Valsts prezidents Egils Levits ar svecīti rokās "dzen zosis"

10. novembrī ir Mārtiņdiena. Senākā pagātnē tie bija pagānu svētki, kas iezīmēja saimnieciski rosīgā gada noslēgumu, pāreju no rudens uz ziemu. 10. novembrim ir arī kristietības uzslāņojumi – tā ir Tūras bīskapa Mārtiņa (336–397) piemiņas diena, kas sakrīt ar viņa miršanas dienu.

Un vēl 10. novembris ir arī baznīcas reformu rosinātāja Mārtiņa Lutera dzimšanas diena, ko svin protestanti. Latviešu tradīcijās ir 10. novembrī kaut gaili vai zosi, lai saime paēdušāka un tai priecīgāks prāts. Nezin vai šogad 10. novembrī gāja bojā daudz gaiļu, taču zosis gan tā pavairāk parādās tirgū, un ģimenes, kurām rocība atļauj, liek galdā zoss cepeti.

Savukārt 11. novembris Latvijā ir Lāčplēša diena - 1919. gada 11. novembrī Latvijas bruņotie spēki ar Rīgas jūras līcī izvietoto franču un britu kuģu atbalstu sakāva Pāvela Bermonta-Avalova komandēto un Rīdigera fon der Golca atbalstīto Rietumkrievijas brīvprātīgo armiju. Lai gan pilnībā no Latvijas iebrucējus izdevās padzīt tikai gada beigās, Rīgas atbrīvošanu 11. novembrī simboliski uzskata arī par uzvaru Latvijas brīvības cīņās.

Šogad 10. novembrī atgadījās tā, ka Valsts prezidents pamatīgi samulsināja sociālo tīklu lietotājus, parādoties videoklipā ar svecīti rokā un aicinot šodien godināt Lāčplēšus. “Pieminēsim mūsu Lāčplēšus, Latvijas armijas karavīrus, kuri ziedoja savu dzīvību par savu dzimteni! Šodien mums jāatrod sevī Lāčplēša spēks, lai cīnītos par tautas veselību, lai turētos pretī maldiem,” aicināja Valsts prezidents.

Vienā daļa ļaužu izteica īgnas replikas, citi nodomāja, ka Egils Levits “dzen zosis”.

“Sveicināti! Tas ir laicīgs aicinājums no Valsts prezidenta pieminēt Lāčplēša dienu nepulcējoties, bet gan ģimenes lokā, kā arī aizdegto svecīti šogad ielikt savas mājas logā,” pavēstīja Valsts prezidenta kanceleja. Un vispār tā esot ierasta prakse, ja uz kaut ko vēlas pievērst uzmanību, piemēram, brīdināt nepulcēties, tad to dara laikus, jo ne visi svētku dienā seko līdzi informācijai sociālajos tīklos, medijos, taisnojās kanceleja.

Uz Valsts prezidentu akmeni mest grūti, jo kam gan negadās apsveikt kādu nepareizajā dzimšanas dienā, mediji zina, cik grūti ir vēstīt par jaunumiem šajā laikā, kad pie varas ir juceklīgā Krišjāņa Kariņa (JV) valdība, kura dažkārt kaut ko lemj naktīs, pieņem kādu lēmumu, bet pēc pāris stundām preses konferencē paziņo ko citu. Bet vēlāk noskaidrojas, ka arī tas nav tas īstais rīkojums, jo normatīvā akta galīgā redakcija ir pavisam ne tāda. Šādos apstākļos parādās ziņas, kas jau ir novecojušas, un ar steigu jāveic korekcijas, lai nemaldinātu sabiedrību.

Šajā gadījumā ir parādījies nevis “laicīgs”, kā stāsta Valsts prezidenta kanceleja, bet priekšlaicīgs materiāls. Ja Valsts prezidentam bija svarīgi, lai cilvēki nepulcējas, tad bija jābūt atsevišķam vēstījumam par šo tēmu, ko varēja laist klajā kaut vai katru dienu, sākot jau kaut vai ar 8. novembri. Sekojot Valsts prezidenta kancelejas loģikai, nav ne vainas, ja Valsts prezidents apsveiks Ziemassvētkos un jaunajā gadā jau šodien. Tad jau arī būs jāaicina ļaudis neciemoties un neklīst apkārt, lai neizvazātu plašāk kovidvīrusu.

Varbūt ir tā, ka pats Egils Levits savu “Twitter” kontu nemaz nekopj, bet to dara kāds cits, kurš nav varējis nociesties un palaidis klipu tautā pirms laika?

Protams, šāda ļaužu mulsināšana ir nenozīmīga, tehniska izgāšanās. Tēlaini sakot, sīks skrāpējums uz viņa sabiedrisko attiecību mašīnas spārna. Nevar pat salīdzināt ar to PR katastrofu, kas nupat ir piemeklējusi KNAB ar dzelteno aisbergu.

Tomēr prezidenta reitings ir zems. Neba tāpat vien viņa reitings ir ļoti zems. Bet, ja pašam galvenajam šīs valsts viedokļa veidotājam ir zema uzticība, tad tas nav nekas labs.

Kāpēc reitings ir zems? Varbūt tāpēc, ka

Valsts prezidents lielākas vai mazākas sabiedrisko attiecību avārijas pieļauj jo regulāri, nevietā un nelaikā nākot klajā ar vēstījumiem, neizmantojot iespēju paklusēt, kad viņam nemaz neprasa viedokli, aizvainojot atsevišķas iedzīvotāju grupas un būtībā šķeļot sabiedrību.

Iekšpolitikā Valsts prezidents darbojas nevis kā visas tautas prezidents, bet tā, it kā būtu 101. Saeimas deputāts no valdošās koalīcijas.

Egilam Levitam, iespējams, ir 100 reizes taisnība, taču nedrīkst cilvēkiem teikt, ka viņiem nav cilvēktiesību, ja viņi nav vakcinēti. To var teikt kāds cits, bet ne Valsts prezidents ir īstais līmenis, no kura šādām frāzēm jāatskan.

Latvijas krievu etniskajai grupai Egila Levita priekšgājēji ir vairāk vai mazāk, bet bijuši prezidenti, taču Levits nav. Tēmas un tonis, kādā Levits ir pasniedzis valsts valodas jautājumus, nav bijis tas veiksmīgākais. Par spīti traģiskajai kovidsituācijai, kad it kā vajadzētu darīt visu, lai aicinātu vakcinēties ikvienu - arī krieviski runājošos -, Levits nekad nevienu pušplēstu vārdu nav bildis krieviski, lai gan šo valodu it kā zinot.

Varbūt problēma ir Valsts prezidenta “galmā” - menedžeros un padomniekos? Varbūt ir kāds, kādi vai kāda, kas ar Valsts prezidentu manipulē? Kas tās ir par smalkajām aprindām, kurās top tēzes, kuras Levits pēc tam nolasa? Kam viņš ir prezidents?