Mākslinieks Aivars Vilipsons ar sievu 2017. gadā nopirka dzīvokli Zirņu ielā. 2019. gadā no Valsts policijas pienāca vēstule, kurā bija rakstīts, ka dzīvoklis ir arestēts kādas izmeklēšanas ietvaros. Aivara sieva Indra Vilipsone sākumā nodomājusi, ka problēma uz viņas ģimeni neattiecas un varbūt kāds iepriekšējais īpašnieks nav samaksājis kādu rēķinu vai kaut kā tā.
Bet nu pamazām ir sākusi ataust saprašana par to, ka pastāv problēma un ka nav labi, līdz beidzot ļaunākie murgi ir pārtapuši skaudrā realitātē. Neba uzreiz, bet pamazām Vilipsoni uzzinājuši, ka viņu iegādātais dzīvoklis pirms gandrīz 10 gadiem, iespējams, izkrāpts, viltojot testamentu. Pēc tam tas divas reizes tika pārdots tālāk, līdz to nopirka Vilipsons.
Lietā tiek izmeklētās vēl 10 citas epizodes. Par aizdomās turamām kopā atzītas 14 personas.
Lietu izmeklē policijas Rīgas reģiona pārvaldē. Kriminālprocess sākts 2014. gadā, bet 2017. gadā, kad tēlnieks Vilipsons dzīvokli nopirka, Zemesgrāmatā nebija vēl nevienas atzīmes, ka dzīvoklis ir saistīts ar izmeklēšanu.
Ja policija būtu ātrāk informējusi Zemesgrāmatu par izmeklēšanu, Vilipsonu ģimene dzīvokli nemaz nebūtu pirkusi. Bet policija LTV raidījumam “de facto” īsā formā paskaidrojusi, ka pierādījumus izdevies savākt tikai vēlāk. Nu, ja policija tik lēni strādā, kāda tur Vilipsoniem būtu daļa?
Nē, izrādās, ka ir gan daļa. Rīgas pilsētas Vidzemes priekšpilsētas tiesa ir apmierinājusi Valsts policijas (VP) izmeklētājas lūgumu atzīt par noziedzīgi iegūtu mantu Aivaram Vilipsonam piederošo, kriminālprocesā arestēto dzīvokli un atdot to pēc piederības cietušajai - Latvijas valstij. Tātad Vilipsoni varbūt nav saucami gluži par noziedzniekiem, tomēr pēc tiesas un likuma viņiem tagad pieder noziedzīgi iegūta manta!
Kas ar šo mantu tagad notiks? Velk uz to, ka Vilipsonus ar visiem bērniem un mantiņām izliks uz ielas, bet dzīvokli atņems Latvijas valsts un tad lietos - nu tā lietos, ka maz neliksies. Varbūt Latvija pārcelsies dzīvot uz Zirņu ielu, un tur tagad tai būs jaunā adrese.
Ko Vilipsoni? Vilipsoni var staigāt. Tas nekas, ka viņiem nav bijis ne mazākās jausmas par kādām sazin pirms cik gadiem notikušām blēdībām, tas nekas, ka viņi ir uzticējušies valstij Zemesgrāmatas personā, un Zemesgrāmata ir teikusi, ka ar dzīvokli viss ir čikiniekā. Tāpat nav bijis ziņu par kādām problēmām arī nevienā citā legāli pieejamā dokumentā, un nav jau arī privātpersonas tiesīgas uzzināt kaut ko par kādām izmeklēšanām.
Kā uzzinājis “de facto”, lietas materiālos minēts, ka 2011. gada vasarā pie notāres ieradās trīs sievietes. Vienai no tām mirusī Zirņu ielas dzīvokļa īpašniece it kā bija atstājusi mantojumu. Abas pārējās apliecināja, ka testaments ir īsts - nelaiķe to sastādījusi viņu klātbūtnē.
Piecus gadus pēc izmeklēšanas uzsākšanas 2019. gadā ekspertīzē secināja, ka testaments ir viltots. Šajā epizodē policija tur aizdomās abas liecinieces Allu Keišu un Viktoriju Leibenzoni un Leibenzones vīru Sergeju Zeņkovu, kurš pēc tam uz pilnvaru pamata sniedza dokumentus Zemesgrāmatā un arī saņēma naudu, īpašumu pārdodot.
