Riekstiņš parlamentārā sekretāra ratiņkrēslā

Riekstiņš negrasās padoties invalīdiem un turpinās ieņemt amatu © Romāns KOKŠAROVS, F64 Photo Agency

Sandis Riekstiņš otrdien vietnē "Facebook” pauda, ka "attiecībā uz prēmijām paralimpiešiem – būšu ļoti nepopulārs, bet es to nesalīdzinu ar parasto sportu. Tās ir divas dažādas lietas – gan attiecībā uz konkurenci, gan visu pārējo". Abas lietas nevarot likt vienos svaru kausos.

Parasti, ja kāds politiķis papriekš saka, ka būs nepopulārs, tas ir ar domu, ka viņš nākamajos teikumos pavēstīs kaut ko ļoti argumentētu, ko varbūt daļa sabiedrības vēl nesaprot, un klusi cer nemaz tik nepopulārs nebūt. Taču Riekstiņam veikt tādu kūleni nav sanācis - tagad viņš tik tiešām ir kļuvis ļoti, ļoti nepopulārs...

Riekstiņš nav kāds parastais dīvāna tvitereksperts, bet visnotaļ atbildīga amatpersona - Izglītības un zinātnes ministrijas (IZM) parlamentārais sekretārs, viens no Latvijas sporta dzīves noteicējiem. Tas satrauc ne tikai plašu sociālo tīklu publiku, bet arī konkrētus cilvēkus - invalīdu un viņu draugu apvienību "Apeirons", kurai ir liela loma paralimpiskā sporta organizēšanā. Riekstiņa paudumu var tulkot arī kā mājienu, ka turpmāk paralimpieši nesaņems morālu un finansiālu valstiski politisku atbalstu - sportisti tiks šķiroti parastajos un neparastajos, jo no invalīdu sasniegumiem nekāda lielā vērte nav.

Lai gan ir tā, ka vienā paralimpieša medaļā varbūt ir desmitreiz vairāk asaru, sāpju, pārvarētu izmisuma brīžu. Šie cilvēki, par spīti visiem traucēkļiem, likteņa triecieniem un savām fiziskajām nepilnībām, spēj cīnīties. Tā ir pārcilvēciska varonība.

Riekstiņš nav pirmais Jaunās konservatīvās partijas politiķis, kuram izdevies tā ietvītot, ka publikai mute paliek vaļā. Pēc pašvaldību vēlēšanām labklājības ministrs Gatis Eglītis (JKP) tviterī ierakstīja, ka uzvarētāji var nepriecāties, jo viņu partijas nav pie varas valstī, un varas partijas tik un tā būs naudas dalītājas. Būtībā Eglītis bērna naivumā izpļāpāja publiski, ko mājās runā mamma un tētis - dabiski, ka, vēlēšanās pa degunu atrāvusies, JKP vadība grieza zobus un kala plānus, kā ieriebt konkurentiem.

Savukārt Riekstiņa ieraksts "Facebook" salīdzināms ar situāciju, kurā stipri iereibis vīriņš smalkās viesībās sāk salīdzināt mājas saimnieci ar meitu, pa vidu iepinot nepiedienīgas metaforas un lamuvārdus. Riekstiņa rakstītā nesmalkjūtības līmenis ir tieši tāds pats. Gluži atbaidošs cinisms.

Kungi, pastāv taču arī tāda brīnišķīga iespēja - paklusēt! Kas jūs dzen ņemt rokā mobilo tālruni un klikšķināt tur iekšā šādus mekšķējumus?

Var domāt, ka varbūt vainīga reibinošu dziru iemalkošana, taču dzērumā cilvēki bieži vien raksta ar ļoti daudzām gramatiskām un pārrakstīšanās kļūdām. Riekstiņa ieraksts "Facebook" ir gandrīz bez kļūdām - tātad persona ir bijusi pie skaidras apziņas.

Invalīdu organizācijas nenodarbosies ar Riekstiņa pakļaušanu “vajāšanas kultūrai”, kā to daždien piekopj daži citi ietekmīgi strāvojumi, taču jādomā, ka vēl interesēsies, kad tad viņš beidzot sataisīsies atkāpties no amata. Pats Riekstiņš esot atvainojies, taču iesildīto vietu pamest vis negrasās. Nu, ja negrasās, ko tik varenam vīram padarīsi? Viņš taču ir izturējis tik lielu konkurenci, lai šajā amatā ietiktu. Var pat teikt, ka viņam vispār nav konkurentu, kas būtu cienīgi šo amatu ieņemt. Riekstiņš neklibo, nestaigā ar kruķiem, nesēž ratiņkrēslā un spēj arī turpmāk aiznest papīrus no Saeimas Jēkaba ielā uz ministriju Vaļņu ielā un atpakaļ. Tikai ar to domāšanu reizēm sanāk tā paralītiski.

Būtu viņš tālredzīgāks, tad tagad klusu nozustu no skatuves, lai pēc laika mēģinātu atgriezties politikā ar kādiem jauniem un skaistiem solījumiem. Kad sabiedrība piemirsīs. Sabiedrība mēdz piemirst un piedot ne to vien. Taču Riekstiņš ir nolēmis iekrampēties ar nagiem parlamentārā sekretāra krēslā un nepadoties kaut kādu invalīdu uzbrukumiem. Ka tikai nesanāk tā, ka ar vienu tvītu viņš pats sevi būs noracis un varbūt pat uz visiem laikiem?

Svarīgākais