24. jūlijā mūžībā devās viens no Latvijas nozīmīgākajiem lauksaimniekiem pēdējā desmitgadē – Edgars Treibergs (1955–2022).
Edgars Treibergs 1980. gadā absolvēja Latvijas Lauksaimniecības akadēmijas Veterinārmedicīnas fakultāti. Visa viņa dzīve bija saistīta ar lauksaimniecību, lopkopību, bet jo īpaši ar zirgkopību. Vairākus desmitus gadu viņš bija Latvijas zirgaudzētāju biedrības prezidents. Par viņu Latvijas zirgaudzētāju biedrības atvadu vārdos ir teikts: “Kā cilvēkus, tā arī zirgus viņš saprata jau pēc skatiena, jo jau no jaunības dienām viņa ikdiena bija saistīta ar zirgiem. Kļūstot par biedrības prezidentu, viņš darīja visu iespējamo, lai Latvijas zirgkopība attīstos un vietējos zirgus novērtētu arī pasaulē. Nevienam viņš neatteica savu viedo padomu, jautājums bija, vai cilvēki prata un vēlējās tos saklausīt. Viennozīmīgi, ka Edgara pietrūkst biedrības zirdzinieku saimei, jo tas ir smags un negaidīts zaudējums. Izsakām līdzjūtību visiem piederīgajiem un tuviniekiem.”
Latvijas sabiedrībai viņš bija vairāk pazīstams kā ilgstošais Lauksaimniecības organizāciju sadarbības padomes valdes priekšsēdētājs, un arī 2020. gada martā viņš tika pārvēlēts uz nākamo pilnvaru termiņu. Man bija iespēja strādāt kopā ar Edgaru Treibergu tikai vienu reizi - kopējā braucienā uz ES Komisiju, kad notika diskusija par ES lauksaimniecības politikas reformu, kuras sākotnējā versija bija ļoti neizdevīga Latvijas lauksaimnieku un Latvijas sabiedrības interesēm. Pēc šī brauciena “Neatkarīgajā” tika publicēta intervija ar Edgaru Treibergu (Treibergs: ES piena nozares palīdzības pakete ir jāattiecina arī uz 2015. gadu)
https://nra.lv/latvija/136977-treibergs-es-piena-nozares-palidzibas-paketi-ir-jaattiecina-ari-uz-2015-gadu.htm
Atbikstoši “Neatkarīgās” tradīcijām atgādināsim Latvijas nozīmīgākā lauksaimnieka svarīgākās atziņas, kuras nav zaudējušas savu nozīmi arī šodien.
Uz jautājumu, kā ES līmenī būtu jākompensē zaudējumi par atteikšanos no Krievijas tirgus, Edgars Treibergs atbildēja: “Svarīgi bija uzsvērt to, ka jākompensē nevis jebkuri zaudējumi, bet tie vairāk jāiedala valstīm, kurām Krievijas tirgus zudumam bija svarīga nozīme un ļoti liela ietekme. Holande un Vācija neizjuta tik lielu ietekmi no Krievijas aizlieguma importēt lauksaimniecības produktus. Spānija un Polija izjuta aizliegumu attiecībā uz augļiem, bet Latvijas, Igaunijas un Lietuvas lielākās problēmas bija piensaimniecībā.”
Edgars Treibergs pauda sašutumu par ES zaļā kursa formālu attiecināšanu uz Latviju: “Mēs, lauksaimnieki, nesaprotam, kāpēc Latvijai ar tik zaļu vidi būtu jāsamazina ogļskābās gāzes izmeši. Kad tika diskutēts par ogļskābās gāzes kvotu apjomu, tad ES dienvidu zemes panāca, ka aprēķinos netika iekļautas mežu platības. Mežainā Latvija, kas ar skābekli apgādā Eiropu, ir spiesta samazināt lauksaimniecības izmešu daudzumu! Valstīm, kas savus mežus iznīcināja, kuras patērē Latvijas mežu skābekli, ir tādi paši noteikumi. Mēs saražojam skābekli pietiekamā daudzumā.”
Viņš jau tolaik aicināja mērķētu politiku attiecībā uz PVN samazināšanu pārtikai: “Mūsuprāt, vajadzētu mazāku PVN tiem pārtikas produktiem, kas ātri bojājas - svaigam pienam, gaļai, augļiem un dārzeņiem.”
Viņš jau tolaik pauda bažas par tiem Latvijas politiķiem, kas Krieviju kūda uz agresiju pret mums: “Šobrīd Latvijai nav vajadzīgs karstas putras strēbējs, kas draudēs Krievijai ar karu vai nostrādās ko tamlīdzīgu.”
Viņš bija pret tautas vēlētu prezidentu, jo uzskatīja, ka tas rada augstus politiskus riskus Latvijas nākotnei: “Es domāju, ka labāk lai vēlē Saeima. Kaut vai deputāta Kaimiņa epopeja. Ievēlēs par prezidentu kaut kādu kaimiņu, ko tad? Tas ir apsmiekls! Tie, kas balsoja par Kaimiņu, tagad jūtas kā samazgu spaini uz galvas dabūjuši. Ja vēlēs tauta, tad nākamajā rītā pamodīsimies, un Kaimiņš jau prezidents. Neticu, ka Saeimas vairākums varētu ko tādu ievēlēt. Prezidenti, kurus ievēlēja Saeima, ir nosvērtāki.”
“Neatkarīgā” izsaka visdziļāko līdzjūtību Edgara Treiberga tuviniekiem un domubiedriem. Latvija ir zaudējusi izcilu Latvijas lauku dzīves patriotu.
