“Šo datumu atcerēsimies – tas nozīmē, ka ar 23. aprīlī Latvijā sākas reāli slepkavošanas mēģinājumi homofobisko ideju vārdā,” pauž Zviedrijā dzīvojošā profesore, publiciste, žurnāliste Sandra Veinberga, un šis raksts joprojām ir lasāms viņas interneta blogā.
Profesore šajā teikumā ir dažviet kļūdījusies, bet nav ko piekasīties par gramatiku - cilvēki, kas daudz raksta, mēdz “pārrakstīties”. Daudz nopietnāk ir tas, ka Sandra Veinberga ir kļūdījusies ar faktiem - 23. aprīlī Tukumā nav noticis homofobisks uzbrukums 29 gadus vecajam Normundam.
23. aprīlī Tukumā tik tiešām smagi apdega jauns vīrietis, Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienesta mediķis Normunds Kindzulis, kurš vēlāk slimnīcā mira. LTV raidījuma “Aizliegtais paņēmiens” rīcībā esoša informācija liecina, ka izmeklēšana šobrīd ir guvusi apstiprinājumu, ka naktī neilgi pirms traģēdijas Kindzulis pats iegādājies degšķidrumu vietējā diennakts veikalā “Mego”. Vēl pirms tam viņš bija bijis degvielas uzpildes stacijā “Circle K”, kurā viņam degšķidrumu nepārdeva, norādīja raidījumā.
Zināms arī, ka tobrīd Kindzulis bija lietojis alkoholu. Draudzene, ar ko Kindzulis tikās tajā naktī, apstiprinājusi, ka viņi dzēruši sidru, bet vēlāk veiktajās ekspertīzēs slimnīcā fiksētais alkohola daudzums asinīs tomēr bijis tuvu 2 promilēm.
Par motīvu ziņu nav. Vīrieša draugs apgalvojis, ka viņu starpā nav bijis konflikta, pašnāvības versiju draugi un paziņas nolieguši, bet nevar tikt arī izslēgta nejaušība un neuzmanīga apiešanās ar degšķidrumu.
Taču, ko raksta Veinberga? Joprojām viņas blogā var lasīt: “Piektdien, agri no rīta Tukumā noticis slepkavības mēģinājums. Ar degmaisījumu tika apliets un aizdedzināts 29 gadus vecais medicīnas darbinieks Normunds. Visticamāk tāpēc, ka ir gejs.” Profesores, publicistes, žurnālistes rakstu darbs plaši noskanēja pa visu latvisko interneta informatīvo telpu, bija publicēts portālos un jo īpaši daudz tika apspriests mikroblogošanas vietnē “Twiter”.
Veinberga izcēlās ar to, ka savu dvēseles kliedzienu paguva noraidīt tīmeklī teju vai pirmā, turklāt tas bija ļoti emocionāli sakāpinātā, lai neteiktu histēriskā formā, liekot virsrakstu “Par slepkavības mēģinājumu atbildība jāuzņemas politiķiem un baznīcai”. Rakstā izklāstīta versija par notikumu, kura, kā tagad izrādās, nemaz nav bijis.
Ko tagad par to saka Veinberga? Viņa raidījumam “Aizliegtais paņēmiens” pauž: “Kā ta es anulēšu savu rakstu? Tāds pats viedoklis, kāds man bija tad, tāds man ir arī tagad.”
Tātad viņai nav ne mazākās nožēlas, ka balstījusi savu viedokli uz nepārbaudītas informācijas pamata, kas jau pats par sevi ir liels žurnālistikas grēks. Labi, kļūdas atgadās. Par kļūdām mēdz būt kauns. Ja iespējams, tad žurnālisti kļūdas labo, publicējot atsaukumus, dažkārt arī atvainojoties. Veinberga neko nelabo un labot negrasās.
Ar to viņa nodara skādi ne tikai pati sev, savam tēlam un tām sabiedriski politiskajām aprindām, kuru liberālkreisajā informatīvajā burbulī viņa ir labi ieredzēta, bet arī grauj sabiedrības uzticību plašsaziņas līdzekļiem kopumā un pazemina interneta vietņu profesionālo standartu līmeni līdz viltusziņu grīdlīstei. Ja ar to nodarbotos kāds amatieris Neids, tad vēl kaut kā tā, taču Veinberga ir profesore, viņa ir izdevusi virkni grāmatu par sabiedriskajām attiecībām un žurnālistiku, kurās diezgan daudz vietas atvēlēts šo profesiju ētikai. Viena pat saucas “Mediju misija”. Bet pati šai ētikai uzspļauj. Ja profesore māca vienu, bet rīkojas pretēji, tad kam lai tic?
Žurnālistikas ābece ir būt skeptiskam, uzreiz negrābt ziņu, bet pārbaudīt tās avotus. Profesore Veinberga ir iekritusi tādās informatīvās lamatās, it kā būtu iesācēja reportiere, kas maz ko vēl saprot un notic pirmajai ziņai, neaptaustot, kas tai aiz oderes.
Laikam jau bija nepārvarama vēlme noreaģēt uz jaunumu ātri, jo citādi, ja būtu rakstījusi vēlāk, kāds cits aizsteigtos priekšā. Bet internetā viss notiek ātri - ja nokavēsi, tad nebūsi zvaigzne, tevi necitēs. Tāda raušanās pēc ātruma un lētas popularitātes, ko ar to var iegūt, diezin vai dara godu Zviedrijā dzīvojošajai filozofijas doktorei, profesorei, publicistei, žurnālistei Sandrai Veinbergai.
