2021. gada 27. janvārī notika Eiropas Parlamenta debates, kuru noslēgumā tika pieņemta rezolūcija ar numuru 2361, kas Eiropas Savienības dalībvalstīm prasa nodrošināt, ka iedzīvotāji tiks informēti par to, ka vakcinācija pret kovidu notiks tikai un vienīgi brīvprātīgi.
Valstīm jānodrošina, ka neviens netiek politiski, sociāli vai citādi diskriminēts par to, ka nevēlas vakcinēties - vai nu veselības risku, vai citu apsvērumu dēļ. Vēl šajā rezolūcijā teikts, ka valstīm jānodrošina caurspīdīga informācija par līgumiem ar vakcīnu ražotājiem un vēl viss kas jauks ir rakstīts.
Diemžēl uz papīra rakstītais ne vienmēr strādā, kad atduras pret realitāti, un tur iznāk tāda kā liekulība visā Eiropas “trendā” par diskriminācijas nepieļaujamību. Diskriminācija šā vai tā jau pastāv, jo cilvēki jau ir sadalīti grupās - vieni ir vakcinētie, pārslimojušie vai ar svaigu negatīvu kovida testu; otrie ir tie, kas negrib vai arī nevar vakcinēties.
Pirmajiem jau ir iespējas apmeklēt sporta sacensības, lidot un saņemt citas privilēģijas, kas netiek atvēlētas nevakcinētajiem. Vienīgais, kas te darāms politiķiem, ir aizstāt vārdu “diskriminācija” ar maigākiem eifēmismiem, uzsverot, ka vakcinācija nav obligāta, nav obligāta, nav obligāta.
Kāda tad tā ir? Akurāt tāpat kā padomju laika skolā, darbavietā, armijā bija ar visādiem darbiem un pienākumiem - “neobligāta, bet piespiedu kārtā”. Jo cilvēks ir būtne ar tieksmi uz socializēšanos - gribas tikšanos ar citiem cilvēkiem koncertos, sporta zālēs, viesībās, krogā, muzejā, baznīcā un bibliotēkā. Tas, kurš vakcinējies, priekā dej, bet nevakcinēts maliņā asaras lej. Tas, kurš vakcinējies, baudīs alu un desiņas, bet nevakcinējies rīs siekalas. No vakardienas kafejnīcās, krogos un restorānos daļa apmeklētāju atkal var mieloties iekštelpās. To, kurus apmeklētājus drīkst laist iekšā, bet kuriem tāpat kā iepriekš ir jāmielojas ārpusē, noteiks sabiedriskās ēdināšanas iestādes darbinieks, kura pienākums būs pārbaudīt derīga Covid-19 sertifikāta esamību. Ēdinātāji protestē, ka no viņiem tiek prasīts pildīt kontroliera lomu un šķirot apmeklētājus.
Neviens netiek diskriminēts, bet Latvijas Nacionālajos bruņotajos spēkos vakcinācija ir obligāta. Vakcinācija nav obligāta, bet drīz bez vakcinācijas digitālā dokumenta nevarēs strādāt nekur, kur jāsatiekas ar citiem cilvēkiem - ne valsts iestādē, ne privātā biznesā.
Nevar jau teikt, ka Latvija būtu vienīgā valsts, kurā politiķiem pasprūk interesants sakāmais. Itālijas veselības ministra vietnieks februārī paziņoja, ka neizslēgs iespēju vakcināciju padarīt par obligātu plašākai sabiedrībai, ja vakcinācijas uzņemšana kampaņā nesasniegs apmierinošu līmeni. Spānijā, jau gada sākumā plānoja izveidot reģistru cilvēkiem, kuri nolemj nevakcinēties. Lai pēc tam šo reģistru kopīgotu ar citām ES dalībvalstīm. Bet nupat arī Latvija sāk tuvoties tam brīdim, kad nāvīga (tiešā nozīmē) vilkšanās vakcinācijas tempu astē aiz visas Eiropas Savienības (ja neskaita Bulgāriju) nebūs vairs dēļ vakcīnu trūkuma, bet dēļ tā, ka būs cilvēki, kas negrib vakcinēties. Pašlaik vismaz pirmo vakcīnas devu ir saņēmuši gandrīz 30% iedzīvotāju, kas ir daudz mazāk nekā Igaunijā un Lietuvā, tomēr vismaz kaut kas.
