Tiesībsarga vietā meklē valdošās koalīcijas tiesību sargu

Tiesībsarga institūcija bija domāta kā valdošajai varai paklausīgs kantoris, kurš liekulīgi tēlotu visādu grūtdieņu aizstāvi un kanalizētu ļaužu neapmierinātību, it kā iestājoties par viņu tiesībām © Oksana Džadana/F64

Ir virkne institūciju, kas ir radījušas problēmas pašreizējai valdību veidojošajai koalīcijai – piemēram, Satversmes tiesa, Tiesībsarga birojs. Tiesībsargs Juris Jansons varētu arī mierīgi sēdēt savā birojā, saņemt algu un neko nedarīt. Taču tiesībsargs Juris Jansons nesēž mierīgi birojā, bet ir aktīvs.

Piemēram, šā gada 25. jūnijā, Satversmes tiesa pasludināja spriedumu lietā par garantētā minimālā ienākuma (GMI) līmeņa neatbilstību Satversmei. Pieteikumu tiesā bija iesniedzis tiesībsargs.

Juris Jansons pēc tam sacīja, ka Satversmes tiesa ir pieņēmusi vēsturisku spriedumu, kas ietekmēs vismazāk aizsargāto Latvijas iedzīvotāju labklājību.

Tiesībsarga ieskatā ļoti vērtīgi, ka Satversmes tiesa kompleksi skatījās uz sociālā atbalsta sistēmu Latvijā, kas pirmsšķietami šķiet pietiekoša, jo kvantitatīvi ir it kā daudz pabalstu, ko trūcīgas personas teorētiski varētu saņemt, bet realitātē tie nav nedz kādos aprēķinos balstīti un strukturēti, nedz atbilstoši sociālajai realitātei.

Satversmes tiesas spriedums atzīst ne tikai esošā GMI apmēra neatbilstību Satversmei, bet arī uzliek par pienākumu Saeimai un valdībai pārskatīt un izveidot pamatotu, aprēķinos un ekonomiskā realitātē balstītu GMI apmēra metodoloģiju.

Ir vēl virkne lietu, kuras pēdējā laikā ir virzījis tiesībsargs un kurās ir uzvarējis.

Šāda tiesībsarga uzvedība ļoti krīt uz nerviem valdošās koalīcijas politiķiem - nevis kaut kā tā vienkārši uzkrīt, bet ļoti nopietni tracina. Neba tāpēc politiskā elite izveidoja tiesībsarga institūciju, lai viņš traucētu. Tiesībsargs bija domāts, lai rādītu citai Eiropai, cik Latvija daiļa un progresīva - mums arī ir ombudsmens! Tiesībsarga institūcija bija domāta kā valdošai varai paklausīgs kantoris, kurš liekulīgi tēlotu visādu grūtdieņu aizstāvi un kanalizētu ļaužu neapmierinātību, it kā iestājoties par viņu tiesībām. Tiesībsargam bija jāsaprot, ka viņa misija ir nevis tiesībsargāšana, bet valdošās koalīcijas tiesību sardze. Varasvīriem no smalkās politiskās elites neienāca prātā, ka būs tiesībsargs, kurš reāli iestājas par grūtdieņiem, iedod iekšā Satversmes tiesā un vēl ņem un tajā vinnē. Nākamā gada martā Jansonam beidzas otrais termiņš, un tagad ir aktuāli no viņa atbrīvoties, lai vietā ieliktu tādu personu, kas ēdīs no rokas.

Saeimā ir viens speciālists speciāli konkrētiem cilvēkiem domātu likumu rakstīšanā - Jaunās Vienotības” frakcijas deputāts Andrejs Judins, kurš iesniedzis likuma grozījumus, kas tiesībsargam liegtu ieņemt amatu vairāk nekā divas reizes pēc kārtas. Viņš jau pavasarī esot sagatavojis priekšlikumus, lai likumā precīzi atrunātu, cik pilnvaru termiņu pēc kārtas var ievēlēt tiesībsargu. Iesniegt gan sanācis tikai nesen.

Lai gan likuma grozījumu būtība ir nepārprotami pret Jansonu vērsta un ir acīm redzams, ka tie domāti, lai Jansonu “dabūtu nost no trases”, Judins dievojas, ka tā neesot vis.

“Jābūt skaidrībai. Tas nav pret Jansonu, viņš ir labs tiesībsargs, bet tas nenozīmē, ka likumā jāsaglabā neskaidrība,” saka deputāts Judins.

