Dīvaini, bet Latvijas valdība gandrīz vai pat ”nepamanīja” sabiedrības protestus 18. augustā – Rīgas centrā esot bijuši tikai daži piedzērušies pilsoņi un viena policijas automašīna ar izsistu stiklu. Labi, ka tā.
Ar sabiedrības protestiem ir tā, ka dažādās valstīs tiem mēdz būt dažādas sekas - daudz kas atkarīgs no apstākļiem. Kad kaut kādi nikni cilvēki pret kaut ko protestē Lielbritānijā vai Francijā, tas ir īslaicīgi un margināli. Tas uz vienu dienu satrauc arī plašākas sabiedrības prātus - sadedzinātas automašīnas, izsisti vitrīnu stikli. Taču pēc būtības nekas nemainās - valsts turpina stāvēt tāda, kāda bijusi, un visi trakumi to neietekmē.
Ir bijis izņēmums - Amerikas Savienotās Valstis, kurās viena melnādainā pilsoņa policejiskā nobendēšana atstāja diezgan stipru iespaidu uz amerikāņiem. Bet nu tomēr ne tik fundamentālu, lai varētu teikt, ka ir bijusi diža revolūcija un ASV tagad ir citādas.
Ir otra veida gadījumi - 2010. gada decembrī Tunisijā ļaudis sāka protestēt, lai gāztu varu, bet pēc tam sākās ķēdes reakcija - arī Ēģiptē, Jemenā, Lībijā, Sīrijā, Bahreinā, Alžīrijā, Sudānā, Libānā un citur. Vienviet valdošais režīms tika gāzts, citur protesti tika apslāpēti, vēl citur tie apslāpa paši par sevi. “Arābu pavasaris” bija tiešām skarbs.
Vēl ir trešais variants - Krievija, Baltkrievija, Turcija. Šajās zemēs politiskā opozīcija ir mērķtiecīgi centusies gāzt varu, taču neveiksmīgi. Ir bijuši lieli protesti, kas nav pagaidām rezultējušies.
Bet pēdējā gada laikā ir protesti, kas saistīti ar kovida pandēmiju - tie arī ir visur, sākot ar Franciju. Arī Kiprā, Serbijā un visur. Lietuvā nupat nesen.
Latvieši ir gudri, pragmatiski, racionāli. Tas varbūt pat nav labi, jo Latvijā nav attīstīta tāda arodbiedrību un streiku struktūra kā rietumvalstīs. Ja darba devējs žņaudz, vajag žņaugt viņu pretī. Bet līdz tam vēl tāls ceļš ejams. Te kaut kur ir pazudis latviešu dumpīgums.
Pret ko un par ko bija šie protesti?
Kopumā ir uzkrājusies liela negācija gan pret valdību, gan pret prezidentu, gan pret pārvaldes formu, bet sāpošā vieta katram var būt sava.
Valdība visu laiku ir melojusi, apguvusi naudu, kuras “ir tik daudz, kā nekad agrāk nav bijis”. Valdība ir taisījusi haosu, labprāt pabalstot lielos azartspēļu operatorus ar pabalstiem pašā kovidmājsēdes spelgonī, kad citās jomās strādājošie nesaņēma neko.
Vēl bija brīnumlēmumi aizliegt tirgot ziemas laikā cimdus, šalles, cepures. Īsi pirms protestiem pianists Pavļuts paziņoja, ka, 14 dienu pozitīviem gadījumiem pārsniedzot simtu, tiks ieviesti jauni aizliegumi. Tagad var slēgt derības, ko lielveikaliem aizliegs tirgot šajā reizē. Bailīgākie jau iepērk sāli, sērkociņus un kafijas filtrus.
Ja gadījumā kāds no tā saucamajiem epidemagogiem paziņos, ka vārāmā sāls pārdošana lielveikalos ir galvenais “Delta” paveida izplatīšanās kanāls, tad šī valdība taču nekavējoties iedarbinās “luksoforā principu”, un lielveikalos pāri visiem sāls plauktiem tiks pārvilkta brīdinošā dzeltenā lente.
Īgnums ir daudziem, kas ir slimojuši, taču valsts birokrātijas džungļos nevar pierādīt, ka slimojuši, ka Latvija atšķirībā no Igaunijas neatzīst antivielu testu utt. Šādu cilvēku ir ļoti daudz.
Tāpēc 18. augusta protests nebija nedz kovida noliedzēju, nedz histērisko antivakseru gājiens. 18. augusta protests bija stihiska un maisveida mēroga tautas neapmierinātības izpausme pret kovidokrātu piekopto patvaļu, valsts izzagšanu piesedzot ar pandēmiju. Vieni saka, ka sabiedrības protesti valdību neuztrauks līdz brīdim, kad to mērogs sašūpos Kariņa un Levita krēslus.
Manuprāt, 18. augusta protesti atsedza tikai aisberga redzamo daļu. Sašutušo un dziļi aizskarto Latvijas pilsoņu skaits ir desmitiem reižu lielāks par tiem pārdesmit tūkstošiem, kas 18. augustā sapulcējās Rīgas centrā. Ja sakustēsies viss aisbergs, tad korumpētā kovidokrātu kliķe varēs sākt skaitīt lūgšanas savam kovida dieviņam un cerēt uz brīnumu.
