus (ziņas) no viedokļiem (komentāriem).

Faktu vai ziņu patiesums ir pārbaudāms, bet viedokļi nevar būt patiesi vai nepatiesi. Tie vienmēr ir subjektīvi. Eiropas Cilvēktiesību tiesa vairākkārt ir norādījusi, ka šīs konvencijas 10. panta izpratnē ir milzīga atšķirība starp faktiem un to vērtējumu, jo faktu esamību varot pierādīt, bet vērtējumu pierādīt nevarot. 2003. gada 13. martā laikrakstā “Diena” tika publicēta Intas Lases intervija ar Cilvēktiesību tiesas prezidentu Luciusu Vildhāberu, kurā Luciuss Vildhābers uzsvēra: “Skatot lietas par preses brīvību, mēs vienmēr stingri nodalām, kāda informācija vērtējama kā žurnālista vai kādas trešās personas viedoklis, bet kāda sniegta kā ziņu materiāls. Ziņu materiāliem vienmēr jābūt patiesiem, bet viedoklis vienmēr ir subjektīvs un emocionāls, tāpēc kādam var būt arī ļoti netīkams.”

Ja Ministru prezidenta birojam ir grūtības saprast atšķirību starp ziņu un viedokli, tad kādā brīvāka brīdī valdības vadītājs varētu vērsties pie Valsts prezidenta Egila Levita. Egils Levits no 1995. līdz 2004. gadam bija tiesnesis Eiropas Cilvēktiesību tiesā un, es ceru, neliegs palīdzību, lai palīdzētu celt Ministru prezidenta biroja darbinieku izpratni par elementāriem mediju brīvības jautājumiem.

Komentāri

Daudziem Latvijas un ārvalstu iedzīvotājiem no 1. janvāra iznāks saskarties ar pārsteigumu, ka valsts pārvaldes pakalpojumu portālam “latvija.lv” vairs nevarēs piekļūt ar populāro autentificēšanās metodi, izmantojot internetbanku. Tāpēc labāk laikus saprast, kas notiek, un rīkoties tā, lai rodas mazāk neērtību.

Svarīgākais