Un te rodas bažas, kā šajos jaunajos apstākļos un izaicinājumos uzvedīsies augstā valsts vara un Krišjāņa Kariņa (JV) valdība, kura jau darbos un vārdos ir pierādījusi savu mazspēju un alkatību, neprasmīgi organizējot potēšanos, pieņemot nekonsekventus ierobežojumu lēmumus un šķaidoties ar naudu. Nu vismaz Kariņš vēl nav tā īsti izcēlies, toties pats Valsts prezidents Egils Levits 8. jūnijā LTV raidījumā “1 pret 1” ir paudis, ka no tiesiskā viedokļa atšķirīga attieksme pret vakcinētiem un nevakcinētiem cilvēkiem esot attaisnojama, jo visiem, kas vēlas, vakcinēšanās iespēja ir nodrošināta. “Tu nevari vienkārši tāpēc, ka kaut kādu iemeslu dēļ iedomājies, ka tu nevakcinēsies, ar to apdraudēt sabiedrību,” akcentēja Levits. Viņš gan norādīja, ka pastāvot medicīniski iemesli vai kādi citi “ļoti, ļoti būtiski iemesli”, kāpēc kādi cilvēki varētu nepotēties, bet tie esot izņēmumi. Ja šādu attaisnojošu iemeslu nav, bet cilvēks negrasās vakcinēties, “ar to tu rīkojies antisociāli, antisabiedriski”, pauda Levits tajā pašā raidījumā, kurā arī slavēja valdību, ka tā klupdama un krizdama virzās uz pareizu mērķi, apcerēja iespēju rīkot skolēnu dziesmu svētkus, analizēja situāciju ar Varakļāniem un vēl visu ko 40 minūtes runāja.
1941. gada 14. jūnija deportāciju PSRS staļiniskā propaganda attaisnoja ar diezgan pat līdzīgu leksiku, stāstot, ka tā ir cīņa pret “krimināliem un antisociāliem elementiem”. Bet tas nu tā - tikai sakritība.
Levits pat nemēģināja kaut kā viltīgi apvērst savu formulu otrādi, sakot, ka atvieglojumi vakcinētajiem ir attaisnojami, bet diezgan nepārprotama ir viņa doma, ka attaisnojami ir ierobežojumi nevakcinētajiem.
Nav īsti labi tā runāt. Nācijas līderim vajadzētu rūpēties par savu “mutes disciplīnu”, citādi viņš, tādā veidā izsakoties, vēl vairāk pārliecina lielu skaitu cilvēku, ka vakcinēties nevajag.
Un bail iedomāties, ko, Valsts prezidenta iedvesmoti, var pateikt citi varas pārstāvji. Vēl drēgnāk ap sirdi kļūst, domājot, kādi rudenī būs lēmumi un likumi. Ja valdība līdz šim ir rīkojusies tā, kā rīkojās, tad arī turpmāk var atgadīties viss kas, ko vēl nevaram pagaidām iedomāties.
Tas, ko redzam, ir vakcinācijas kampaņa ar populāriem viedokļa veidotājiem, kas tika sākta jau stipri priekšlaicīgi un arī ir sava veida diagnoze varas nemērķtiecībai - nespēja saprast, kurā brīdī kas ir nepieciešams. Bet nu labi - kad šī nauda būs izdalīta varai pietuvinātajiem PR kantoriem, no ES varēs izdīkt vēl.
Otrs skubināšanas virziens, kas jau sāk iezīmēties, ir biedēt, draudēt, lamāt, pazemot, atstumt, uzspiest, sodīt.
Valsts kontrolieris ir atlaidis no darba savu preses sekretāri Līgu Krapāni, kura parakstījusi vēstuli ar amatpersonām uzdotiem jautājumiem. Tā nebija “dezinformācija”, kā tiek stāstīts; tie bija jautājumi. Tātad pat pajautāt vairs nedrīkst, jo tas var izraisīt priekšnieka (premjera, ministra, prezidenta) dusmu lēkmes.
Cilvēkiem, kas dzīvo dažādos informatīvos burbuļos, kur viena daļa pat augstu izglītību guvušo ir pārliecināti, ka vakcīnas ir domātas pasaules cilvēku skaita samazināšanai un taisītas no šimpanžu DNS, lai paverdzinātu cilvēci, ar tādām metodēm neko nevar iestāstīt un pierādīt. Vajag izskaidrot, kas ir šī slimība, kas ir vakcīnas. Tāpat vajag tik tiešām caurspīdību, nevis informācijas noslepenošanu, kā tas, piemēram, Latvijā notika 28. janvārī “par godu” Eiropas Parlamenta pret diskrimināciju un necaurspīdību vērstajai 27. janvāra rezolūcijai - Daniela Pavļuta (AP) Veselības ministrijā ziņojumam par kovida vakcīnām uzspieda ierobežotas pieejamības zīmogu.
Nevajag draudīgi censties pārliecināt par potēšanās nepieciešamību, bet vajag izskaidrot. Diemžēl izskaidrošanas ir gaužām maz - tās vietā ir primitīva propaganda un draudi.
