Piektdien “Eurostat” publiskoja iekšzemes kopprodukta (IKP) ātro novērtējumu par šī gada otro ceturksni. 2020. gada 2. ceturksnī, salīdzinot ar 2019. gada 2. ceturksni, ES IKP samazinājās par 14,4%, bet eirozonas IKP par 15,0%. Spānijas ekonomikas sarukums otrajā ceturksnī pret iepriekšējā gada attiecīgo ceturksni bija 22,1%, Francijas ekonomikas sarukums ‒ 19,0%, savukārt Itālijas ekonomika samazinājis par 17%.
Salīdzinoši vieglāk Covid-19 ierobežojumu radīto krīzi pārvarēja Vācija ‒ mīnus 11,7%. Uz šī fona Latvijas mīnus 9,6% pat izskatās itin labi. Taču Lietuva spēja noteikt ekonomikas ierobežojumus tik saprātīgi, ka Lietuvas ekonomika šī gada otrajā ceturksnī saruka tikai par 3,7%, un, ar tiem salīdzinot, Latvijas rādītāji nav jāuzskata nedz par spožiem, nedz par izciliem. Iespējams, ka Latvijā tūrisma un transporta nozarēm, kas no Covid krīzes cieta visvairāk, ir lielāks īpatsvars IKP struktūrā nekā Lietuvā, bet jebkurā gadījumā Latvijas valdībai tas bija jāņem vērā, lemjot par vairāku nesamērīgu aizliegumu ietekmi uz Latvijas ekonomiku.
Tēlaini izsakoties, 2020. gada otrajā ceturksnī Spānija un Francija zaudēja piekto daļu no ekonomikas, ja, protams, ekonomiku mērām, izmantojot IKP.
Salīdzinot ekonomikas sarukšanu starp dažādām ES dalībvalstīm, kļūst saprotams, ka bija pilnīgi aplami noteikt tik lielus un vienādus ekonomiskās darbības ierobežojumus pilnīgi visiem vienas lielas valsts mērogā, vienādi nosakot ierobežojumus un aizliedzot ekonomisko darbību gan blīvi apdzīvotajās lielpilsētās, gan nelielās pilsētās un pustukšos lauku rajonos.
Tagad, vasaras vidū, gandrīz visu ES dalībvalstu pieeja jau ir selektīva. Aizliegumi un ierobežojumi tiek noteikti atbilstoši slimības uzliesmojumam konkrētajā teritorijā - pilsētā vai apgabalā, neattiecinot lokālu Covid-19 uzliesmojumu uz pilnīgi visu valsts teritoriju. Šāda pieeja ir sapratīga un racionāla, bet pieeja 2020. gada martā daudzviet bija histēriska un pat pusvājprātīga. Daudzu ES valstu valdības uzvedās kā savas tautas ienaidnieki, nodarot iedzīvotājiem un uzņēmējiem pilnīgi nevajadzīgus un nesamērīgi lielus zaudējumus.
Tomēr 2020. gada 2. ceturkšņa IKP izmaiņas jau ir vēsture. Daudz svarīgāks ir jautājums par to, cik ātri ES lielāko valstu ekonomikas spēs atgūt zaudēto. Notiekošais kārtējo reizi izcēla vienu būtisku IKP trūkumu. Lielās ES dalībvalstis 2020. gada otrajā ceturksnī par piekto daļu samazināja preču un pakalpojumu ražošanu. Taču notiekošais īpaši neietekmēja uzkrātās bagātības kopapjomu. Karu vai dabas katastrofu laikā zūd vai tiek bojātas uzkrātās vērtības (transports, infrastruktūra, ēkas, ražošanas līdzekļi utt.), bet IKP tas var ietekmēt pat pozitīvi, jo pēc katastrofas ir jāsaražo papildu preces, jāveic būvdarbi utt., lai kompensētu zaudēto. Pēc 2020. gada otrā ceturkšņa ES dalībvalstu uzkrātā nacionālā bagātība nav mainījusies, tāpēc, atjaunojoties vecajiem apstākļiem, it kā nav īpašu šķēršļu, lai ražošana atgrieztos iepriekšējā līmenī.
ES Padome tagad ir paredzējusi ievērojami palielināt ES izdevumus, cerot, ka jau tuvākajā laikā tiks sasniegts tikpat liels IKP pieaugums, salīdzinot ar IKP kritumu otrajā ceturksnī. Tikai šādam optimismam nav liela pamata. Vakcīnas nav, saslimstība lēnām izplatās pa visu populāciju, tāpēc daudzi ierobežojumi, arī distancēšanās, tiek un tiks saglabāti. Tas savukārt nozīmē, ka daudzās nozarēs pakalpojumu apjoms vēl ilgi būs mazāks nekā pērn. Ja restorānos apmeklētājus drīkst izvietot tikai pie katra otrā galdiņa, ja kinoteātru zālēs katrai otrai sēdvietai ir jābūt brīvai utt., tad, pat atsākot darbu, šīs nozares varēs sasniegt ne vairāk par 50% no to pakalpojumu apjoma, kāds bija pērn.
Otrkārt. Cilvēki, kuri šogad zaudēja piekto daļu vai pat vairāk no savu parasto ienākumu apjoma, būs daudz piesardzīgāki savos tēriņos un uzreiz neskries pēc lieliem kredītiem. Tieši papildu kredīti - iztērējot 2020. un 2021. gada laikā vairāk par attiecīgo gadu iespējamajiem ienākumiem ‒ varētu palīdzēt ātri atjaunot zaudēto IKP. Bet vai nabadzībā un bezdarbā iedzītie spānieši un citu lielo ES zemju ļaudis bezatbildīgi ņems lielus kredītus, lai tos sparīgi tērētu? Visticamāk, ir sagaidāma ļoti piesardzīga kredītu ņemšana ne tikai šogad, bet arī nākamajos gados.
Līdz ar to Latvijai nevajag būvēt gaisa pilis un steigties politiski sadalīt piesolītos ES miljardus. Daudzie ES miljardi ienāks tikai tad, ja īstenosies ļoti optimistiska apstākļu sakritība.
Savukārt galvenais, kas ir jāmācās no 2020. gada pieredzes, ‒ pilnīgi vienādu ierobežojumu uzspiešana visai valstij, neņemot vērā teritoriju un teritoriālās atšķirības, ir jāvērtē kā diversija pret valsts ekonomiku, kas pasliktina sekas un padara ierobežojumu postu nesamērīgi un nevajadzīgi lielu.