Bet kāda gar šīm Keišām, Leibenzoniem un piedevām Zeņkovu būtu daļa Vilipsoniem? Vilipsons šos personāžus nepazīst un pazīt negrib.
Tātad Valsts policija ir cītīgi izmeklējusi un aiznesusi lietu uz tiesu. Tiesa ir apmierinājusi prasību atzīt mantu par noziedzīgi iegūtu. Tieslietu ministrs blisina acis. Saeimas Juridiskā komisija kasa pakausi. Saeima vispār „nerubī fišku”. Vilipsoni paliek uz ielas. Latvijas valsts līksmā riksī turpina traukties pretī eiropiskajai un tiesiskajai nākamībai.
Visi Latvijas iedzīvotāji no Vilipsona gadījuma var gūt mācību, ka tieši tas pats var notikt arī ar viņiem, ja viņiem ir dzīvoklis, māja vai jebkāda nekustamā vai kustamā manta - ar mani, tevi, tavu draugu, tavu kaimiņu un paziņu. Nav nozīmes, kas jūs esat - mākslinieks, tirgotājs, amatnieks, skolotājs vai pensionārs. Mūsu valstī jebkurš var vienā saulainā rītā pastkastītē atrast vēstuli, ka pirms vienalga cik gadiem manta ir bijusi iejaukta kaut kādā krāpnieku shēmā, tāpēc tev jāpaliek gan bez mantas, gan bez naudas. Vislaipni tiek dotas iespējas sūdzēties tiesā ar garantiju, ka iztērēsi vēl naudu advokātiem, bet no vainīgajiem personāžiem piedzīsi summu, kas tuva nullei vai arī tieši nulli. Un, protams, tas nenotiks uzreiz, bet pēc daudziem gadiem, jo tiesu dzirnavas maļ lēni. Nav aizliegts arī vērsties Eiropas Cilvēktiesību tiesā, ko Vilipsonu ģimene jau apsver darīt.
Ir vēl arī tā, ka Vilipsone pirms diviem gadiem par uzlikto arestu sūtījusi vēstuli augstajam kungam, tieslietu ministram Jānim Bordānam (JKP) „Vērsos pie tieslietu ministra tieši par to, ka viņš nāca ar to lozungu politikā pēdējās vēlēšanās, ka viņš būs par taisnību, par lietu sakārtošanu, par cilvēkiem,” teic Vilipsone. „Bordāns bija pilnībā informēts par visiem šiem dokumentiem un pauda, ka viņš turēs rūpi un ka nekad šāda lieta nevar notikt.” Par absurdo situāciju ar Bordānu runājusi arī viņas māsa rakstniece Nora Ikstena. Te atmiņā nāk, ka pirms trim gadiem iznāca Noras Ikstenas un Aivara Vilipsōna (tā raksta viņa uzvārdu, kad runa ir par mākslas aktivitātēm) kopīga grāmata un bija arī izstāde ar nosaukumu „Ārprātija piedzīvojumi”. Tas ir radošs, humorīgs darbs, kam nav sakara ar dzīvokļiem. Tomēr reālajā dzīvē smiekli sen vairs nenāk, un reālais ārprāts pārspēj jebkuru visslimākā suņa iztēli - Ārprātijs tagad ir reāla persona.
Tas, kas pašlaik notiek, ir visatbaidošākā netaisnība, bet, ko par to saka Bordāns?
Bordāns noliedz, ka problēmai būtu pieķēries novēloti. “Es ļoti labi saprotu cilvēku emocijas šajā brīdī un aicinu saprast, ka ne vienmēr emocijas atspoguļo patiesību. Kā es minēju, šis jautājums jau no 2014. gada nav atrisināts. Pa šo laiku tieši visas šīs darbības, lai mēs nonāktu pie šī risinājuma, ir notikušas,” pauž Bordāns. Te uzreiz rodas jautājums: “Kas tās tādas par emocijām, kas neatspoguļo patiesību?” Vai patiesībai neatbilst tas, ka valsts neaizsargā labticīgos ieguvējus un tajā skaitā Vilipsonus? Vai patiesībai neatbilst tas, ka šie cilvēki ir dažādu valsts institūciju uzmesti, apčakarēti un izčakarēti? Kādām vēl emocijām te vajadzētu būt? Ar cieņu jāatzīmē tikai, ka mākslinieks ir inteliģents cilvēks un savā leksikā turas literārās valodas normu robežās.