Bet kāda tad ir tā neskaidrība? Vai neskaidrs ir tas, ka labi strādājošs vadītājs var strādāt savā amatā ilgāk nekā vienu vai divus termiņus? Kāda bija vaina, piemēram, Centrālās vēlēšanu komisijas (CVK) priekšsēdētāja Arņa Cimdara palikšanai amatā? Bet taču vajadzēja nomainīt. Rezultātu redzējām Rīgas domes ārkārtas vēlēšanās, kur vairākos iecirkņos balsis bija greizi saskaitītas un CVK smagi izgāzās. Bez Cimdara vadības tur radās haoss. Bet tas tikai tāpēc, ka Saeimā izgudroja, ka Cimdars no amata jānoņem.

Tagad var skaidri saskatīt valdošās koalīcijas vēlmi līdzīgi izdarīties arī ar Jansonu. Nav jau kādas vispār visur atzītas prakses ombudsmena pilnvaru termiņu noteikšanā. Skandināvijas valstīs likums nenosaka, cik reižu ombudsmens var būt amatā. Taču Latvijas politiķi domā, ka vajag ierobežot tiesībsarga amata laiku. Tomēr attiecināt šo ierobežojumu tieši uz Jansonu būtu ārkārtīgi nekorekti. To laikam saprot pat Judins un viņa kolēģi. Pašlaik likumprojekts par grozījumiem Tiesībsarga likumā tiek izskatīts Saeimā pirmajā lasījumā, un ir iespēja, ka tas tomēr tieši uz Jansonu neattieksies un viņš varēs kandidēt uz trešo termiņu amatā. Lai gan zināt vēl neko nevar - viss atkarīgs no tā, kāds likums ar grozījumiem izskatīsies beigās.

Ar Jansonu taču var tikt galā citā veidā - vispirms jāpaskatās, vai savāksies 10 Saeimas deputāti, kas viņu izvirzīs. Pēc tam vajadzēs, lai par viņu nobalso vairākums. Ir cerības, ka varbūt vairākums šoreiz nenobalsos. Līdz ar to grozīt likumu tā, lai Jansonam liegtu ieņemt amatu trešo reizi, nav lielas jēgas.

Pret Jansonu neder arī cita veida ierobežojumi un prasības, kas tagad Tiesībsarga likumā tiks ierakstītas - ja prasības ir valodu zināšanas un maģistra grāds, tad Jansonam neko nodarīt pāri nevar ‒ viņš zina valodas, viņš ir maģistrs jurisprudencē un ekonomikā, un ir pabeidzis arī doktorantūru. Siets, kas viņu var kavēt, būs tad, ja Saeimas vairākums negribēs viņu pārvēlēt. Ja negribēs - tad nekā.

Līdz ar to no likuma grozījumiem ir lielāka brēka nekā vilna - lielas jēgas tiem nav.

Saeimas valdošās koalīcijas politiķi perina dīvainus likumus pret Jansonu, gudro, kā tikt no viņa vaļā, taču var iznākt pagalam ne tā, kā plānots. Izstumjot Jansonu no tiesībsarga amata, var sanākt iegūt sev stipru konkurentu politikā. Jansona frizūra, stāja, oratora spējas ir akurāt tādas, kas der kļūšanai par politiķi - Jansons pēc tiesībsarga darba, ja vien gribēs, varēs pievienoties kādai partijai vai piedalīties kādas dibināšanā. Un diezin vai partija, kurai viņš pievienosies, būs “Jaunā Vienotība” vai cita, pret kuras politiku ir bijušas vērstas viņa aktivitātes kā tiesībsargam. Valdošās aprindas, bēgdamas no Jansona - vilka - tiesībsarga, var uzskriet virsū Jansonam - lācim - jaunam politiskam līderim.





Komentāri

Eiropas mājdzīvnieku produktu izplatītāju un ražotāju asociācija FEDIAF veikusi pētījumus par kaķu skaitu Eiropas valstu mājsaimniecībās. Pētnieki secinājuši, ka Latvijā kaķi dzīvo 37% no visām mājsaimniecībām. Tas ir trešais augstākais rādītājs Eiropas valstīs. Pirmajā vietā ar 48% ir Rumānija, otrajā ar 41% atrodas Polija. Kā izskaidrot to, ka esam tik ļoti pieķērušies šiem mīļajiem mājdzīvniekiem; kas mums tik ļoti patīk kaķos – pētījumu rezultātus “Neatkarīgajai” skaidro dzīvnieku mājvietas “Ulubele” saimniece Ilze Džonsone un sociologs Aigars Freimanis.