Pat ja notiks brīnums un turpmāk ministrs izdarīs visu tā, lai dzīvoklis netiek atņemts, ja Saeima piepeši arī pacels pakaļas no saviem attālinātajiem mājsēdes dīvāniem un beidzot veiks grozījumus, kas šīs lietas sakārto loģiski - arī šādā gadījumā milzīgs ļaunums jau ir nodarīts. Uz mirkli iejūtoties Vilipsonu ādā, nav grūti iztēloties viņu negulētās naktis, prātojot, kas varbūt izdarīts nepareizi, kur varbūt paša vaina? Kas notiks rīt, parīt, nākamgad? Uz mirkli iejūtoties Vilipsonu ādā var iztēloties, ka tā ir bezizeja, varbūt arī vēlme visu pamest, doties kaut kur uz ārzemēm, kur nekas vairs nav jādzird par tādu Latviju un tās nožēlojamajiem politikāņiem. Taču diezin vai mākslinieks var uzreiz tā kaut kur aizlidot - viņa darbs ir šeit, šeit ir viņa saknes un iedvesmas avoti.
“Es saskatu visu darbību sakni divos apstākļos. Pirmkārt, pašā noziedzīgajā nodarījumā. Otrkārt, izmeklēšanas darbību profesionalitātē,” vērtē Bordāns.
Viņš LTV raidījumam pauda izbrīnu, ka policija virza uz tiesu jautājumu par dzīvokļa konfiscēšanu. Vaicāts, ko tagad darīt Vilipsonu ģimenei kā labticīgiem ieguvējiem, ministrs minēja, ka pastāv iespējas kompensāciju piedzīt no personām, kas pastrādāja noziegumu, kā arī vērsties ar prasību pret Latvijas valsti.
Tik tiešām ir jābrīnās. Tātad policija vainīga! Labi, ka ne arī tiesa. Interesanti, kā policija citādi lai rīkotos - nenestu lietu uz tiesu? Policistiem skapjos ir kubikmetri neizmeklētu papīru - nav nekāds brīnums, ka izmeklēšana šādā salīdzinoši sīku žuļiku lietā nav notikusi uzreiz.
Kā citādi tiesa lai rīkojas - neatzīt mantu par noziedzīgi iegūtu? Ja likumā ir rakstīts, ka tā ir jāspriež, tad tiesai tā jāspriež. Bordānam, tāpat Saeimas Juridiskās komisijas priekšsēdētājam Jurim Jurašam un Saeimas Krimināltiesību politikas apakškomisijas priekšsēdētājam Andrejam Judinam nav bijis laika nodarboties ar tādiem niekiem kā reāla savas valsts pilsoņu pasargāšana no Ārprāta. Svarīgāka ir bijusi politiska lozungošana, tukšu bungu rībināšana. Judinam ļoti vajadzēja stumt Kriminālprocesa likumā speciāli Ventspils mēram domātus pantus, lai populistiski pazīmētos. Bordāns nodarbojās ar Vidzemes rajona tiesneša profesionalitātes apšaubīšanu, lai gan jāsāk būtu šaubīties par to, kā viņš ir varējis kļūt par juristu un advokātu, ja nezina, ka amatpersona nedrīkst tādā veidā izteikties, kā viņš izteicās par spriedumu Magoņa un Osinovska lietā. Jurašam arī nav laika, bet to var saprast - jāgatavojas tiesai paša lietā par valsts noslēpuma izpaušanu.
Tomēr vēl ir cerība, ka minētie kungi un citas amatpersonas, un politiķi, uz kuriem šī lieta attiecas, veiks visas nepieciešamās darbības, kur, iespējams, nepieciešama arī likuma normu grozīšana, lai novērstu to absurdu, kas notiek ar Vilipsoniem un labticīgiem ieguvējiem kā tādiem. Tāda situācija nav pieļaujama! Tad jau suverēnā vara Latvijas Republikā pieder nevis Latvijas tautai, bet melnajiem mākleriem. Ja valsts amatpersonām un politiķiem tas nav pa spēkam, tad labāk viņu nemaz nebūtu - tad viņu vietā par komisiju vadītājiem un ministriem labāk strādātu ēzeļi. No ēzeļiem varbūt nebūtu labuma, toties ļaunuma būtu mazāk.
*****
Uzzini pirmais, kas interesants noticis Latvijā un pasaulē, pievienojoties mums Telegram vai Signal kanālā.
